“Esam
liela klase, kurā ir trīs novirzieni – matemātiskais,
vispārējais un militārais. Mēs esam izvēlējušies militāro,”
skaidro jaunieši, kas tērpušies jaunsardzes formastērpos. RŪTA
ŠTĪBELE, HENRIJS VASIĻJEVS, LINDA PUTNE, LAURIS FRIŠFELDS UN
VIKTORIJA APSE ir Liepājas 15. vidusskolas 12. klases skolēni, kuri
desmitajā klasē izvēlējās militāro novirzienu, šobrīd viņu
klasei jau ir jaunāki sekotāji. “Jaunsardze mūsu skolā ir
bijusi vienmēr, bet jaunākajām grupām. Mēs bijām tādi kā
izmēģinājuma trusīši. Šobrīd esam deviņi, sākumā militāro
novirzienu izvēlējās desmit skolēni, bet viens aizbrauca uz
ārzemēm, pārējie esam palikuši,” stāsta jaunsargi.

Formastērps jāprot
nest

Katru pirmdienu trīs
stundas šie puiši un meitenes piedalās Jaunsardzes nodarbībās,
arī brīvdienās piedalās dažādos pasākumos un nometnēs. Tāpat
viņi, tērpušies formastērpos, savu skolu pārstāv arī svinīgos
sarīkojumos. Tieši novembris jaunsargiem ir visdarbīgākais
mēnesis, jo notiek daudz dažādu pasākumu. Turklāt novembra
beigās jaunsargi gatavojas nometnei Dobelē, kas būs kā gala
eksāmens.

Lai pilnveidotu savas
prasmes un gūtu vēl labāku pieredzi vienības vadīšanā, šie
jaunieši vada nodarbības arī mazajiem jaunsargiem. “Reiz
vadījām nodarbību mazajiem un nodarbības beigās ar humoru
pateicu mazajiem, lai nobļaujas: “Linda, Edijs, Henrijs paši
foršākie!”, vēlāk izrādījās, ka viena no meitenītēm ir
manas klasesbiedrenes māsa, kura stāstījusi, ka nodarbības ir
foršas un viņai ļoti patīk. Protams, patīkami to dzirdēt,”
gandarīta ir Linda. Arī Lauris apstiprina, ka mazie tagad uz
vecākajiem jaunsargiem skatās pavisam citām acīm: “Katru
reizi mūs skolā un arī uz ielas sveicina, var redzēt, ka viņiem
ir cieņa pret mums.” Pieredzējušākie jaunsargi arī
apstiprina, ka mazie ir disciplinētāki, nekā citu klašu skolēni.

Jautāti, kādēļ paši
izvēlējās militāro novirzienu, jaunieši atbild dažādi, bet
visi uzsver, ka galvenā motivācija bijusi izmēģināt kaut ko
jaunu un nebijušu. “Mēs paši par sevi esam klase ar odziņu,
tāpēc mums arī gribējās iesaistīties un izmēģināt kaut ko
jaunu, pašiem priekš sevis pamēģināt, kā tas ir,” atzīst
Viktorija. Daļa no klases arī nolēmuši savu nākotni saistīt
tieši ar militāro jomu. “Šo gadu laikā esam iemācījušies
tādas lietas, kā nekur citur, domāju, šīs prasmes ļoti dzīvē
noderēs. Tā pati disciplīna – varam paši savu klasi
saorganizēt, savākties, nostādīt kaut vai kolonnās, jo ne visiem
tas tā izdodas,” stāsta Linda.

Bijība un cieņa pret
jauniem cilvēkiem formastērpos ir ne vien mazākajiem skolas
biedriem, bet arī pieaugušiem cilvēkiem. Viktorija stāsta, ka arī
sabiedriskajā transportā gadās, ka kāds pieaugušais pajautā,
vai viņa kaut kur dienē, vecāka gadagājuma cilvēki parasti
pasmaida, redzot jaunos formās. “Arī pats nevari atļauties
darīt lietas, ko, piemēram, darītu staigājot vienkārši
civilajās drēbēs,” bilst Viktorija un pārējie piebalso, ka
tieši disciplīna un uzvedība, ko pieprasa formas tērps ir pats
pirmais, ko jaunsargiem iemāca. “Uzvelkot formas tērpu, visi
uz tevi skatās savādāk, līdz ar to arī jādomā par to, kā tu
izturies un izskaties,” bilst jaunsargi.

Par patriotu
nepiedzimst, par tādu kļūst

Grūti iedomāties, ka
kāds no jaunsargiem nebūtu savas dzimtenes patriots, un šie
jaunieši patiešām to apstiprina un ar lepnumu stāsta par savu
valsti un valsts svētku nozīmību. “Valsts svētki, manuprāt,
ir jāsvin katram. Mēs dzīvojam savā dzimtenē un man šie svētki
liekas svarīgi, jo es esmu šeit dzimusi un uzskatu, ka viss, ko es
daru, paliek Latvijas pēdās,” uzsver Rūta.

