Atvērts ir jautājums, kādēļ jaunieši ignorē viņiem piedāvātos pasākumus vai aktivitātes. Tiešām neatbilst interesēm, nepatīk formāts vai arī informācija līdz viņiem nenonāk?

Šķetināt kritiku

Aptaujas ietvaros anketu aizpildīja 589 jaunieši vecumā no 13 līdz 25 gadiem: 531 jaunietis, kas dzīvo Liepājā, un 58 jaunieši, kas dzīvo Dienvidkurzemes novadā, bet ikdienā uzturas Liepājā.

Aptauju īstenoja, izmantojot pašaizpildāmo anketu metodi.

Viens no pētījuma līdzautoriem ir sociologs, pētnieks, Latvijas Pilsoniskās alianses datu analītiķis Gints Klāsons, kurš piedalījies arī citu pašvaldību līdzīgās aptaujās.

Viņš pagājušajā nedēļā iegūtos datus īsi prezentēja deputātiem Izglītības, kultūras un sporta komitejā, ieskicējot būtiskākos secinājumus.

Lielākā daļa jeb 83% Liepājas jauniešu ir apmierināti ar Liepāju kā vietu, kur dzīvot, mācīties un pavadīt brīvo laiku.

Biežāk pozitīvos vērtējumus snieguši 15–16 gadus veci respondenti (87% pozitīvo vērtējumu), kā arī Vecliepājā un Jaunliepājā dzīvojošie.

Tomēr G. Klāsons norādīja, ka būtiskāk ir skatīties uz pausto kritiku, kas sastāda 16%, un biežāk tie bijuši 13–14 gadus veci jaunieši, Karostā un Tosmarē dzīvojošie.

“Kādi iemesli ir neapmierinātībai? Jāteic – brīnumu nav. Visās pašvaldībās, kur ticis jautāts līdz šim, tas sakrīt ar Liepājā pausto.

Galvenā atbilde jauniešu nepilnīgai apmierinātībai ar pilsētu – nav, ko darīt brīvajā laikā, nav atpūtas, izklaides vietu.”

Otrajā vietā, ko minējis aptuveni katrs desmitais pilsētas jaunietis, – nav darba, nodarbinātības iespēju.

Dažādas citas atbildes norādītas izteikti retāk: iepirkšanās vietu trūkums, nav iespēju studēt, mācīties, slikta ceļu/ielu kvalitāte, nedrošības sajūta, nepatīkami cilvēki utt.

“Kopumā nosaukti 149 dažādi ierosinājumi,” ar rezultātiem dalījās G. Klāsons, tomēr, ja arī kādu no tiem ieviestu, apmierinātības rādītāji būtiski neuzlabotos.

“Jo katram ir kaut kas savs. Ieviešot, piemēram, orientēšanos, ko vēlas septiņi procenti, varētu dabūt klāt septiņus procentus.

Bet nav praktiski nevienas aktivitātes, kas varētu ļoti būtiski ietekmēt kopējos rādītājus.”

Salīdzinoši visbiežāk jauniešus vieno vēlme pēc koncertiem, teātra, karjeras izglītības un palīdzības profesijas izvēlē, jauniešu projektiem, arī tālākizglītības un vietām, kur jauniešiem tikties un uzturēties.

Pētījuma autori secinājuši, ka kopumā atbildes liecina par ļoti daudzpusīgām jauniešu interesēm.

Aktivitāte – vidēja

Kādās aktivitātēs jaunieši piedalās? No anketā dotajiem 19 variantiem biežākā aktivitāte ir kultūras pasākumi – tajos piedalījušies 71% jauniešu.

Savukārt katrs trešais jaunietis norādījis, ka iesaistās sporta, kā arī karjeras izglītības aktivitātēs.

G. Klāsons sacīja, kam šeit būtu pievēršama uzmanība: “Manuprāt, būtiskākais – lai gan 91% jauniešu kaut kur ir piedalījušies pēdējā gada laikā, tas nozīmē, ka tomēr katrs desmitais jaunietis nav piedalījies tajās 19 aktivitātēs, kas anketā bija iekļautas.

Ja vēl detalizētāk skatāmies uz jauniešu aktivitāti dažādos pasākumos, redzams, ka arī starp 91% nav tā, ka šie jaunieši piedalās ļoti daudzās aktivitātēs.

