Jēkabs Ozoliņš

• Dzimis Liepājā 1945. gada 4. decembrī.
• Mācījies Grobiņas pamatskolā, absolvējis Liepājas Mūzikas vidusskolu un Ļeņingradas Valsts konservatorijā beidzis Nikolaja Romanovska diriģēšanas klasi.
• Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku četrkārtējs virsdiriģents un 2013. gadā – goda virsdiriģents.
• Strādājis ar LSO, bijis Liepājas Mūzikas vidusskolas pasniedzējs, vairāk nekā 40 gadus vadījis korus, simforoka koncertu aizsācējs Liepājā.
• Pašlaik – Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas kora, kora “Līva” un Nīcas vīru kora vadītājs.
• Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris.

Jaunās vēsmas Liepājā

Tieši tā J. Ozoliņam būtu paveicies – koncertzāles piecos gados divreiz tikt šeit godinātam, ja nebūtu nejaukā vīrusa likto šķēršļu. Savu 70 gadu jubileju viņš nosvinēja 2015. gadā, iekļaujoties “Lielā dzintara” atklāšanas koncertu ciklā. Tā bijusi Inta Dāldera ideja – “mēs tev dodam orķestri, tu vari uztaisīt koncertu”. Nu pirms gada piedāvāto jubilejas koncerta ideju akceptējusi koncertzāles mākslinieciskā vadītāja Baiba Bartkeviča un atbalstījis Liepājas Simfoniskā orķestra (LSO) direktors Uldis Lipskis.

Kopā ar LSO bija plānots uzstāties “Liepaja Music Orchestra” mūziķiem, Aijai Vītoliņai, liepājniekiem Igo un Ievai Dreimanei, Aivaram Hermanim, Raimondam Macatam, Artim Orubam, Jānim Ivuškānam un citiem. Uz skatuves kāptu arī diriģenta mazmeita Noemi, kas apgūst klavierspēli, jo viņu tam iedvesmojis Raimonds Pauls, ar kuru pianistei bijusi tā laime pirms pieciem gadiem Liepājā spēlēt četrrocīgi.

Koncerta koncepcijai ierosmi viņš smēlies no B. Bartkevičas – pasaule Liepājas koncertzālē, bet “es to attiecināju uz savu pieredzi”. J. Ozoliņš 1964. gadā pabeidza Liepājas mūzikas skolu, sekoja studijas Ļeņingradā, dienests padomju armijā. Tolaik Liepājā ienāca jaunas vēsmas – džeza klasika, “The Beatles” mūzika, roks, latino ritmi, atbrauca strādāt Imants Kalniņš un nodibināja grupu “2XBBM”, un tā topošā diriģenta dzīvē cits citam sekoja dažādi etapi visas šīs mūzikas iepazīšanai.

“Vēl viena tēma, kas iet visai manai dzīvei cauri, ir amerikāņu muzikants un producents Kvīnsijs Džonss,” stāsta J. Ozoliņš. “Viņš dzimis 1933. gadā, bet iet laikam līdzi, viņa mūzika mainās. Kad armijā sāku bigbendā spēlēt, viņš bija jauns un slavens, ģeniāli rakstīja apdares un instrumentācijas. Jubilejas koncertā ietvērām viņa skaņdarbu “Slepenie dārzi”.”

Ja bērnībā nedzied, vēlāk – kā mūžamežā

Ne tikai paša rakstītās instrumentācijas visiem skaņdarbiem jubilejas koncertam tagad noliktas plauktā. “Koriem ir pilnīgs STOP,” skumīgi secina diriģents. “Koris ir draugu pulks, ģimene varbūt ir par stipru teikts. Viņi grib nākt cilvēkos un dziedāt kopā. Kādu laiku bija atļauts mēģināt individuāli, pa vienam. Meitenes mēģināja, bet korim tas neko nepalīdz, tāpat arī attālināts darbs. Tad ir pavisam cits koris, kas dzied, bet cits uz citu neklausās,” vērtē diriģents.

Ja process atjaunotos, J. Ozoliņš nesaskata lielas problēmas atkal sadziedāties.

“Taču ir cita lieta. Kad šis viss sākās, dažos pagastos diriģentu atlaida no darba, sak, tev tas koris tāpat jau knapi dzīvs. No Nacionālā kultūras centra dzirdu bažas, ka pēc ilgstošās pauzes daudzi, kas dziedāja koros, var neatgriezties. Lielos dziesmu svētkus jau piepilda ne tikai pieci seši Rīgas izcilie kori. Slava un gods viņiem, bet viņi ir viena rindiņa svētku estrādē, kopējais skaits ir visas Latvijas dziedātāji,” viņš atzīmē.

