Kā katru gadu, arī šogad Liepājas vecākie ļaudis bija pirmie, kas skaļi ielīgoja Jāņus. Šoreiz gan tas nenotika vairs Pāvilostā, bet gan tepat Liepājā, koncertdārzā “Pūt, vējiņi!”. Bet tas netraucēja atkal no Kurzemes malu malām šurp sabraukt dziedātājiem un dejotājiem, lai rādītu, ka būt pensionāram nenozīmē būt malā stāvētājam, mājās sēdētājam, tikai savas kūtiņas, lopiņu vai dobītes kopējam. Ka pensionāriem, lai kādi laiki, lai kādiem dzīves grūtību kalniem pāri jātiek, ir pietiekami spara un dzīvesprieka, lai ar citiem tajā dalītos. Kopīgai Jāņu dziesmai gan tos, kas uzstājās citu priekšā, gan skatītājus, ievadīja brašais Priekules pūtēju orķestris. Bet sevis izrādīšanu uz skatuves pirmās sāka pašmāju “Saknes”. 

Tam sekoja Aizputes kolektīvs “Uzmet garu!”, Vaiņodes tradīciju ansamblis, Nīcas kolektīvs “Ziediet arī atvasarā!”, Grobiņas “Tev”,  Kandavas “Kandavnieks”, Nīcas deju grupa, Durbes “Mežābele”, Rojas deju grupa “Gaspažiņa”, kolektīvs “Banga”, Nīcas etnogrāfiskais ansamblis, Vērgales “Vakarvējš”, Otaņķu etnogrāfiskais ansamblis, Ventspils “Maģie suiti”, Saldus “Rudebājs”, Grobiņas “Sendienas”, Kuldīgas “Rumbiņa” un citi. Skanēja dziesmas gan par vakarvēju, gan jaunību, kas vairs nenāk atpakaļ, par to, kā, uz gadiem neskatoties un tos neskaitot, gribas kalnā kāpt gavilēt, jo skaidri zināms, ka pēc Jāņiem nāks Pēterdiena, un tad jau līdz Miķeļiem nav tālu, bet sirds tik un tā zied kā zeltīta paparde, un var aiz upītes brēkt melni jēri un veci puiši pēc jaunām meitām, bet šo svētku dalībnieki par to tikai pasmiesies un svētu turēs dzimtenes sajūtu un dzīvi izdzīvos, dziedādami dancodami, bēdu zem akmeņa likdami.

Pensionārus viņu sadziedāšanās svētkos sveikt bija ieradušies Pilsētas domes deputāti Anna Krilova un Helvijs Valcis, tika nolasīts Pilsētas domes priekšsēdētāja Ulda Seska apsveikums. Bet Latvijas Pensionāru federācijas vārdā gaišus Līgo sveicienus visiem Liepājas un Kurzemes pensionāriem bija atvedusi Latvijas Pensionāru federācijas priekšsēdētāja Aina Verze. Lai arī šoreiz izpalika tradicionālā skābeņzupa, pēc oficiālās koncerta daļas ne dziedātāji un dancotāji, ne skatītāji vēl ilgi neizklīda, jo turpat blakām estrādei priekulnieku pūtēji sāka spēlēt tik trakas jaunības dienu melodijas, ka kājas pašas nesās uz dancošanu.

Nu kurš vēl tik lepni var gaidīt, kad pienāks kārta uz skatuves kāpt, kā gruntīgās Kurzemes sievas, kas zina savu vērtību?

Lepnās un bagātās nīcenieces allaž uzmanības centrā: viņas ne tikai skanīgi dzied, bet pamanās citus svētku dalībniekus ik sadziedāšanās reizē ar jauniem tērpiem pārsteigt. Un kur vēl greznās cepures! Kam vēl tās ir no pašas Anglijas speciāli atvestas?