Smaržo taču, smaržo pēc pavasara! Un ne tikai piesaulītē. Smaržo pat migla, kas ar pārvarīgu valgmi rītos dāsni piesūcina baltos pūpolu vaidziņus. Esam izdzīvojuši līdz brīdim, kad noreibst galva, apjaušot, ka esam atkal jauna dabas rita sākumā. Jaunu ritu sāk strazds, ligzdu pošot un savu mājup atgriešanos skaļi un pašpārliecināti sludinot.

Jaunu – kastaņas pumpurs, saulē zvīņas uzmirdzinādams, it kā paslepus solot, ka līdz balto sveču naktīm nav vairs tālu. Jaunu – sāk flokša asns, sevī nesdams augusta svelmi, un bišu strops, kas noilgojies pēc pirmajiem ābeļziediem un pārgalvīgas spietošanas. Jaunu ritu sāk arī grauds, kas knosās apcirknī, nevarēdams vien sagaidīt savu Lielo dienu, kad būs ļauts grimt zemē, mirt, lai dīgtu jaunai dzīvei, kļūtu par šūpuli dzietam un jauniem graudiem.

Katrai dienai ir cita krāsa un smarža. Un katrai līdzi kādas dīvainas alkas – paspēt, nenokavēt, nepalaist garām. Izbaudīt pūpolzara maigumu, zilās vizbulītes uzticību. Un mulsinošā sajūta – viss ir it kā pazīstams un reizē – it kā pirmo reizi. Bet cilvēks brīnās – kāpēc tik nemierīgs miegs, kāpēc brīžiem sirds svaidās, kā pēc elpas tverdama? Mīlestība? Tepat vien tā ir. Bijusī. Aizgājusī. Šā brīža. Un nākamā. Gaidītā.

Zeme ir pilna ar lieliem un maziem šūpulīšiem. Tik ļoti stipra, tik nepārejoša ir dzīvība. Tik ļoti gribas dzīvot vasarā, ziedēt Latvijas vasarā.

Līvija Leine,
“Kurzemes Vārds”