Ielu jaunieši patlaban ir biedrības “Attīstības platforma YOU+” fokusā – lai no aizliegto vielu lietošanas, kaitīgām nodarbēm, bezjēdzīgas tusēšanas pievērstos kam jēgpilnam un saturīgam.

Pieejas forma – darbs ar jaunatni notiks ārpus jauniešu centriem, ielās, publiskajā telpā, kur parasti viņi pulcējas.

Sāka smēķēt 1. klasē

Liepājniekam Edgaram Furnikam ir 16 gadu, viņš šogad kļuva par Latvijas čempionu ielu vingrošanā. Pirms pusotra gada lietojis alkoholu, bieži gājis tusēt ar narkomāniem un cietumniekiem, nekas nav interesējis.

Vaicāts, kādēļ tā dzīvojis, turklāt jau vairākus gadus, Edgars spriež, iespējams, tādēļ, ka 1. klasē iepazinies ar nepareiziem draugiem.

”Neprecizēšu vārdus, bet man bija grūti atteikties no vielām, ko man piedāvāja. Cigaretes, zālīte, spaiss, alkohols… Sāku smēķēt.”

No 1. līdz 3. klasei bijis izcilnieks, ar atzīmēm bijis labi. No 4. klases, sākot lietot apreibinošas vielas, alkoholu, mācībās viss gājis uz leju. ”Savu laiku lielākoties pavadīju pie pamestām ēkām un lietoju visādas apreibinošas vielas,” viņš atceras un rezumē, ka ”biju tāds kā jaunatne mūsdienās”.

Dzīve mainījās, iepazīstoties ar Gvido Šalmu un Andri Kāpostu – ”YOU+” komandas locekļiem. ”Man piedāvāja iet vingrot, un man tas iepatikās. Atmetu visas reibinošās vielas. Pēc gada jau sasniedzu titulu ”Latvijas čempions 2022”. Bez Andra un Gvido es nebūtu tas, kas esmu tagad!”

Viņu palīdzīgo roku gan Edgars bija ignorējis daudzreiz – vismaz sešas, astoņas. ”Es vienkārši negāju uz šīm tikšanās reizēm,” godīgi teic jaunietis.

”Tajā laikā domāju, ka man ir labi, jo apkārt bija slikti cilvēki. Un vēl nezināju par ”YOU+”.”

Tagad Edgars biedrībā ”YOU+” veido projektus, turpina vingrot un mācās. ”Biju ļoti atpalicis mācību programmā, bet drīz pabeigšu.”

Tos, ar kuriem kādreiz vadījis laiku, Edgars joprojām satiek, taču viņiem īsti nepievērš uzmanību. ”Šie jaunieši lielākā daļa sēž kolonijās, daži turpina lietot visdažādākās vielas.”

Edgars ir no Karostas un uzskata, ka šeit jāpalīdz 50 līdz 60 procentiem jauniešu. Viņš tic – tā kā pats spējis mainīties, to spētu arī citi, un, lai mainītu Liepāju uz labo pusi, kļuvis par aktīvu ”YOU+” komandas biedru. ”Vēlos attīstīt jaunatni gan sportā, gan uzvedībā pret vecākiem, draugiem. Lai jaunieši pavada savu brīvo laiku vērtīgi.”

Tāpēc, ka viss bija…

”Tieši tāpēc, ka man viss bija, es palaidos un sāku savu autobusu pieturas dzīvi,” atgriežoties atmiņās par laiku pirms 16 gadiem, domās par sevi dalās Maija.

Viņa Liepājā dzīvo desmit gadus, pirms tam viņas dzīvesvieta bija Dienvidkurzemes novada viens no pagastiem, kas, pēc viņas sacītā, vienmēr izcēlies ar trakām ballītēm un jauniešu uzdzīvi. ”Man pat bija iesauka – Pieturas Maijiņa!” saka sieviete.

”Es biju tāds lauku ielu bērns, bet ne es vienīgā. Mūsu ciematā bija tādi bērni un jaunieši, arī kaimiņu ciemā, kur pietura bija socializēšanās un dažādu pirmo pieredžu gūšanas vieta.”

