“Ar katru dienu arvien vairāk sajūtu, ka Jāņa Čakstes vidusskola kļūst par manu skolu,” intervijas laikā pauž L. Katkeviča.

– “Galvenais, bez panikas un nepārforsēt” – to jūs pati esat uzlikusi sev kā atgādinājumu uz datora ekrāna. Kāpēc? Vai darba dunā sanāk aizmirst par sevi?

– Es esmu ideju cilvēks. Man patīk domāt, radīt. Idejas man vislabāk rodas sarunās ar citiem, kad esmu komandā ar vienotu redzējumu un mērķi.

Esmu sapratusi, ka esmu tas cilvēka tips, kurš domā skaļi. Ja manī rodas ideja vai kāds notikums vai cilvēks to “piespēlē”, uzreiz domāju, “ko mēs varētu darīt”, “kā to attīstīt”, sākas ideju ģenerēšanas process.

Bet ir jāapstājas un jāspēj novilkt robežas, lai saprastu, kas šobrīd ir svarīgākais, jāvirza enerģija tur, kur ieguldītajam darbam būs lielākais atdevums.

Vēl viena svarīga lieta – man ir nozīmīga emocionālā saikne. Es uztveru lietas caur sirdi, caur emocijām. Dažreiz tas nozīmē, ka ļauju lēmumiem un notikumiem mani personīgi ietekmēt vairāk, nekā to vajadzētu.

Tās ir situācijas, kad sev atgādinu – ļaujies plūdumam, jo pieredze rāda, ka daudz kas dzīvē atrisinās, atšķetinās pats no sevis.

Sens nezināma autora teiciens saka: 99% lietu atrisinās dabiski, 1% paliek neatrisināms un nav jēgas pārdegt.

Ja ļaujas plūsmai, tas iedod laiku emocijām, notikumiem veidot telpu kustībai, un bieži tieši tā atved līdz labākajam risinājumam, ja arī konkrētajā brīdī nešķiet, ka tas ir plānotais rezultāts.

Te man jāsaka liels paldies manai ģimenei, kas vienmēr mani ir atbalstījusi, lai kur mani aizrauj manas idejas.

– Kādēļ jūs izlēmāt pretendēt uz direktora amatu?

– Patiesībā tas bija spontāns lēmums. Interesanti, ka šo jautājumu man ļoti bieži uzdod arī skolēni, kad dodos pie viņiem uz klases stundām. Atbildu godīgi, ka

būt par direktori nekad nav bijis mans pašmērķis.

Es nemeklēju iespējas, kur kļūt par vadītāju. Vairāk domāju par vietu, kur varētu realizēt savas idejas.

Arī Raiņa skolā mēs strādājām komandā un es daudz mācījos no kolēģiem, katrs no viņiem ir manas profesionālās identitātes liela sastāvdaļa, tāpēc vēlējos atkal atrast vidi un komandu, kurā varu turpināt likt lietā savas zināšanas, prasmes un radīt, attīstīt, darīt.

Ja runā par Jāņa Čakstes vidusskolu, jāsaka godīgi, man informācija par skolu bija tikai tā, kas ikvienam ir pieejama publiskajā telpā. Iespaids, kas man bija radies par skolu, bija tāda latviskuma sajūta, dziļums… Tas mani uzrunāja.

Man likās, ka es varētu šeit atrast domubiedrus, ar kuriem kopā strādāt, atrast kopīgu valodu un sniegt devumu pilsētas izglītības ekosistēmai.

Un tā pēdējās dienās pirms pieteikšanās termiņa es izlēmu pieteikties.

– Domāju, varbūt arī tas, ka iepriekš vienu gadu vadījāt mazo skolu – Ezerkrasta sākumskolu –, kad to pievienoja Raiņa vidusskolai. Un tas kaut kādā ziņā jūs iedrošināja, šī pieredze deva pārliecību, ka spējat vadīt.

– Jā, bet arī Raiņa vidusskolā, kur biju direktora vietniece, man bija sava joma – metodiskā darba vadība. Es to vadīju visā lielajā skolā.

Savukārt brīdī, kad Ezerkrasta mazā skola tika pievienota Raiņa skolai, es kļuvu par to cilvēku, kas faktiski vadīja visu tur notiekošo.

