Piesārņojums ar dažādiem atkritumiem kļūst par aizvien nozīmīgāku draudu arī Baltijas jūras videi. Kampaņas “Mana jūra” gadskārtējā zaļā ekspedīcija, kas cenšas pievērst uzmanību vides un dabas problēmām, vāc datus, lai palīdzētu saprast, kā šo kaitējumu mazināt. Arī šovasar ekspedīcijas dalībnieki mēro piecsimt kilometru garo ceļu gar piekrasti, aicinot ikvienu padomāt, ka mums visiem ir viena Baltijas jūra un tā ir jāsargā.

Atkritumi nāk no krasta

Ekspedīcija “Mana jūra”, kas patlaban tikusi līdz Kolkai un 13. augustā noslēgsies Ainažos, savā ceļā veic atkritumu monitoringu noteiktās piekrastes vietās, to skaits ir četrdesmit. Tā dati pēc tam tiek salīdzināti pa gadiem, tā radot plašāku priekšstatu par to, kas notiek pludmalē un jūrā. Monitorings notiek pēc noteiktas metodikas – skaidro kampaņas “Mana jūra” vadītājs Jānis Ulme. Tā veicēji izretojas ķēdē un dodas no ūdensmalas līdz pirmajam stabilajam augājam pie kāpām, tas ir, tik tālu, cik var aizsniegties viļņi vai no kuras vietas vējš atkritumus var iepūst jūrā. Tiek vākti pilnīgi visi atkritumi noteiktā posmā, tad tos liek kopā un vākumu analizē, veidojot statistiku.

Ja piecus gadus monitoringa vietā simt metru garā joslā ir vairāk nekā divsimt atkritumu vienību, tendence ir negatīva, vieta nonāk “Manas jūras” sarkanajā sarakstā.

Noteiktās vietās, arī dienvidrietumu pludmalē Liepājā, monitorings notiek ne tikai šās ekspedīcijas laikā, bet arī rudenī un pavasarī, tā ļaujot pētīt vēl citas ietekmes, ne tikai vasarnieku atstāto. Tas, cik tīras ir pludmales, ir arī viens no kritērijiem, lai kvalificētos Zilā karoga saņemšanai. “Un ja pašvaldība nerūpējas par tīrību arī ārpus oficiālajām peldvietām, tad tā, mūsuprāt, nav īsti Zilo karogu pelnījusi,” piebilst J. Ulme. Otra vieta Liepājā, kuru “Mana jūra” pārbauda, ir Karosta.

Pēc atkritumiem redzams, kas ir piesārņojuma iemesls – atpūtnieki, no kuģiem un jahtām izmestais, mājsaimniecības vai kas cits. 2012. gadā, sākot kampaņu, šķitis, ka droši vien jau kuģi ir tie, kas visu piemēslo. Bet dati parādījuši ko citu ─ līdzīgi kā tas ir starptautiskajā pieredzē, virs sešdesmit procentiem ir krasta ietekme. Dažviet no jūras nāk tikai piektā daļa piesārņojuma. “Pārējo sagādājam mēs paši. Vai nu atstājot kaut ko krastā, vai neveiksmīgi apsaimniekojot atkritumus, vai arī nolaižot kanalizācijā to, ko nevajadzētu.”

Piesārņo barības ķēdi

Kampaņas vadītājs teikto ilustrē ar stāstu par ausu kociņiem. Izrādās, tie krastā nāk “milzīgos daudzumos”. “Tas nav latviešu paradums sēdēt pludmalē, urbināt ausis un kociņus turpat atstāt. Tie ir cilvēki, kas nevīžo savā vannasistabā izmest tos vismaz miskastē, ja viņiem vispār šausmīgi vajag to plastmasu lietot, bet noskalo tos kanalizācijā.” Pie noteiktiem apstākļiem šie priekšmeti spējot iziet cauri kanalizācijas sistēmai.

Tas, kas notiek, kad visi šie “ausu sušķu kociņi” nāk krastā, “ir diezgan šausmīgi”. Monitoringa laikā gadījies atrast pat vairāk nekā simtu uz vienu kvadrātmetru. Kā jebkurai plastmasai, arī šai sadalīšanās laiks ir līdz pustūkstotim gadu. Būdams neliels priekšmets, tas ļoti ātri atdod videi naftu un toksiskās vielas, kas izmantotas ražošanā. “Plus vēl, būdami sīki un trausli, tie aiziet atpakaļ uz zivju un putnu barības ķēdi.”