Maija nāk no turīgas ģimenes. ”Naudas mums netrūka, man materiāli bija viss, vienmēr paēdusi, jaunas drēbes, apavi, mantas! Dzīvojām ciemata centrā, līdz ar mani auga vēl vienaudži – daži manā vecumā, daži jaunāki, daži vecāki. Ko vakaros parasti darīja? Visiem bija viens laiks zināms, kad dodamies laukā. Tas bija pulksten astoņos vakarā. Man bija 12 gadi, kad sāku dzert, pīpēt, jā, un arī piedalījos zagšanā – vecākie puiši paņēma mūs uz mopēdiem, un devāmies izklaidēs. Par laimi, neviens nepieķēra un nekad arī nenodeva,” saka Maija.

Vai vecāki nemaz nemanīja par meitas izdarībām un prombūtni naktīs? ”Tēvs mēdza dzert, vairākas dienas no korķa nenokāpa, es viņam nekautrējos runāt pretim un daudz arī neņēmu galvā. Mamma no dienas darbiem bija nogurusi, ātri gāja gulēt, bieži viņu nesatiku, pārnākot no skolas.

Vecāki mani mīlēja, daudz arī mācīja, ka man ir jābūt ar mugurkaulu. Taču es visbiežāk biju viena pati…

Mūsu ciemata centrā tolaik nekādu brīvā laika pavadīšanas iespēju nebija, meklējām paši, ar ko nodarbināt sevi. Vecāki ilgi nepamanīja,” stāsta meitene.

Bet, kad pamanīja, jau bija par vēlu. ”Biju nesekmīga gandrīz visos priekšmetos, pīpmane un alkoholiķe, bieži ar skolēnu autobusu aizbraucu līdz skolai, bet uz skolu negāju – tur turpināju savu tā brīža dzīvesveidu. No skolas un mājām aizgāju, nepabeidzot deviņas klases, pārcēlos dzīvot uz Liepāju pie vienas draudzenes paziņas. Man bija knapi 16 gadi, nekādas prātīgas dzīves pieredzes, bez izglītības…

Patiesībā es saprotu, ka es nebūtu nogājusi no ceļa, ja man draugi nebūtu bijuši tādi. Es pavilkos līdzi viņiem. Viņi klaiņoja apkārt, jo ģimenes bija tādas, kā bija, viņi nebija vajadzīgi. Es jau patiesībā arī, jo vecāki bija pārņemti ar darbu. Mēs visi barā meklējām pašapliecināšanos, mīlestību, kaut ko interesantu, adrenalīnu mazliet varbūt,” secinājusi sieviete.

Drīz pēc pārcelšanās netālu no dzīvesvietas veikalā meklēta apkopēja. Vēlāk tikusi pie pārdevējas darba, bet tad jau uzdienējusies par administratori un tagad ir tā paša veikala vadītāja. Šogad Maija pabeidza vidusskolu tālmācībā, plāno iestāties kādā koledžā, kur vēlas iegūt vismaz pirmā līmeņa augstāko izglītību.

”Ir jāiet pie viņiem”

”Ir grūti, sarežģīti, bet pozitīvie stāsti, kad redzam, ka sanāk, uzdod virsū un gribas turpināt strādāt. Ja kaut vienam sanāk palīdzēt, izvilkt viņu ārā, tas jau ir labi,” uzskata biedrības “Attīstības platforma YOU+” vadītājs A. Kāposts.

Līdz šim biedrībai uzkrātā pieredze, arī īstenojot un attīstot mentoringu tīklu, kurā sniegta palīdzīga roka daudziem jauniešiem, ļauj pārredzēt šā brīža darbības lauku. Lai strādātu ar ielu jauniešiem, savākts ”liels teorētiskais pamats”.

”Mēs meklējām ielās jauniešus, viņus anketējām, tāpat veicām kartēšanu, lai saprastu, kur ir tie punkti, kur viņi pulcējas. Tikāmies ar Latvijas un Lietuvas organizācijām, kas to jau dara – strādā ar ielu jauniešiem. Tagad novembrī uzsāksim praktisko pilotfāzi, lai saprastu, kādā veidā iecere darbosies.”

Tie, kas dosies pie jauniešiem, vasarā izgājuši speciālas apmācības. A. Kāposts pastāsta, ka kopā ar šiem mentoriem strādās arī jaunieši, kas paši nākuši no tās vides, bet krasi mainījuši savu dzīves kursu. ”Viņi būs vairāk tādi kā konsultanti, jo zina, kur šie jaunieši ir, kas viņus interesē, kā ar viņiem komunicēt,” skaidro biedrības pārstāvis.