64% no visiem jauniešiem piedalījušies tikai trīs līdz piecos pasākumos vai aktivitātēs gada ietvaros. Un tas nav ļoti daudz.

Izteikti aktīvi ir ceturtā daļa jeb 27%, kas piedalījušies sešās vai vairāk aktivitātēs no 19, kas bija anketā. Arī tas nav ļoti augsts rādītājs. Līdz ar to varētu teikt, ka aktivitāte kopumā ir vidēja.”

Dati liecina, ka neaktīvo jauniešu īpatsvars izteikti lielāks ir vīriešu vidū (16% nav piedalījušies nevienā aktivitātē gada laikā), 13–14 gadus veco jauniešu grupā, Karostā un Tosmarē dzīvojošo vidū.

Jautājumā par iesaisti aktivitātēs pēdējo 12 mēnešu laikā vērojams, ka kopumā Zaļajā birzē un Jaunajā pasaulē dzīvojošie jaunieši ir izteikti aktīvi dažādās aktivitātēs, bet vienlaikus viņi retāk piedalās mākslas un mūzikas skolās un Bērnu un jaunatnes centra (BJC) aktivitātēs.

Savukārt Karostas un Tosmares jaunieši ir izteikti mazaktīvi, tomēr vienlaikus šajā apkaimē vērojama salīdzinoši augstāka jauniešu iesaiste tehniskās jaunrades pulciņos. Vietējās kopienas aktivitātēs salīdzinoši vairāk piedalās jaunieši Zaļajā birzē/Jaunajā pasaulē u.c.

Daļu no datu atšķirībām saistāma ar konkrēto aktivitāšu pieejamību konkrētajās apdzīvotajās vietās.

BJC vadītāja Ineta Šmēdiņa apliecina, ka arī jaunieši vecumā no 13 gadiem un vairāk apmeklē BJC struktūrvienības. Tās izvietotas “Laumas” rajonā, Vecliepājā, pilsētas centrā.

“Lai attīstītu struktūrvienību vēl kādā mikrorajonā, tās ir ļoti lielas izmaksas. Pagaidām pašvaldība par to nedomā,”

atklāj I. Šmēdiņa.

“Tie jaunieši, kuriem ir interese kaut kur iesaistīties un kaut ko darīt, arī rīkojas. Zinu, ka no Ezerkrasta brauc uz “Laumas” rajonu, uz Olimpisko centru. Nav tā, ja tas ir citā rajonā, tādēļ neapmeklēs.”

Jautāta, vai tomēr nav svarīgi, ka interešu izglītība iegūstama jaunietim pēc iespējas tuvāk mājām, I. Šmēdiņa spriež, ka tas tomēr nav galvenais rādītājs.

“Ja jaunietis grib darīt, tad viņš arī iekāpj tramvajā vai autobusā un tiek līdz galamērķim.

Transporta infrastruktūra mums ir pietiekami laba. Interešu izglītības vietai nav jābūt turpat aiz stūra vai skolā, kurā jaunieši mācās.”

BJC gan ir atsevišķi brīvā laika pavadīšanas klubiņi Piemares pamatskolā un Rietumkrasta vidusskolā, lai būtu kaut nedaudz aptverti mikrorajoni. Tie ir labi apmeklēti.

Digitālā vide nelaiž vaļā

Dažādu iespēju pieejamību pilsētā jaunieši kopumā vērtē pozitīvi.

Pozitīvākās atbildes sniegtas par iespējām apmeklēt kultūras pasākumus, iesaistīšanos mākslas vai mūzikas aktivitātēs, sporta aktivitātēs, amatiermākslā, pulciņos.

Tomēr katrs trešais jaunietis norādījis – viņu konkrētās iespējas nesaista. Piemēram, 33% norādījuši, ka viņus neinteresē vietējās kopienas aktivitātes, 29% neinteresē NVO un jaunatnes organizāciju aktivitātes, 22% jauniešu projekti.

Anketā jaunieši brīvā formā bija lūgti ierakstīt, kas viņus motivētu vairāk iesaistīties dažādās līdzdalības aktivitātēs.

Salīdzinoši visbiežāk jaunieši norādījuši, ka motivētu, ja runātu par viņiem tuvām tēmām (20%), 16% norāda uz brīvā laika nepieciešamību, 14% jauniešu vēlētos plašāku informāciju un reklāmu par aktivitātēm, bet 13% motivētu, ja iesaistītos draugi un paziņas.