“Man Latvijas un
Liepājas svētki nozīmē ļoti daudz, jo es sevi uzskatu par
piederīgu šai saimei. Saka, ka par patriotu nepiedzimst, par tādu
kļūst. Manī ir ieaudzināts tas, ka esmu patriots, ir jāiet un
jārāda, ka esi latvietis, nevis jāslēpjas aiz kaut kurienes un
jārunā sliktu par savu valsti. Ir jāciena, jāmīl sava Latvija un
jādara viss labākais tās labā, ja tiešām esi īsts latvietis,”
uzskata Henrijs.

Savukārt Lauris saka:
“Latvija ir mana dzimtene, līdz ar to tās ir arī manas mājas
un ļoti liela daļa no manas ģimenes, jo ģimenes saknes ir augušas
un pilnveidojušās šeit, Latvijā, tādēļ esmu lepns, ka varu
dzīvot brīvā valstī, justies droši un, iespējams, nākotnē arī
aizstāvēt savu zemi, ja tas būs nepieciešams. Bet, protams, ceru,
ka nekas tāds nenotiks. Varu droši teikt, ka es mīlu savu valsti.”

“Man Latvija ir
īpaša ar to, ka tās ir manas mājas, mana dzimtene, bet,
galvenokārt, ar to, ka tā ir tik maziņa un mēs visi esam tik
vienoti,
kaut
vai skatoties un piedaloties dziesmu un deju svētkos. Kā var
nepārņemt prieks un mīlestība sirdī par to, ka tu šeit esi? Tā
nav viena liela un milzīga Amerika, bet gan mazā Latvija ar vien
diviem miljoniem iedzīvotāju. Tu vari aizbraukt jebkur citur, bet
tu zini, ka tu atgriezīsies un tikai te būs māju sajūta,”
savās emocijās dalās Linda.

“Man
valsts svētki nozīmē ļoti daudz, kopš esmu Jaunsardzē katru
gadu apmeklēju gan 11. novembra, gan 18. novembra svinīgos
pasākumus un sajūta, kad esi starp visiem cilvēkiem, skan himna,
pats esi formastērpā un vari turēt valsts karogu – tās sajūtas
pat grūti aprakstīt. Tiešām ir siltums sirdī un sajūta, ka visi
tajā brīdī esam vienoti,” gandarīta ir Viktorija. Savukārt
Linda vēl bilst, ka sajūtas Latvijas dzimšanas dienā ir gluži kā
savā.

Patriotisms
nāk no ģimenes

Runājot
par patriotismu, visi sarunas dalībnieki apstiprina, ka tas
ieaudzināts jau no bērnības. “Mamma un tētis man no pašas
bērnības jau ieaudzinājuši, ka jāmīl sava zeme un, ja tu šeit
dzīvo, tās ir tavas mājas un tās pieder tev,” stāsta
Henrijs. Tagadējie jaunsargi jau kopš bērnības kopā ar vecākiem
apmeklējuši valsts svētkus. “Droši vien visvairāk
patriotismu mūsos ir ielikuši vecvecāki, jo bērnībā lielu daļu
laiku uzturējos pie viņiem un klausījos par to, kā viņi ir
uzauguši, dzīvojuši Latvijā,” stāsta Lauris.

Arī
Viktorija ar prieku atminas, cik priecīgs un smaidīgs vienmēr
bijis viņas vecaistēvs, kad meitene, vēl maza būdama, gāja
jaunsargos. “Viņam bija liels lepnums par to, ka es kaut ko
daru Latvijas labā.” Savukārt Lindas mamma šobrīd ir
Norvēģijā, bet vienmēr pauž lepnumu par meitu un viņas darbību
Jaunsardzē.

Paši
jaunsargi kā vienu no svarīgākajiem ieguvumiem min kopības
sajūtu, kas valda gan nodarbībās, gan dažādos pārgājienos un
nometnēs, kā arī iegūtos draugus un paziņas. “Atceros savu
pirmo nodarbību, kad sākumā fiziskos uzdevumos gāja grūtāk. Par
mani nevis pasmējās, bet zēni pieskrēja klāt, palīdzēja un
uzmundrināja. Kad sajūti tik lielu atbalstu no pārējiem, arī
pašam ir lielāka motivācija iet un darīt. Esot kopā ar
jaunsardzi, man nekad nav bijusi sajūta, ka es varētu padoties.”

Turklāt
jau piekto reizi pēc kārtas šie jaunsargi kopējiem spēkiem
izcīnījuši Lāčplēša balvu. “Tagad mums skolā stāv gan
vairogs, gan zobens. Labas sajūtas, kad skolā ej tiem garām un tur
tavs vārds virsū rakstīts. Arī nesot tos iekšā skolā emocijas
bija neaprakstāmas, vairāki skolotāji stundās arī pateica
paldies un paslavēja,” priecājas jaunieši un uzsver, ka šie
panākumi ir tikai pateicoties komandas darbam.