liepajniekiem.lv
Tikšanos un Ukrainas kara korespondenta Mstislava Černova dokumentālās filmas “20 dienas Mariupolē” seansu Liepājas okupācijas muzejā sadarbībā ar ASV, Ukrainas un Lielbritānijas vēstniecību Latvijā rīkoja Liepājas muzejs.
Krievi nežēlo nevienu
Filma stāsta par 20 dienām, kuras žurnālists un viņa kolēģi pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā aizvadīja aplenktajā Mariupolē un bija liecinieki dzīvojamo rajonu, pat slimnīcu un dzemdību nama apšaudei, humānā koridora bloķēšanai.
Pateicoties viņiem, asiņainos kadrus ieraudzīja visa pasaule.
J. Slaidiņš ir uzrakstījis grāmatu “No Krimas līdz Marinkai”, izpētot, kā 2014. un 2015. gadā attīstījās notikumi, kas noveda pie militārā konflikta starp Ukrainu un Krieviju.
J. Slaidiņs Mariupolē bijis vairākkārt. Jau 2018. gadā pilsēta dzīvojusi piefrontes dzīvi un pulks “Azov” gatavojies tam, ka iebrukuma gadījumā būs jāaizstāv pilsēta.
Kara sākumā pilsētu nevarēja atstāt neaizstāvot, jo Mariupolei bija ļoti būtiska loma visas Ukrainas aizsardzībā.
“Šīs 86 dienas, kad gāja kauja par Mariupoli, šī pilsēta saistīja milzīgus Krievijas spēkus.
Ja pilsēta būtu kritusi pirmajās dienās, situācija 2022. gadā varēja izveidoties citāda.
Krievi nelaida ārā civiliedzīvotājus, rēķinoties ar to, ka tad Ukrainas bruņotie spēki beigs pretošanos. Pret pārspēku bija grūti cīnīties, krievi slaucīja kvartālu pēc kvartāla un galu galā pilsētu ieņēma.
Taču Mariupole ieies ne tikai Ukrainas, bet arī pasaules karu vēsturē ar to, ka neliela daļa Ukrainas bruņoto spēku spēja nodarīt nozīmīgus zaudējumus Krievijas bruņotajiem spēkiem,” viņš atzīmē.
Divarpus gadu laikā “lielais lācis” nav spējis sabradāt Ukrainu, kas esot unikāli.
Pēc majora domām, cik stulbi krievi karoja Pirmajā pasaules karā, tik stulbi karo tagad, jo ar tādu resursu cita armija noteikti būtu sasniegusi savus galamērķus.
J. Slaidiņš centies uzrunāt un nosūtīt ziņu tiem, kas pie mums “briesmīgi gaida, ka Krievija būs kaut kas foršs un te kaut kā savādāk būs”, jo karš Ukrainā rāda, ka krievi nežēlo nevienu.
Mariupole atrodas Doneckas apgabalā, tā bija ļoti krieviska pilsēta, tāpat kā Harkiva, kuru apšaudīja jau kara pirmajās dienās.
Majoram bijusi izdevība parunāt ar Harkivas bijušo mēru, kurš stāstījis, ka
visi tie iedzīvotāji, kuri gaidīja krievus kā atbrīvotājus, pēc kara pirmā mēneša jau bija proukrainiski noskaņoti.
“Tik maz vajag, lai izārstētu no krievu pasaules izvēles. Šī nolāpītā krievu pasaule, kas šobrīd kļuvusi par Krievijas galveno ideoloģiju. Mēs redzam, ka tas ir vienīgi posts,” pauž majors.
Sākums – 2014. gadā
J. Slaidiņš norāda, ka Krimas sagrābšana 2014. gadā noveda pie tā, ka sākās pilna mēroga karš Ukrainā.
“Ja Rietumi būtu rīkojušies daudz apņēmīgāk pret Krieviju, šāda kara, iespējams, nebūtu. Bet bija uzskats, ka tas kaut kur postpadomju telpā, krievi atgūst kaut kādas savas vēsturiskās zemes, kas ir pilnīgas muļķības un propaganda. Tikai 2022. gada beigās sāka domāt, ka kaut kas īsti nav kārtībā,” – tāds ir viņa personīgais vērtējums.
Putins Eiropu bija uzsēdinājis uz lētās gāzes adatas.
Majors spriež, ka Putins uzskata savas valsts iedzīvotājus par absolūtiem dzimtcilvēkiem. Šobrīd viņiem sola lielas algas par iestāšanos bruņotajos spēkos, un skaidrs, ka tādu naudu šie cilvēki nekad nav redzējuši.
Dažos apgabalos maksājot pusotra līdz divus miljonus rubļu. Tāpēc Krievijas iedzīvotāji ejot karot – ne jau idejas, bet naudas dēļ.
Par iespēju kaut ko mainīt pašā Krievijā J. Slaidiņš ir ļoti skeptisks, jo nav opozīcijas līdera ar ideju, ko tauta uzņemtu un celtos kājās.
Demokrātiju tur uzskata par sliktu lietu, jo demokrātija bija pie Borisa Jeļcina, bet tad valsti izzaga.
“Ja nav līdera, ja nav idejas, kā var mainīt sistēmu? Nekā,” viņš pauž.