Biedrības “Radi vidi pats” pārstāvis Staņislavs Babins nevēlēšanos iesaistīties sauc par pēckovida efektu.

“Es saskatu vairākus faktorus, kāpēc jaunieši izvēlas mazāk iesaistīties klātienē. Divu gadu laikā mainījušies gan paradumi, gan arī dramatiski palielinājušās iespējas jauniešiem tieši digitālajā vidē. Ja tu savas intereses un vajadzību pēc komunikācijas, domubiedru atrašanas vari apmierināt tur, tad jau nekur nav jāiet.

Ļoti daudz jauniešu to visu atrod dažādās interešu grupās, zinām snapčatu un citas vietnes, tāpat sociālajiem tīkliem ir liela loma.”

Vēl S. Babins novērojis: “Zinu jauniešus, kuriem būtu interese par starptautiskajiem projektiem, bet, tiklīdz ir saziņa angļu valodā, automātiski saka, ka tas nav man, jo nav pārliecināti par savām valodas prasmēm. Baida komunikācija klātienē, un, ja nav kāds draugs vai paziņa, kas būtu blakus un izrādītu vēlmi doties kopā, tad vienkārši neiesaistās.”

Savukārt G. Klāsons, ņemot vērā iegūtos datus, vedina uz neiesaistīšanos palūkoties vēl no citas puses: “Mēs papildus veicām datu aprēķinu par to, vai tie jaunieši, kas novērtē, ka iespējas viņiem ir pieejamas, ir tās arī izmantojuši. Un aprēķins liecina, ka

tikai neliela daļa jauniešu izmanto viņiem pieejamās iespējas,

jo viņiem neinteresē tieši tas veids, kas tiek piedāvāts, vai neinteresē saturs, vai nepatīk vadītājs u.tml. Viņiem varbūt pats veids šķiet interesants, bet izpildījums nerada vēlmi iesaistīties.”

Netic, ka viedoklis ir svarīgs

Salīdzinoši lielākais kritisko vērtējumu īpatsvars anketā sniegts par iespējām ietekmēt pašvaldības lēmumus jaunatnes jomā (20% novērtē, ka nav nekādu iespēju, 46% – nelielas iespējas), ietekmēt lēmumus savā izglītības iestādē (attiecīgi – 19% un 53%), piedalīties vietējās kopienas aktivitātēs (13% un 38%).

“Šie rādītāji izteikti parāda realitāti par jauniešu līdzdalību,” saka Latvijas Jaunatnes padomes prezidente, organizācijas “Attīstības platforma YOU+” pārstāve Inga Birzgale.

“Domāju, ka iespējas ietekmēt ir, taču jauniešiem nav zināmi formāti, kā to varētu, nav ticības, ka viņu viedoklis ir svarīgs, un ir arī daudz stereotipu par lēmumu pieņemšanas procesiem un pašvaldības darbu.”

I. Birzgale domā, ka svarīgi aktualizēt pilsonisko izglītību un līdzdalības jautājumu, sākot ar skolēnu līdzpārvalžu attīstīšanu, kur jaunieši var iegūt pirmo demokrātisko pieredzi, un turpinot ar iesaisti un izglītošanu politiskajos procesos.

“Dodot iespēju jauniešiem būt aktīviem, īstenot savas idejas un līdzdarboties, mainītos arī viņu viedoklis par iespējām ietekmēt procesus.”

Liepājā apceļ vairāk?

Pārāk liela slodze mācībās un pārāk ilgs datora un sociālo tīklu lietošanas laiks ir jauniešu visbiežāk nosauktās mentālās veselības problēmsituācijas.

Liela daļa jauniešu saskārušies arī ar dusmām, aizkaitināmību, bezmiegu, problēmām ar ēšanu vai svaru.

Katrs desmitais jaunietis atzinis, ka viņam bijušas pašnāvības domas, bet 8% saskārušies ar apcelšanu un izsmiešanu skolā.

“Mentālās veselības dati praktiski ir atbilstīgi tam, kā ir visur citur, kur esmu piedalījies jauniešu pētījumos,”

komentēja G. Klāsons.