Tā bija ļoti vērtīga pieredze – kā iekļauties jau esošā kolektīvā, kā savienot divus dažādus skolu kolektīvus. Jo tas nav tikai tehnisks apvienošanās jautājums – tur jāveido saikne, jāveido kopīgā identitāte, jāveido sajūta, ka “mēs esam viens”.

Tā bija pārmaiņu situācija, un tas bija ļoti interesants, bet arī izaicinošs process, bet noteikti gribu teikt paldies mazās skolas kolēģiem par atbalstu un komandas sajūtu.

– Un tad jūs izlēmāt iet tālāk? Uzstādīt sev nākamos mērķus.

– Jā, vēlējos pamēģināt sevi citā vidē. Man bija sajūta, ka ir laiks jaunam posmam. Un, kā jau minēju – mani patiesi uzrunāja tas latviskums, kas caurvij Čakstes skolu.

Skolas tēls manī rezonēja. Likās – jā, varbūt tiešām ir vērts mēģināt.

– Ja salīdzina J. Čakstes skolu ar Raiņa vidusskolu, tās ir ļoti atšķirīgas – gan pēc struktūras, gan pēc iekšējās kultūras un mācību vides. Cik viegli bija pārorientēties?

– Jā, abas skolas patiešām ir ļoti atšķirīgas – gan pēc struktūras, gan pēc iekšējās kultūras un mācību vides.

Kad ienācu šeit, arī pati sev uzdevu jautājumu – kā man izdosies iedzīvoties pilnīgi citā rokrakstā?

Jo iepriekš man likās, ka esmu atradusi savu vietu, savu stilu. Bet viss atkarīgs no tā, kā uz to paskatās.

Tagad, pēc mēneša, varu teikt – šeit ir ļoti skaidri un stabili organizēti visi būtiskākie skolas procesi. Tas dod spēcīgu pamatu, uz kā būvēt tālāk, attīstīt un ieviest jaunas idejas.

Liels paldies iepriekšējai direktorei – šeit katrs cilvēks ļoti skaidri zina savas atbildības, un skola darbojas kā labi strādājošs mehānisms.

Tomēr nav tā, ka jūtu pretestību pret pārmaiņām. Nav tā, ka kāds saka: “Nē, mums vienmēr tā bija, un neko nemainīsim.” Gluži otrādi – cilvēki ir atvērti, gatavi kombinēt, meklēt risinājumus.

Man ir sajūta, ka šī ir skola, kur var atklāt zināšanu dziļumu. Šeit ir kultūra, kurā nevis ņem visu pēc kārtas, bet izvēlas, izanalizē lietu būtību, saskata dažādas perspektīvas. Tas mani ļoti uzrunā.

Runājot ar kolēģiem (man šobrīd notiek individuālas sarunas ar katru skolotāju), ar metodisko padomi, ar vietniekiem, tehniskajiem darbiniekiem, es redzu vēlmi izvērtēt, izprast, ieviest jēgpilni. Radīt jaunas idejas, bet spēt arī atteikties no kaut kā, izvērtējot cilvēkresursu un laika kapacitāti.

Plānojot procesus, mēs ietveram jautājumus, vai tas der mums un sasaucas ar mūsu skolas virzību, ko tas dod skolēnam, kā tas iederas mūsu vidē?

Un arī skolēni šeit ir ļoti jaudīgi.

Līdzpārvalde ir vienkārši kolosāla, kurā prezidentei Sabīnei un viņas komandai ir savs redzējums, un man ir iespēja ieklausīties un sadzirdēt skolēnu balsi skolas procesu koordinēšanai, kas man šķiet ļoti būtiski, jo visa skolas darba pamatmērķis taču ir skolēns.

– Jūs jau šo skolu izjūtat kā savu? Kas par to liecina?

– Es teiktu, ka pirmā sajūta, kas mani ļoti uzrunāja, bija tas latviskais gars. Tā saikne, ko šeit jūtu. Es studiju laikā to sevī arī ļoti apzinājos, ka man svarīga ir Latvija, Liepāja.

Es varu izbraukāt visu pasauli, bet mani ļoti velk atpakaļ.

Pat, ja aizbraucu iegūt pieredzi, mācīties, man vajag apziņu, ka drīz būšu atpakaļ. Tā ir tāda dziļa iekšēja saikne. Un šeit, šajā skolā, tas ir – patriotiskās vērtības un latviskais tiešām caurvijas.