Atsevišķa sadaļa monitoringā ir izsmēķiem – atkritumam, kas it kā nemanāmi, bet plaši piesārņo pasauli. “It kā formāli sadalīšanās laiks tiem nav tik ilgs, bet uzkrājums ir liels. Lielākais, ko mēs esam atraduši, ir ap simt divdesmit izsmēķiem desmit metru garā ļoti šauras pludmales joslā.”

Latvija, kur liegts smēķēt pludmalēs, starptautiskā kontekstā gan esot labais piemērs, pat, ja ar šā aizlieguma ieviešanu ne visur viss ir kārtībā.

Jūru piesārņojošo atkritumu tēma ir saasinājusies – vides aizsardzības jomas pārstāvji norāda, ka tas nav tikai estētisks jautājums. Arī starptautiskajā likumdošanā par šīm lietām tiekot runāts arvien vairāk, ANO ir nosaukusi jūras piesārņojumu par vienu no pieciem lielākajiem aktuālajiem apdraudējumiem pasaules jūru un okeānu ekosistēmā. Baltijas jūrā gan klimata pārmaiņas, eitrofikācija, ķimikāliju ieplūde patlaban, iespējams, ir nopietnākas un ielaistākas problēmas – pieļauj J. Ulme. “Bet ceram, ka šī netiks ielaista.”

Milzīgas, straumju sanestu atkritumu salas, kādas konstatētas okeānos, Baltijas jūrā neveidojoties. “Bet plastmasas salas mums peld pa gultni, tās ir kāpās un pludmalē,” J. Ulme paskaidro, ka Latvijā vairāk nekā piecdesmit procenti no visiem atrastajiem atkritumiem ir plastmasa un polimērmateriāli. “Tas arī nozīmē, ka mums ir problēmas ar plastmasas aprites ciklu.”

Nonāk sarkanajā zonā

Ceļā no Latvijas ─ Lietuvas robežas līdz Liepājai monitorings veikts četrās vietās. Par pirmajiem datiem J. Ulme pastāsta, kopā ar “Zaļo istabu” uz brīdi piesēdot kāpās kaitbordistu apdzīvotajā pludmalē, līdzās “Kites.lv” bāzei. Viņš piebilst, ka kaitbordistu vai vindsērferu pludmalēs nekad nav nācies redzēt daudz atkritumu, jo šie ļaudis paši mēdzot rūpēties par kārtību tajās.

Necik labi nav bijis Nidā. Pie Papes bākas “ir diezgan tradicionālas problēmas un nostiprinās negatīvā tendence”. J. Ulme Papes bāku izmanto piemēram, ka ar labu domu kaut ko labiekārtot ir paplašinātas cilvēku iespējas atpūsties pie jūras, bet nav padomāts, cik ļoti tas palielinās slodzi piekrastei. Nav arī līdz galam izdomāts par atkritumu apsaimniekošanu. “Ja Eiropas nauda ir piešķirta laukuma izbūvei un cilvēki sāk tādēļ vairāk nākt arī uz pludmali, būtu par to vairāk jāpadomā.”

No atpūtnieku viedokļa par Papi klusākais Jūrmalciems līdz šim sarkanajā zonā nav bijis. Taču J. Ulme nepiekrīt, ka pludmales apdzīvotībai automātiski būtu jābūt galvenajam piesārņojuma iemeslam. “Pludmalē var būt pieci un astoņi tūkstoši cilvēku diennaktī ─ ja labiekārtojums ir ar atbildību pret vidi, ja tā tiek pareizi apsaimniekota, tad atkritumiem nav jābūt.” Savukārt Bernātos šogad pirmo reizi pārsniegta divsimt atkritumu vienību robeža. Arī infrastruktūra vai nu vētru, vai kādu citu iemeslu pēc šogad ir sliktākā stāvoklī ─ konstatējusi ekspedīcija.

Liepājas dienvidrietumu pludmalē esot diezgan tīrs, bet Karosta pa šiem gadiem ir iekļuvusi gan tīrāko, gan netīrāko pludmaļu topā.

Latvijai izvirzītais mērķis ir atkritumu vienību skaitu samazināt. J. Ulme saka, ka ideāli būtu, ja to nebūtu vispār, bet arī samazinājums ir laba ziņa.

Vietējie cīņā zaudē

Otrs aspekts, kam kampaņa un ekspedīcija šogad pievērš pastiprinātu uzmanību, ir jūras piekrastes bioloģiskā daudzveidība un invazīvās sugas.

Kāpēc bioloģiskā daudzveidība ir tik svarīga? “Tas ir kā signāls, ka krasts ir dzīvs, ka ekosistēma strādā. Un, gribam vai negribam, mēs esam līdzatkarīga ekosistēmas daļa. Ja pamanāmies to nobeigt, tad notiek ķēdes reakcija. Invazīvās sugas un krasta erozija jau ir šī ķēdes reakcija,” skaidro J. Ulme.