Tā kā ”dažādām institūcijām ir dažādas definīcijas, kas vispār skaitās ielu jaunietis – vai tas, kurš nekur nedzīvo, vai tas, kurš vienkārši ikdienu pēc skolas pavada tikai ārā, staigājot apkārt, neiesaistoties nekādās brīvā laika aktivitātēs”, A. Kāposts norāda – to, cik daudz Liepājā ir ielu jaunieši, kas neko nedara, no sabiedrības viedokļa tikai dzer, pīpē un tusē, nevarot precīzi pateikt.

”Tie super aktīvie jaunieši, kas grib, iet un dara, ir tikai aptuveni 10 procenti, tajā pašā laikā vairāk nekā puse jauniešu ļoti reti kur iesaistās vai neiesaistās nemaz, jo neko negrib, viņiem neko nevajag.

Mūsu mērķis ir to mainīt. Tādēļ sākotnēji tur, kur viņi ir, tiks piedāvātas brīvā laika pavadīšanas aktivitātes. Aptaujās jaunieši apliecināja – viņi grib kaut ko darīt. Taču, tā kā uz jauniešu centriem un tamlīdzīgām vietām viņi neiet, mums ir jāiet pie viņiem. Tad pamazām, lēnām un pacietīgi ar to jāstrādā, lai nākotnē piedāvātu – varbūt gribi ko vairāk.”

A. Kāposts kā piemēru min jauniešus, kas agrāk darbojušies ielu vingrošanā, staigājuši apkārt, patlaban ”ir nākamajā līmenī” – piedalās hakatonos, raksta projektus, vada treniņus. ”Tas prasīja gandrīz pusotru gadu. Jā, tas ir laikietilpīgi. Taču labāk ir sākt vismaz ar vienu jaunieti, jo viņš pēc tam runās ar vēl diviem, trim jauniešiem, viņi atkal ar citiem un tā uz priekšu.”

Sniegt māju sajūtu un atbalstu

”Strādājam ar jauniešiem no dažādām vidēm, līdz ar to viņi paši ir ļoti dažādi – ar dažādiem raksturiem un interesēm,” saka organizācijas ”House of Hope”, kura darbojas Rīgas ielā 67 Liepājā, vadītāja Tatjana Makovija.

”Pēcpusdienā trīs reizes nedēļā te ir jauniešu centrs. Un tad viņi pavada brīvo laiku pēc saviem ieskatiem – spēlē mūziku, iesaistās spēlēs, radošās nodarbībās, diskusijās par jauniešiem aktuālām tēmām.”

T. Makovija vērtē, ka tieši kvalitatīvi un lietderīgi aizpildīts bērna un jaunieša laiks, kad cilvēks iegūst kaut ko sev, ir viens no stūrakmeņiem, kas novērš jauniešu domas no pamestības un vēlmes klaiņot, jo ir vieta, kur iet un darboties. ”Ja jaunietis attīstās, viņš vairāk dzīvo apzinīgu dzīvi,” pauž organizācijas pārstāve.

Ja jaunietis sevi degradē, meklējot cita veida izklaides, kam pievienojas atkarības, protams, mēs pēc tam redzam sekas – tiek demolēti īpašumi, apzīmēti žogi un tālāk vēl cita veida huligānisms.

”Ja ir, kur nākt un izpausties radoši, tad tas viss nav vajadzīgs un viņi to nedara. Svarīgi radīt labestīgu vidi, kur jaunietim justies droši un pasargāti, kur viņus nebullingo, nedara pāri,” saka T. Makovija.

”Jaunieši savā starpā ir kā jaunieši – kāds kādu zina, kāds nezina. Jaunieši cits citu šeit iepazīst, ir no dažādām pilsētas skolām un rajoniem. Jādod vide, kur ir pieaugušie, kas palīdz, kad vajag. Mēs palīdzam izpildīt mājasdarbus, atbalstām viņu intereses, ja vien tas ir iespējams. Ja kādam kaut ko vajag, piemēram, kovida laikā kādam nebija datora, centāmies līdzēt,” stāsta organizācijas pārstāve.

T. Makovija novērojusi, ka jaunieši prot novērtēt sniegtās iespējas, jo apmeklētāju skaits ir stabils. Ikdienā, kad centrs ir atvērts, to apmeklē vidēji 50 līdz 80 cilvēki dienā. ”Mēs nekur nereklamējamies. Tie, kuri nāk, vienkārši pasaka tālāk nākamajiem, un tā uzzina.” Šeit nāk jaunieši no 13 līdz 21 gadam.