“Vienīgā atšķirība, kas gan ir neliela, bet tomēr: Liepājā ir nedaudz augstāks rādītājs par apcelšanu skolā – 8%, parasti tas ir ap 5 vai 6%. Vai tā ir nejaušība vai nav, bet tas ir vienīgais no rādītājiem, kas krīt acīs.”

Lielākā daļa respondentu sacījuši, ka ir nepieciešams kāds speciālists, kas būtu pieejams un palīdzētu problēmu gadījumos vai vienkārši nepieciešamības gadījumā.

“Interesanti šajā aspektā ir paskatīties, vai tas varētu būt jaunatnes darbinieks. Atšķirība ir liela – tikai 26% izvēlējušies, ka tas varētu būt jaunatnes darbinieks,” norāda G. Klāsons.

Visbiežāk norādīts uz nepieciešamību pēc psihologa ārpus skolas.

Liepājas Raiņa vidusskolas psiholoģe Evija Ivanova piekrīt jauniešu paustajam: “Jā, atbalsts patiešām ir vajadzīgs. Bet skola to var nodrošināt tik, cik var.

Tādēļ, manuprāt, skolai ir jābūt arī tai vietai, kura norāda ceļus, kur palīdzību var meklēt tālāk.

Tas būtu mentors, Pusaudžu resursu centrs, Sociālais dienests, centrs “Marta”. Tikai ar šādu sadarbību, ka mēs skatāmies, kas šim jaunietim ir vajadzīgs, un sūtām viņu tālāk, var gaidīt rezultātu. Bet bērniem skolā ir jābūt tiešām informētiem.

Ja ir pieejams psihologs, kāds ir viņa darbalaiks, ja ir sociālais pedagogs, kur viņu var sastapt un saņemt palīdzību. Tas būtībā ir komandas darbs. Un palīdzība būtu nepieciešama ne tikai jauniešiem, bet ļoti bieži arī vecākiem.”

Ko iesākt ar datiem?

Pētījums pašvaldībai izmaksājis 1100 eiro. Ko ar iegūtajiem datiem darīs pašvaldība?

“Jauniešu viedokļu, vajadzību un redzējuma apzināšana ir svarīga, lai pašvaldība varētu salikt pareizos uzsvarus, noteikt virzienus, kuros jāstrādā intensīvāk, jāpievērš vairāk uzmanības, jāattīsta vai gluži pretēji – jāpārskata, jāpārveido, lai radītu labvēlīgus apstākļus jauniešu personības attīstībai un līdzdalībai,” uz jautājumu atbild Liepājas domes Vides, veselības un sabiedrības līdzdalības daļas pārstāve Agija Meniķe.

Gan ar jauniešu aptaujas palīdzību, gan sarunās ar pašvaldības iestāžu darbiniekiem un nevalstiskā sektora pārstāvjiem tiek apzināta esošā situācija, izaicinājumi, iespējams, arī nenoklātie laukumi ar mērķi izveidot vienotu jaunatnes jomas attīstības redzējumu.

“Tas, ko šobrīd redzam un pie kā noteikti jāstrādā, ir jauniešu motivācijas un līdzdalības paaugstināšana,

darba un karjeras iespēju paplašināšana, veselības un labbūtības sekmēšana,” teic A. Meniķe.

“Tāpat jāakcentē arī jauniešiem pieejamo pakalpojumu un iespēju pieejamība tādām jauniešu grupām kā pilngadību sasniegušie, jaunieši ar ierobežotām iespējām u.c. Jāstiprina starpinstitucionālā sadarbība un jāveicina sadarbība starp pašvaldību un NVO.

Ja visiem iesaistītajiem būs vienota izpratne par mērķiem un veidiem, kā tos sasniegt, esmu pārliecināta, ka Liepāju par savu nākotnes pilsētu sauks un izvēlēsies arvien vairāk mūsu jauniešu.”

Ziemā – vairāk izmaksu

24 gadus vecā Agnese atzīst, ka ziemā Liepājā esot grūtāk atrast, kā izklaidēties.

“Bet vispār jau cilvēki ziemā vienkārši kļūst pasīvāki. Arī es pati daudz retāk izeju ārpus mājām. Laiku pavadu ar draugiem, vai nu viņi atbrauc pie manis, vai es pie viņiem. Vai arī lasu grāmatas. Reizēm arī draugu kompānijā ejam uz kultūras namu “Wiktorija” vai uz “Kursas putniem”.”