Otra sajūta, kas liecina, ka skola kļūst par “manējo”, ir cilvēki. Sākumā, protams, es šeit biju jauna, kolēģi mani nepazina. Cilvēki respektēja, deva man telpu un laiku iejusties.

Tagad tas mainās – sarunas kļūst dabiskākas, veidojas arvien dziļāks dialogs. Cilvēki pāriet uz “tu”, mēs runājam, sāk attīstīties kopīga domāšana.

Tā ir saikne un uzticēšanās, kas arī rada piederību – sajūtu, ka Jāņa Čakstes vidusskola kļūst par manu skolu.

– Iepriekšējā direktore Inta Freiberga bija bērnu mīlēta un arī kolēģu cienīta. Vai nebaida salīdzinājumi?

– Jā, pirms sāku darbu, domāju arī par to. Iepriekšējā direktore tiešām bija cienīta, un viņas ieguldījums šajā skolā ir redzams. Bet man nekad nav bijis mērķis ieņemt viņas vietu vai mēģināt kaut ko “pierādīt”, vēl jo mazāk – sacensties.

Tā es veidoju arī sarunu gan ar skolēniem, gan kolēģiem – nāku ar savu pieeju, bet ar cieņu pret to, kas jau izdarīts. Saku Intai milzīgu paldies par izdarīto!

Tieši tāpēc man nav baiļu no salīdzinājumiem, jo man nav vēlmes būt “labākai” – es nāku turpināt, attīstīt, sadarboties.

– Vecāki man ir sacījuši, ka jūs vēl nemana – nepazīst jūs. Vai esat domājusi, kā ar sevi iepazīstināt?

– Jā, tas man noteikti ir plānā. Es gribu sākt darbu ar skolas padomi – tā būs reāla iespēja uzrunāt vecākus, iepazīstināt ar sevi un iesaistīt viņus skolas procesos.

Es jau esmu teikusi –

mana galvenā atslēga ir komanda – un ar to es domāju ne tikai skolotājus un skolēnus, bet arī vecākus.

Man ir pārliecība, ka labu skolu nevar plānot tikai vienā kabinetā. Pašlaik mēs, piemēram, strādājam pie vidusskolas specializētajiem groziem – domājam, ko vēl varētu piedāvāt, kādas virziena izvēles likt klāt. Šajos procesos man ļoti svarīga ir sadarbība.

Man ir svarīgi visi redzējumi, tāpēc runāju ar skolēnu līdzpārvaldi – viņiem ir daudz lielisku domu un ierosinājumu, runājam ar skolotājiem – visi kopā saprotam, kāds ir nākamais solis.

Tagad nākamais loģiskais solis ir saruna ar vecākiem. Domāju, ka decembrī vai janvārī būtu īstais brīdis sasaukt skolas padomi. Ne jau ar mērķi atskaitīties – drīzāk, lai veidotu dialogu, uzklausītu viņu skatījumu, viņu idejas un liktu to visu kopā.

Es tiešām gribu, lai arī vecākiem rodas sajūta, ka viņi ir daļa no skolas komandas, kam ir vienots mērķis.

– Skola šobrīd visās klašu grupās izpilda valstspilsētai noteiktos kvantitatīvos rādītājus. Iepriekšējos gados J. Čakstes skolā bija bažas par vidusskolas piepildījumu.

– Liels paldies direktorei un visai komandai – viņi ir patiešām daudz ieguldījuši, lai vidusskolu nostiprinātu, attīstītu un strukturētu.

Tagad redzam darba rezultātu – skaitļi runā paši par sevi. Un tas man, savukārt, dod ļoti labu pamatu, uz kā tālāk veidot un attīstīt.

Šobrīd mēs ar skolotājiem un jauniešiem mērķtiecīgi runājam gan metodiskajās grupās, gan citās sanāksmēs, lai saprastu, kā šajā attīstības posmā uzrunāt jauniešus un skaidri definēt, kas ir tieši mūsu skolas piedāvājums.

Līdz šim vidusskolā bija stabilas, pamatīgas lietas, bija izvēles priekšmeti, bet virzieni nebija izteikti.

Tagad vēlamies skatīties dziļāk – veidot struktūru, stāstu, kas parāda, ar ko mēs atšķiramies, ar ko varam uzrunāt mūsdienu jauniešus.

