“Dzīvojiet ilgi, tikai tad jūs sapratīsiet, ko nozīmē dzīvot,” dzejniece un māksliniece Dzidra Šmite novēlēja saviem apsveicējiem, kas pirmdien, 20. janvārī, bija sapulcējušies Liepājas Universitātes Humanitārajā fakultātē sumināt viņu 90. jubilejā. Daudzas spārnotas atziņas pēcpusdienā pie kafijas tases Dz. Šmite dāvināja radošajiem kolēģiem.

Možā un dzīvespriecīgā Dz. Šmite nelielajā pasēdēšanā pie svētku galda neļāva sevi izrīkot un pārmērīgi rūpēties. “Man gribas pastāvēt kājās, bet kafiju nedzeršu, jo no jums esmu uzvilkta kā stīga, kura tūlīt var pārtrūkt,” dzejniece priecājās un teica paldies visiem, kas bija sanākuši ar ziediem un dāvaniņām.

Latvijas Rakstnieku savienības Liepājas nodaļas vadītāja Linda Zulmane norādīja, ka nolēmuši aicināt Dz. Šmiti uz fakultātes telpām, lai vienkārši varētu pabūt kopā, parunāties un viņu samīļot. Liepājas Centrālā zinātniskā bibliotēka bija sagatavojusi skaistas kartītes ar Dz. Šmites dzejoļiem, katrs sveicējs varēja kādu no tiem nolasīt.

Literatūrzinātnieks Edgars Lāms bija paņēmis līdzi autores grāmatu “Randevū” un nolasīja dažas rindas no Olafa Gūtmaņa rakstītā priekšvārda E. Lāmam bija arī priekšvārda manuskripts, kurā O. Gūtmanis teicis vēl ko, kas nav grāmatā nodrukāts, – “randiņš ar dzejnieci ir daudzsološs ne vien kā ar dāmu, kas raksta izsmalcinātas formas pantmēros, bet piepilda arī šo formu ar interesantu, savdabīgu saturu, ko izkopusi jau kopš laikiem, kad konsultējās vēl pie Mirdzas Ķempes”.

“Dzidra vienmēr bijusi atsaucīga, ieinteresēta un mīloša jebkuram jaunajam sācējam, kāda es arī kādreiz biju,” dzejniecei paldies par atbalstu teica Jana Egle. Dz. Šmite novēlēja visiem sveicējiem, lai, kā būtu un kā justos, tomēr rakstīt, domāt, veidot un celt: “Būvējiet gaisa pilis, ja citu neko nevarat!” Viņasprāt, ja cilvēks bieži atceras savu bērnību, tad ir jau vecs. “Viņš ir daudz pārdzīvojis un var to jau atļauties. Kad gadi ir situši stundu un nezinām, cik vēl sitīs, tad bērnība nāk prātā,” teica Dz. Šmite. Viņa atcerējās savu vecmāmiņu Ķērstu no Sventājas un vecmāmiņu Baibu no Liepājas, kuras vārds dots pašas mazmeitai. “Mūžība – tā būs jums visiem, ticiet man. Jo nekas nepaliek pazudis, viss ar laiku parādās. Var tam ticēt, var neticēt, tas nav svarīgi. Taču dvēsele nemaz nevar tā viegli nomirt, bet paliek kādā citā veidā. Tā strādā ar mūsu miesu, smadzenēm, pelēkajām šūniņām. C’est la vie – tāda ir dzīve, kā saka franči!” smaidīja Dzidriņa, kā viņu sauc senie draugi un paziņas.

Dz. Šmite dzejot sākusi 36 gadu vecumā, pateicoties dzejnieces Mirdzas Ķempes mudinājumam. Iznākuši trīs dzejoļu krājumi – “…un diena uz spārniem sēd…” (1997), “Caurvēju mākoņos” (2001) un “Randevū” (2010).