Agnese novērojusi daudzus sakām, ka Liepājā ziemā īsti nav, ko darīt, taču tam nepiekrīt.

“Vienmēr var aiziet uz boulingu, tāpat ziemas sezonā ir atvērta publiskā slidotava,” viņa iesaka.

Bet ar vienu lietu gan vienmēr jārēķinās – ja gribi ziemā iet kaut kur atpūsties vai izklaidēties, tad tas nozīmē izmaksas. Tādā ziņā vasarā ir vieglāk – ir visādi brīvdabas pasākumi, kur bieži vien nekas nav jāmaksā.

16 gadus vecais Rinalds teic, ka stabila aktivitāte ārpus mācībām viņam ir sports.

“Ar sportu nodarbojos visu dzīvi, jo man tas ir svarīgi. Spēlēju volejbolu, bet pēc paša iniciatīvas pēdējos trīs mēnešus apmeklēju svaru zāli,” stāsta jaunietis.

Arī skolasbiedri – divi Kārļi – apmeklē sporta treniņus. “Es eju basketbolā. Tagad gan nesanāk, jo iedzīvojos traumā. Kad biju uz kruķiem un attiecīgi – vairāk mājās, telefonu un datoru izmantoju biežāk. Bet man ir forši klasesbiedri, zināja, ka nevaru īpaši daudz staigāt, gājām uz kinoteātri.

Ja ir labvēlīgi laikapstākļi, ejam ārā pastaigāt, arī tagad, ziemā.”

Otrs Kārlis gan norāda, ka īpaši daudz laika ārpus mācībām nav, jo ir jāpilda uzdotie mājasdarbi un vēl jāapmeklē sporta treniņi.

“Kad ir brīvāks, uzspēlēju datorspēles,” viņš piebilst. “Kaut kam citam man vairs laika neatliek.”

Kā iekļūt mazajā informācijas burbulī?

Andra Štāle, organizācijas “Keep the Change” vadītāja, īsteno vietēja un starptautiska mēroga nometnes, apmācības, lekcijas utt.

– Ar ko mūsu jaunieši atšķiras no citu valstu jauniešiem?

– Pirmais, kas man nāk prātā: atbildība, kārtība, disciplīna. Tas ir ar pozitīvu nozīmi.

Projektos ārzemēs latvieši vienmēr ir pirmie, kuri ierodas uz sesijām vai aktivitātēm. Piedalās, dalās ar pieredzi. Nedaudz kautrīgi sākumā, nedaudz jāpabaksta, lai droši iesaistās, bet, kad iesaistās, tad nāk tik labas lietas ārā!

Latviešus uzskata par samērā vēsiem cilvēkiem ar dusmīgām sejas izteiksmēm. Tā vismaz ārzemju kolēģi un draugi ir teikuši daudz reižu.

Latvietis uzreiz nekļūs par tavu draugu, jāpaiet laikam, kamēr atmaigst.

Bet, kad atmaigst, tad esot daudz labāk, nekā vispār varēts iedomāties. Gādīgi, jauki, gudri un patīkami cilvēki.

Man gribētos teikt, ka daudzi Latvijas jaunieši, kuri ir bijuši ar mani projektos ārzemēs vai kuri ir nosūtīti uz projektiem, lielākoties ir ļoti izpalīdzīgi un pateicīgi par iespēju piedalīties un gūt jaunas zināšanas.

Latvieši samērā bieži turas kopā savā starpā, bet nekad neatgrūž nevienu citu. Zināšanu līmenis latviešiem ir augsts par dažādām tēmām.

– Vai jaunieši izmanto iespējas?

– Diemžēl, lai arī tiek sūtīta informācija Liepājas un Dienvidkurzemes skolām, medijiem, pašvaldībām, tiek ievietota informācija sociālajos tīklos, samērā bieži saskaros ar to, ka projektiem piesakās varbūt viens vai divi liepājnieki vai novadnieki. Pārējie visi dalībnieki man ir jāatrod no pārējās Latvijas.

Īsti nezinu, kā sasniegt mūsu jauniešus.

Pētījums rāda, ka lielākoties informāciju jaunieši uzzina skolā, e-klasē un no skolotājiem. Bet kā man tikt šajā mazajā informācijas burbulī?