Man šeit ļoti svarīga ir sadarbība visos līmeņos – ar skolēniem, skolotājiem un arī vecākiem. Ir svarīgi dzirdēt viņu idejas, saprast, ko novērtē tie, kas jau ir šeit.

Tas ir stāsts gan par identitāti, gan par attīstību. Mums jāspēj saprast – kas ir tas, ko viņi izvēlas un kāpēc.

Un vēl – ir arī objektīvais faktors. Liepājā šobrīd skolēnu skaita ziņā vēl nav liela problēma, bet mēs jau redzam signālus – bērnudārzos sāk just to, ko sajutīs arī skolas.

Pēc dažiem gadiem tas atnāks līdz vidusskolām. Tāpēc tagad ir īstais brīdis, lai tam sagatavotos.

– Kas vēl šobrīd J. Čakstes skolā tiek risināts? Kādas ir jūsu aktualitātes?

– Ikdienas lietu vienmēr ir daudz, ikdienas mācības, svētki, pasākumi, tehniskie risinājumi, piemēram, tūlīt mums būs Čakstes skolas volejbola turnīrs, kurā mani arī paņēma skolotāju komandā.

Runājot par mācībām, viens no aspektiem, par ko šobrīd domājam, ir mācīšanās atbalsta joma.

Skolas komandā strādā profesionāls un ļoti zinošs sociālais pedagogs, medicīnas māsa ar ļoti vispusīgām zināšanām ne tikai medicīniskam atbalstam, bet arī jauniešu emocionālām vajadzībām, ir arī jaudīgs logopēds un enerģiska karjeras konsultante, tomēr lielā skolā ar divām ēkām atbalsta personāla darba apjoms ir milzīgs.

To visu aptvert ir grūti, tāpēc domājam par to, kā sistēmu papildināt un atbalstīt esošos darbiniekus, lai mērķtiecīgāk palīdzētu mūsdienu paaudzes skolēniem, jo mūsdienu jaunieši atšķiras no iepriekšējam paaudzēm ar to, ka daudz atklātāk runā par emocionālo labbūtību, un skolai jābūt videi, kas to saprot un atbalsta, ne tikai reaģējot uz problēmām, bet proaktīvi veidojot vidi, kur jaunietis jūtas sadzirdēts.

Man ir prieks, ka esošā atbalsta komanda ir atvērta sadarbībai un gatava domāt plašāk.

– Es zinu, ka viena no aktuālajām tēmām šobrīd skolā ir sporta zāle. Kāda ir situācija un jūsu redzējums par to?

– Jā, tā tiešām ir ļoti svarīga tēma un, godīgi sakot, arī diezgan sāpīga, jo īpaši man pašai, kā cilvēkam, kuram sports un kustība vienmēr ir bijusi būtiska dzīves daļa.

Es ticu, ka bērniem jābūt iespējai kustēties ikdienā – ne tikai sporta stundās, bet arī starpbrīžos un pēc skolas.

Šobrīd notiek sarunas ar domi un Izglītības pārvaldi par sporta laukuma un zāles attīstību. Pie mazā korpusa ir aizaudzis laukums, ko varētu atjaunot, lai bērniem būtu, kur kustēties un darboties, bet arī sporta zālē nepieciešami uzlabojumi.

Taču svarīga ir ne tikai vide, bet arī attieksme – vēlamies sportu un kustību ieviest kā daļu no ikdienas dzīves, ne tikai kā stundu saraksta punktu, jo pētījumi ir pierādījuši, ka ķermeņa labsajūta ir ļoti cieši saistīta emocionālo stabilitāti.

Ir plaši pētījumi par cilvēka fizisko inteliģenci un tās nozīmi, it īpaši digitālajā laikmetā, tāpēc domājam par fakultatīviem un ārpusstundu nodarbībām, lai kustība kļūtu par dabisku ieradumu.

– Jūs vairāk nevadāt mācību stundas.

– Jā, tas bija smags lēmums, mainot darba vidi. Raiņa skolā es mācīju angļu valodu, man bija 10. klases un jau labas iestrādnes, veiksmīga sadarbība un saikne ar skolēniem, ar kuriem man tiešām gribējās turpināt mācīties kopā.

Lai arī sākotnēji es pat negribēju studēt pedagoģiju, sirdī es esmu skolotāja.