T. Makovija norāda, ka viņi strādā preventīvo darbu, lai nebūtu ielās klaiņojošu bērnu un jauniešu, nerastos tādas problēmas, ka jaunieši neturpinātu mācības un nonāktu draugos ar kriminālo pasauli.

”House of Hope” vadītāja plānoto projektu darbā ar ielu jauniešiem vērtē pozitīvi, jo ielu bērni joprojām ir un būs. ”Lielā pilsētā kā Liepāja katrā mikrorajonā vajadzētu tādu jauniešu centru, kur iet un darboties. Mums ir daudz pozitīvu piemēru ar jauniešiem, kā viņi mainījušies, taču daudziem iesākums bija tieši nevēlēšanās mācīties.

Ja jaunieši laiku nepavada kvalitatīvi, viņi sāk bojāt dzīvi sev un citiem, iesaistās konfliktos. Taču ir jaunieši, kuriem patīk tieši tāds dzīvesveids un nepatīk noteikumi.”

T. Makovija norāda, ka, strādājot ar ielu jauniešu problēmām, svarīgs jautājums – kur jaunietim iet un ko darīt tālāk. ”Tam ir jābūt lielas komandas darbam, tas ir komplekss pasākums, kur jābūt sociālajiem darbiniekiem, psihologiem un speciālistiem.”

Aktivitātes – tuvāk mājām

Līdz ar ielu darbu ar jaunatni Liepājā tiks uzsākts mobilais darbs ar jaunatni Dienvidkurzemes novadā, kur mērķis ir tāds pats – piedāvāt jēgpilnas laika pavadīšanas iespējas. ”Tā kā šī ir cita auditorija, arī citādāks formāts. Šie ir nosacītie problēmjaunieši, kā viņus labāk atpazīst sabiedrība. Ārpus pilsētas ir mazāk iespēju, kā pavadīt brīvo laiku, tādēļ pie jauniešiem dosies jaunatnes darbinieks un nodrošinās viņiem aktivitātes,” pastāsta A. Kāposts. Tas esot ļoti izplatīti Lietuvā.

Dienvidkurzemes novada jaunatnes lietu speciāliste, Aizputes jauniešu mājas vadītāja Ance Tīmane apliecina, ka vairākās Dienvidkurzemes novada vietās nenotiek aktīvs darbs ar jauniešiem. Līdz ar to prioritāte ir piedāvāt aktivitātes tuvāk mājām. ”Lai viņiem ir pieejamas brīvā laika iespējas.”

A. Tīmane norāda, ka novadā ir divi jauniešu centri – Aizputē un Nīcā, bet Vaiņodē šovasar sākusi tapt telpa jauniešiem. ”Šāda iniciatīva var iedvesmot arī citviet sekot šim piemēram,” pauž jaunatnes darbiniece.

Parādīt, ka var dzīvot citādāk

Kārlis Mednieks, ”Resiliences centra” pārstāvis

Tas noteikti ir nepieciešams jauniešiem, bet tikpat ļoti arī sabiedrībai kopumā, jo tomēr jaunieši ir tie, ar ko mēs dzīvosim tālāk, nākotnē. Ja viņi jūtas izstumti, nepieņemti, tad ar to ir jāstrādā. No tā būs ieguvēji ne tikai jaunieši, ne tikai pilsēta, bet sabiedrība kopumā.

Jauniešu skaits ielās, lai kā arī mums šķistu salīdzinoši mazs, tomēr patiesībā ir ļoti liels. Ne viens vien sociālā riska jaunietis skolā neizrāda, ka viņam ir šādas problēmas, un tad ar to saskaras pārējie.

Liela daļa jauniešu, kas atrodas ielu vidē, ir cietuši no vardarbības. Tai obligāti nav jābūt fiziskai vardarbībai.

Diemžēl emocionālajai vardarbībai mēdz būt liels iespaids – tādā ziņā, ka daudzi jaunieši ir ar suicidālu risku. Griež sev rokas, dara sev pāri, ēd tabletes, lai mēģinātu nomirt. Tāda ir skaudrā realitāte.

Mums Rīgā ir salīdzinoši līdzīgs modelis, kā ar jauniešiem darbojamies. Mums ir komandas, kuras iet ielās, iepazīstas ar jauniešiem, jauniešu kompānijām.

Vispirms tiek veikta novērošana, lai saprastu, kādi jaunieši tur atrodas, kādas kompānijas, kādos laikos, kādas ir viņiem raksturīgās iezīmes, ir vai nav agresivitāte, atkarības. Daudz dažādu nianšu iepriekš jānoskaidro, lai ar šiem jauniešiem uzsāktu sarunu, darbotos.