Tādēļ, ka man ir brīnišķīga sadarbība ar Nīcas jauniešu centru un Nīcas vidusskolu, šiem jauniešiem ir savā ziņā privilēģija pirmajiem uzzināt par pasākumiem un notikumiem, jo skola un jauniešu centrs aktīvi izplata informāciju.

Aizejot uz skolām runāt par “Erasmus+” jauniešu apmaiņas programmām, vēl joprojām (laikmetā, kad informācija ir pieejama visur) ļoti daudzi jaunieši neko par to nav dzirdējuši. Vai arī, ja ir kaut ko dzirdējuši, tad domā, ka šie projekti un iespējas ir tikai bagātajiem un izredzētajiem.

Kad organizējam projektus Eiropā ar Gruziju, Armēniju, Ukrainu, tad ir interesanti novērot, ka uz aptuveni piecu dalībnieku vietām piesakās aptuveni 40–80 jauniešu, jo viņiem tā ir samērā unikāla iespēja aizbraukt kaut kur par brīvu, piedalīties aktivitātēs un iegūt jaunas zināšanas un draugus.

Esot Eiropas Savienībā, mums iespēju ir vairāk, kas varbūt arī nedaudz izlutina.

– Kā ir strādāt ar jauniešiem?

– Tā ir ļoti, ļoti liela atbildība. Man nepārtraukti ir pašai sevi jāizglīto dažādās apmācībās par dažādām tēmām, lai nejauši nesanāktu nogremdēt kāda jaunieša vēlmes, plānus un idejas.

Gan jau katram no mums ir bijis kāds skolotājs, kas pateicis skarbus un nepatīkamus vārdus, kuri mums ir palikuši atmiņā un iedragājuši, iespējams, pašapziņu.

Es gribu būt tā, kas nevis gremdē jauniešus, bet ceļ.

Kā pati smejos, gremdēt es varu uz volejbola laukuma savā volejbola klubā “Liepāja”. Pārējā laikā man ir jāceļ.

Esmu pamanījusi, ka neformālā izglītība samērā bieži strādā labāk nekā formālā.

Savas sesijas/lekcijas/pasākumus vadu caur diskusijām, izmantojot stāstu stāstīšanas metodes, caur jokiem, caur lomu spēlēm un vienkārši spēlēm.

Strādāt ar jauniešiem nav viegli, jo nepārtraukti ir jānotur viņu uzmanība. Pēc kovida mēs projektos ļoti strādājām ar to, kā atkal būvēt attiecības, kā komunicēt, kā būt.

Šobrīd mums ir jābūt radošiem, lai spētu noturēt uzmanību.

– Kāpēc ir svarīgi pievērst jauniešu uzmanību?

– Vecs un nodrillēts teksts, bet jaunieši ir nākotnes līderi, un viņu sagatavošana dzīvei ir būtiska sabiedrības attīstībai un stabilitātei.

Jauniešiem ir ļoti daudz jaunu ideju, kas varētu veicināt inovācijas un pārmaiņas dažādās jomās.

Nodrošinot jauniešiem iespējas un resursus, mēs tādējādi stiprinām visu sabiedrību, samazinot bezdarbu un sociālās nevienlīdzības risku.

Mēs investējam ne tikai viņu personīgajā attīstībā, bet arī veidojam ilgtspējīgāku un dinamiskāku sabiedrību.

Uzziņai

Kas motivētu vairāk iesaistīties dažādās līdzdalības aktivitātēs?

• Ja runātu par man tuvām tēmām (20%).
• Ja būtu vairāk brīvā laika (16%).
• Ja konkrētās organizācijas tiktu vairāk reklamētas (14%).
• Ja organizācijās iesaistītos mani draugi, paziņas (13%).
• Stipendija, nauda (11%).

Ko ieteiktu uzlabot un mainīt, lai justos droši?

• Vairāk apgaismojuma uz ielām (39%).
• Vairāk policistu ielās (22%).
• Ierobežot alkohola patēriņu (19%).
• Video novērošana un apsardze publiskās vietās (14%).
• Samazināt bezpajumtnieku skaitu (10%).

TOP3 ērtākie informācijas avoti

• E-klase, “Mykoob” (60%).
• No skolotājiem, skolas darbiniekiem (56%).
• Skolā izvietotos plakātos, informācijā (56%).

Kādēļ savu nākotni nesaisti ar Liepāju?