Tiesa, tas, kas notiek informatīvajā telpā Telegram kanālos, krasi atšķiroties no tā, kā bija pirms trim četriem mēnešiem, jo cilvēki sākot saprast, ka kaut kas nav labi, ja reiz karš ienācis Krievijā.
“Krievijai ļoti perfekts ierocis ir propaganda. Neviena pasaules valsts nevar līdzināties tam līmenim. Viņi var teikt katru dienu, ko grib, jo cilvēks parastais, kurš klausās, jau ir aizmirsis, ko teica dienu iepriekš,” apgalvo majors.
Par Krievijas hibrīdkara operācijām mūsu informatīvajā telpā viņš saka: “Mums kaut kas īsti labi nesanāk. Informatīvo karu vienkārši zaudējam. Gudri cilvēki lauza galvu, ko un kā darīt. Nevajag. Lai aizbrauc uz pierobežu un parunā ar cilvēkiem. Visu var ļoti labi redzēt un izdarīt secinājums, kur mēs esam kļūdījušies, jau sākot no 1991. gada.”
Viņaprāt, kļūda bijusi neko nedarīt. Labējie politiķi uz pierobežu nebrauca, spriežot, ka nav jau jēgas, nav tur ko darīt.
“Esam viņus zaudējuši. It kā mūsu cilvēki, bet nav mūsu, jo savās domās viņi ir citā informatīvajā telpā.
Viņi uzskata sevi par Latvijas patriotiem, bet – sadarbībā ar Krieviju. Tur dzīve būšot labāka. Valodas nezināšana, izglītības līmenis – tas viss kopā ir liela buķete. Šie cilvēki uzskata, ka ir pamesti, jo darba viņiem nav. Meklē vainu valstī, lai gan liela vaina viņā pašā.”
Liepājnieki ieminas, ka tā jau nav tikai pierobežā, bet arī pie mums, kur, piemēram, ostā, dažā labā rūpnīcā liela daļa strādājošo nesaprot, ko tad Putins dara nepareizi, iebrūkot Ukrainā. Ja nu kas, tie būšot pirmie, kas iešaus mums mugurā.
Arī šo J. Slaidiņš skaidro ar mūsu pašu kūtrumu, jo jau 1991. gadā vajadzēja krievu valodu vispār izmest no skolām un valsts iestādēm.
“Te pārmetumi var būt tikai valsts pārvaldei, ka tāda situācija ir izveidojusies,” viņš piebilst.
Būs smaga politiskā kauja
Vai Ukraina uzvarēs? “Ukraina nezaudēs,” atbild J. Slaidiņš. “Iespējams, būs tādas situācijas, ka būs jāatdod kādas teritorijas, to nevar galīgi izslēgt.”
Katrā ziņā uz spēles esot likts Rietumu lielvaru prestižs, iepriekš dotās garantijas un solījumi. Tas arī esot Ukrainas trumpis, ko tā ik pa laikam met politiķiem sejā.
Viņš nedomājot, ka Ukrainas tauta būs ar mieru atstāt daļu savas zemes un cilvēkus Krievijai, bet jautājums ir, vai Ukrainai pietiks dzīvā spēka un cik efektīva būs Rietumu palīdzība.
“Lai maksimāli iespaidotu Krieviju, nepieciešami daudz spēcīgāki un jaudīgāki ieroči. Tas atkal prasa apmācību, prasa loģistiku. Taču cilvēkresurss pašlaik ir pats galvenais.
Bez kāda dzelža var iztikt, bet kauju izcīna dzīvais spēks.
Ukraiņi ir diezgan lepni, ka atgūs visas teritorijas 1991. gada robežās. Grūti iedomāties, ka tas notiks ar militāru spēku, tur būs jāizcīna smaga kauja arī politiskā frontē.
Krieviju varētu iespaidot ar sankcijām tā, ka vienkārši jāaiziet no Ukrainas prom. Bet jāsaprot, ka Krievijai arī nav, kur atkāpties. Putina režīms būs tik ilgi, cik ilgi varēs karot,” klāsta J. Slaidiņš.
Kā notikumus iespaidos Rietumos deklarētais nogurums no kara, un kas būs, ja par ASV prezidentu ievēlēs Donaldu Trampu?
“Eiropā un pasaulē ir pilns ar “Putina konserviem”, kas nežēlo naudu. Daudzi it kā nopietni izdevumi runā par karu tā, kā grib Kremlis. Putins cenšas uzrunāt ar šiem plašsaziņas līdzekļiem, lai mazinātu atbalstu Ukrainai,” atzīst J. Slaidiņš.
Par Trampu viņš tik ļoti neuztrauktos, lai gan sarunājis viņš ir daudz, tomēr amerikāņi J. Slaidiņam teikuši, ka prezidenta kandidāts tikai tēlojot pajoliņu. Un 90 procenti republikāņu ienīst Krieviju, ar to prezidentam būs jārēķinās.
“Nebūs viss slikti, ja Trampu ievēlēs. Tas ir ASV prestižs – palikt vienīgajai superlielvalstij. Man, skatoties debates, liekas, ka uzvarēs Harisa. Varbūt Amerikai vajag sievieti,” viņš prāto.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