Otra lieta – klātesamība. Ir jābūt periodiski klāt esošiem, lai jaunieši pierastu pie tā, ka vispār tu kā cilvēks atrodies viņu teritorijā, pieņem, ka tu neesi drauds, bieds.

No vienas puses tas izklausās salīdzinoši vienkārši, no otras puses – liels pārbaudījums darbiniekiem. Vispirms nepieciešama spēja pieņemt, jo jaunieši noteikti dalīsies ar saviem trakākajiem piedzīvojumiem un sliktāko, ko darījuši, lai atbrīvotos no liekas personas, kas viņu dzīvē parādījusies ar kādu gaismas staru.

Kā zināms, negatīvā vide ir daudz ievelkošāka nekā pozitīvā. Kad parādās kaut kas pozitīvs blakus, no tā gribas tikt vaļā. Ir arī periodiski kritieni atpakaļ, lai gan aiziets pozitīvākā gultnē.

Ielu jauniešiem lielākoties nav bijis kvalitatīva kontakta ar pieaugušu cilvēku. Viņiem nav bijušas attiecības, kurās viņi nepiedzīvo vilšanos, netiek sāpināti. Tas šajā darbā ir viens no punktiem – veidot kvalitatīvu sarunu ar jaunieti, uzturēt kontaktu, būt pieņemošam attiecībās ar viņu.

Kad ir iegūts uzticības personas statuss, to nedrīkst sabojāt. Pēc kontakta nodibināšanas ar jaunieti var strādāt tālāk, virzīt uz dažādu veidu aktivitātēm, pilsētā pieejamiem jauniešu pakalpojumiem vai Rīgas gadījumā – jauniešus virzām arī tālāk uz mūsu centru, uz sociālās rehabilitācijas programmu.

Ar ielu jauniešiem strādājam jau vairākus gadus, un rezultāts ir. Daļa ir kļuvusi par mūsu jaunajiem kolēģiem, kas vēlas palīdzēt citiem jauniešiem ar savu pieredzi un redzējumu, ka ir iespējams no šīs vides tik ārā un ka dzīvē ir kaut kas vairāk, ko darīt.

Uzskatīt, ka mēs jaunietim varam iemācīt, kā ir pareizi, noteikti būs nepareizi. Iemācīt mēs varam reizrēķinu, tāpat, ja cilvēks negribēs to ieņemt, viņš nepieņems.

Skatoties dzīves griezumu – mēs nekad nezinām, kas kuram cilvēkam notiek galvā, kāds ir viņa dzīves mērķis, kā viņš patiesībā redz sevi un kur vēlētos būt. Un mēs nevaram, skatoties pēc sevis, citiem norādīt, kā būtu darīt pareizi.

Tas, ko varam, ir rādīt piemēru, dažādos veidus, kā realizēt sevi, rādīt veselīgas, cilvēciskas attiecības, lai jaunietim ir iespēja to piedzīvot.

Uzziņai

”Ielu un mobilā darba ar jaunatni Liepājas un Dienvidkurzemes pašvaldībās” aptaujas dati, kas iegūti 2022. gada aprīlī un maijā

Kāpēc jaunieši Liepājā izvēlas pavadīt brīvo laiku kaut kur ārā (piemēram, ielās, parkos, veikalos u.c.)?

• Nezina, ko vēlas darīt – 56%.
• Nav informēti par citām iespējām – 45%.
• Neapmierina sporta aktivitāšu piedāvājums – 28%.
• Neapmierina jauniešu organizāciju piedāvājums – 22%.
• Var brīvi pavadīt laiku – 15%.
• Nevēlas visu laiku būt kopā ar ģimeni – 1%.

Kur tu pavadi savu brīvo laiku Dienvidkurzemes novadā?

• Mājās – 80%.
• Sporta treniņos – 31%.
• Pie draugiem mājās – 31%.
• Jauniešu centrā – 23%.
• Parkā – 22%.
• Garāžā ar draugiem – 18%.
• Dažādos interešu pulciņos – 11%.
• Mūzikas skolā – 9%.
• Novada centros – 8%.
• Tirgus laukumā – 8%.
• Autobusu pieturās – 8%.
• Estrādē – 7%.

(240 respondentu izlase Dienvidkurzemes novadā)

Avots: Biedrība “Attīstības platforma YOU+”

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds”.