• Nav iespējams šeit atrast darbu (34%).
• Nav pieejams izvēlētais izglītības virziens (30%).
• Vēlos studēt/strādāt/dzīvot ārzemēs (18%).
• Nav pietiekami lielu iespēju (14%).
• Personīgi iemesli (8%).

Avots: Liepājas pašvaldības aptauja

Fakti

– 2023. gada sākumā Liepājā dzīvoja 9512 jaunieši vecumā no 13 līdz 25 gadiem. Tas ir par 13% mazāk nekā pirms 10 gadiem.

– 43% no visiem ir nepilngadīgi jaunieši (13–17), 24% vecumā no 18 līdz 20 gadiem, bet 34% vecumā no 21 līdz 25 gadiem.

– Liepājā dzīvo 3,9% no visiem Latvijas jauniešiem.

– Jaunieši vecumā no 13 līdz 25 gadiem veido 14,2% no visiem Liepājas iedzīvotājiem. Pēdējo piecu gadu laikā novērojams neliels, bet stabils, jauniešu īpatsvara pieaugums – no 13,9% 2018. gadā līdz 14,2% 2023. gadā. Tas saistīts ar faktu, ka iedzīvotāju kopskaits Liepājā šajā laika periodā samazinās.

– Liepājas rādītājs ir būtiski augstāks nekā Latvijā kopumā, kur tikai 12,8% no visiem iedzīvotājiem ir jaunieši.

Avots: Liepājas pašvaldības aptauja

Es domāju tā: Kādu atceraties savu jaunību?

Dace – strādā:

– Bija skaisti! Skolā piedalījos pašdarbībā, dziedāju, dejoju, braucām uz koncertiem, ekskursijās. Lai tiktu līdz skolai, no rītiem vajadzēja agri celties un tad braukt ar autobusu 25 kilometrus, jo dzīvoju laukos. Tas bija pašsaprotami, nevis grūti. Vēl tas, ka man bija ļoti labi vecāki un es uzaugu laimīgā ģimenē.

Jana Rūce – brīvmāksliniece:

– Man bija mīļa ģimene. No bērnības daudz dziedāju ansambļos, korī. Tētis iemācīja pazīt dabas norises, mēs bieži pavadījām laiku kopā. Man patika būt dabā, atpazīt kukaiņus, putnus, kokus. Vairāk biju vienpate. Tagad atceroties, jāsaka, ka jaunība bija tāds divdabīgs laiks. No vienas puses, man viss bija ļoti labi, bet, no otras, – es tajā negribu atgriezties.

Ingrīda Evelone – liepājniece no Vidzemes:

– Jo vecāka palieku, jo domas par jaunību kļūst gaišākas. Pāri visam  tāda viegla bezrūpības sajūta. Tad atmiņas par draugiem, klasi, kopīgiem pasākumiem. Skola piedāvāja dažādus pulciņus, pašdarbību un brīvā laika pavadīšanu. Manā laikā vēl bija oktobrēnu, pionieru aktivitātes. Sporta skolotāja organizēja dažādus sportiskus pasākumus. Viss notika tā dabiski, pašsaprotami, bez uzspiešanas.

Ivita Aigare – kosmetoloģe:

– Jaunība bija laiks, kad ieguvu labākās draudzenes, ar kurām esmu kopā joprojām. Tas bija deviņdesmito gadu sākums, kad vairumam tiešām dzīve bija finansiāli grūta, taču mums, jauniešiem, tas nekādi netraucēja darīt savas lietas. Dejoju tautas dejas, trenējos aerobikā. Tikko bija sākusies jaunsargu kustība, tur apmeklēju nodarbības. Studiju laikā, kā vairums, pārtiku no ceptiem kartupeļiem un plikiem makaroniem, un tas piederēja pie lietu kārtības.   

Aina – rucavniece:

– Manā jaunībā tās lielās, noklusētās patiesības mēs zinājām, bet disidenti nebijām. Dzīvojām uz priekšu, nodarbojāmies ar sportu, pašdarbību. Tas, kā jūties jaunībā, ļoti atkarīgs no cilvēkiem, kas apkārt, no kolektīviem, kuros iesaisties, no skolas, kurā mācies. Mēs visi bijām vienādi jeb vienādi nabadzīgi. Nebija izlecēju un ļauni noskaņotu vienaudžu.