Par gandrīz neatrisināmu lietu J. Ozoliņš uzskata to, ka nav kas papildina vīru koru rindas: “Manā atmiņā astoņās Liepājas skolās bija jauktie kori, kas nozīmē, ka puikas arī dziedāja. Šobrīd ir man ģimnāzijā, 8. skolā un tehnikumā tāds neliels. Pārējās skolās nav. Ir tā – ja jaunībā nedzied, vēlāk jau uz to dziedāšanu neaizies. Nīcā dabūt klāt kādu jaunu dziedātāju vīru korī ir šausmīga problēma. Kāds jau atnāk, paskatās, bet jūtas kā mūžamežā. Ja bērnībā esi uzdziedājis, tomēr kaut kas atlec atpakaļ.”

Protams, jaunieši mācās mūziku. “Taču vecāks un bērns paskatās: ja es riktīgi došos iekšā profesionālajā mūzikā, kas būs vēlāk, ko es varēšu izdarīt ar to? No Latvijas gan nāk lielas zvaigznes. Raimonds Pauls teica, ka pirmo reizi mūžā uztraucies, kad muzicēja kopā ar diriģentu Marisu Jansonu. Starp citu, mēs ar Marisu četrus gadus kopā spēlējām Ļeņingradas konservatorijas basketbola izlasē. Mariss bija baigi straujais, es atkal varēju palēkt. Gājām, regulāri skrējām, bijām baigi normālie čomi,” pastāsta J. Ozoliņš.

Haltūra Salavecim

Ar mūziku mazais Jēkabs saticies, klausoties omammas dziesmās. “Atradis dažādas stīgas, uztaisīju mandolīnu, no kuras skaņas izvilināt, lai varu omītei spēlēt līdzi. Viņai piegriezās, ka es ņemos ar to, un dzimšanas dienā man nopirka īstu mandolīnu. Sāku mācīties, mani tas vilka. Skolā savācām blicīti. Uz Salaveča ierašanos nospēlējām, viņš visiem deva pa vienai paciņai, bet muzikantiem – divas. Tā bija mana pirmā haltūra,” smaidot stāsta J. Ozoliņš. Skolā sācis apgūt vijoļspēli, bet gājis grūti, šo instrumentu jāmācās spēlēt jau četru piecu gadu vecumā.

“Pabeidzu 7. klasi, ar mammu domājām, kur tad tālāk iet. Uz Grobiņas skolu bija atbraukusi aģitbrigāde no Mūzikas vidusskolas, šo to nodemonstrēja un pastāstīja. Nolēmu tur iet uz diriģentiem. Vajadzēja iemācīties vienai dziesmai pirmo un otro balsi, bet eksāmens nākamajā dienā.

Paskatījos, no kuras grāmatas viņi šo dziesmu mums mācīja. Graudu ielas grāmatnīcā to nopirku, aizgāju mājās un perfekti izmācījos.

Atklāti sakot, kolēģi, kas stājās iekšā, mocījās šausmīgi. Mani iesauca kādas astoņas reizes padziedāt vienu vai otru balsi. Tā jau nav šmaukšanās, es vienkārši biju sagatavojies eksāmenam,” atzīstas diriģents.

Mūzikas skolu pabeidzis ar sarkano diplomu. Pedagogi ieteikuši braukt uz Ļeņingradu. Izturējis konkursu – simt cilvēki uz 15 vietām. Skolotāji apžēlojuši talantīgo jaunekli, kurš krievu valodā nespējis uzrakstīt ne sacerējumu, ne diktātu. 

No pirmā kursa bija jāiet armijā. “Nokļuvu dienesta vietā Sovetskā, kur trīs gadus biju orķestrī, divarpus gadus – orķestra vecākais. Man bija 60 rubļu alga. Naudu vajadzēja ierakstiem, mēs rakstījām no tiem solfedžo. Tur es satrenējos. Tā man īstenībā ir divas kondženes – arī armija. Pa džeza līniju nebijām aiz priekškara, dabūjām ierakstus caur Somiju un Igauniju. Tā es arī iepazinu Kvīnsiju Džonsu. Viņa meita Rašida atklājusi, ka viņas radi no vecvectēva puses nāk no Aizputes,” pastāsta J. Ozoliņš.