Nezinu, kā būs nākotnē, iespējams, kādā brīdī atkal radīsies iespēja atgriezties klasē – vismaz vienā. Darbs ar skolēniem man sagādā patiesu prieku.

– Toties jūs joprojām profesionāli pilnveidojaties – šobrīd studējat doktorantūrā.

– Jā, studēju Latvijas Universitātē doktorantūrā, tagad esmu 2. kursā. Tā ir daļa no manis, jo man ļoti patīk iet lietu dziļumā, pētīt, analizēt.

Godīgi sakot, mana ģimene jau smejas, ka es mūžīgi mācos. Vienu brīdi tā bija viena maģistrantūra, pēc tam nākamā… Man vienkārši patīk mācīties.

Doktorantūrā pētu tekstpratību, kas šobrīd ir arī ļoti aktuāla tēma valstī kopumā, tāpēc tas viss ļoti labi savienojas arī ar manu darbu skolā.

– Noslēgumā – sports. Jūsu dzīvē tas nav tikai hobijs.

– Sports manā dzīvē ir vienmēr bijis klātesošs. Viss sākās ar sprintu – 9. klasē skrēju 60, 100 un 200 metrus. Vēlāk, studiju laikā, pievērsos arī tāllēkšanai un trīssolim.

Taču sports man vienmēr bijis kas vairāk par fizisku aktivitāti – tas ir ļoti personisks laiks, kad varu saprast daudzas lietas pati par sevi.

Kā mans treneris Juris Zilvers saka – sports māca saprast un salikt kopā trīs būtiskus cilvēka eksistences elementus – ķermeni, prātu un sajūtu.

Dažkārt pat aizdomājos: kāpēc kļuvu par valodu skolotāju, nevis sporta skolotāju? Jo sports patiesībā vienmēr ir bijis mana aizraušanās.

Tā man ir iespēja būt ar sevi, atjaunoties un atgūt līdzsvaru, un man vienmēr ir bijis interesanti raudzīties uz sportu kā uz cilvēka ķermeņa un emocionālās pasaules savienību.

– Bet par skolotāju vispār sākumā nemaz negribējāt kļūt?

– Bērnībā man ļoti patika spēlēties “skolās”, bet toreiz tas vairāk bija kā rotaļa. Kad sāku studēt, mani aizrāva valoda, literatūra, lasīšana, analīze – šķita, ka nākotnē varētu rakstīt, varbūt pat grāmatu.

Tajā brīdī nedomāju, ka būšu skolotāja.

Turklāt ilgi likās, ka neesmu skolotāja tips – esmu introverta, un doma par ieiešanu klasē manī radīja spriedzi.

Tomēr viss mainījās otrajā kursā, kad man bija pirmā pedagoģiskā prakse. Tajā brīdī sapratu – jā, esmu skolotāja.

Neskatoties uz to, ka introvertam visgrūtākais ir pirmais solis – atvērt durvis un ieiet klasē, kas pat pēc 20 gadiem skolā man joprojām ir lielākais pārbaudījums, tomēr, tiklīdz esmu iekšā un sāku vadīt stundu, viss ieiet ritmā un es vienkārši daru savu darbu.

Lai arī sākumā likās, ka tas nav mans ceļš, tagad zinu – sirdī tas vienmēr ir bijis manī.

Skolotāja darbs ir mans patiesais aicinājums, tā ir iespēja redzēt tik daudzus un dažādus redzējumus uz pasauli, jo katram bērnam ir sava pieredze un no katra es varu kaut ko mācīties.

Vizītkarte

Laura Katkeviča

• Dzimusi 1976. gada 6. novembrī Liepājā.
• Jāņa Čakstes vidusskolas direktore kopš 10. novembra.
• Absolvējusi Draudzīgā aicinājuma Liepājas pilsētas 5. vidusskolu.
• Ieguvusi bakalaura un maģistra grādu humanitārajās zinātnēs, šobrīd studē LU izglītības zinātņu doktorantūrā.
• Vairāk nekā 20 gadu pieredze izglītībā: skolotāja, metodiķe, direktora vietniece Raiņa vidusskolā. Izstrādājusi autorprogrammas, bijusi mentore un eksperte izglītības kvalitātes izvērtēšanā.
• Mamma Katei (19), Valteram (13), Rotai (12).
• Svarīga dzīves sastāvdaļa – vieglatlētika, grāmatas, dziļas sarunas.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.