Jānis Šlūke no Dabas aizsardzības pārvaldes gar jūru kopā ar ekspedīcijas dalībniekiem dodas, lai radītu viņiem kopskatu par biotopu aizsardzības problēmu. Viņš pārstāv projektu “NAT Programme”, kura mērķis ir izstrādāt dokumentus un vadlīnijas īpaši aizsargājamo biotopu, arī jūras piekrastes, apsaimniekošanai. Šādu vadlīniju visiem biotopiem līdz šim neesot bijis.

“Jūras krasta dabīgajā attīstībā ir nepieciešami netraucēti procesi, kuru pirmsākums ir vējš, tam seko smilšu pārplūšana. No vienas puses, tās taču ir lietas, kas līdz šim ir tikušas aktīvi apkarotas, piemēram, apstādot kāpas labākajā gadījumā ar kārkliem, sliktākajā – ar svešzemju sugām, piemēram, krokaino rozi, smilšērkšķi. Un nu tās ir invazīvas.”

Kur problēma? Šīs sugas ir ar ļoti izteiktu sakņu sistēmu, vietējie augi nespēj pārspēt to izplešanos un cīņā zaudē. Izzūd. “Stāvokli, kad tiek apdraudētas dabas vērtības un kas robežojas jau ar sarkano līniju, mēs varam redzēt Nidā, Papē,” saka J. Šlūke. No dabas daudzveidības viedokļa, bīstama ir arī situācija Ziemupes dabas liegumā, vienā no retajām vietām, kur aug jūrmalas zilpodze. Tur krokainā roze to ļoti apdraud.

Šajā reizē ekspedīcija mazāk pieskārās invazīvajām dzīvnieku sugām, taču arī tā ir nopietna jūras vides problēma.

UZZIŅAI

Draudi Baltijas jūrai

/ Baltijas jūra ir viena no visvairāk apdraudētajām jūras ekosistēmām uz Zemes. Cilvēku aktivitātes gan jūrā, gan ap to turpina negatīvi ietekmēt tās jutīgo vidi.

/ Apdraudējumi ar vislielāko ietekmi: lauksaimniecības metodes, kas veicina eitrofikāciju, noplicinoša zveja, intensīva un neilgtspējīga kuģošana, naftas noplūdes, atkritumu piesārņojums.

/ Saimnieciskā darbība industriāli attīstītajās valstīs ap Baltijas jūru rada tās piesārņojumu ar fosfora un slāpekļa savienojumiem un citām vielām. Tas rada intensīvu aļģu vairošanos un pēc tam skābekļa badu.

/ Baltijas jūrā ir lēna ūdens apmaiņa. Relatīvi zemās ūdens temperatūras dēļ vielu sadalīšanās notiek lēni.

Avots: wwf.panda.org, zalajosta.lv

Svešinieki

Ķīnas cimdiņkrabis – palielinoties tā populācijai, var tikt izmainītas vietājo bezmugurkaulnieku sabiedrības. Matiņiem klātās cimdiņkrabja spīles apdzīvo citas mazākas svešās sugas – nematodes, vēžveidīgie, gliemenes.

Sarkanais daudzsartārps ─ izkonkurē vietējās daudzsartārpu sugas.

Kuģu ķirmis ─ bojā koku konstrukcijas, radot lielus ekonomiskus zaudējumus.

Dubļu krabis ─ aizņem citiem krabjiem paredzētās dzīvotnes, konkurē par barības resursiem. Liels to daudzums var nosprostot ūdens caurules.

Eiropas akmeņu garnele ─ var pilnībā nomainīt vietējās sugas.

Daudzveidīgā sēdgliemene ─ aizņem vietējām gliemenēm piemērotas dzīvotnes, var aizaudzēt un nosprostot ūdens caurules.

Jūraszīle ─ lielas kolonijas uz kuģu virsmas spēj izteikti samazināt kuģu pārvietošanās ātrumu, tā palielinot degvielas patēriņu.

Apaļais jūrasgrundulis ─ ļoti agresīvs un teritoriāls, izmaina vietējo zivju sugu sabiedrības, ietekmē barības ķēdes.

Avots: Dabas aizsardzības pārvalde.

Ko varam darīt jūras labā?

/ Taupīt ūdeni.

/ Mazgāt veļu tikai ar videi draudzīgiem līdzekļiem. Izvairīties no trauku mazgāšanas un veļas skalošanas līdzekļiem.

/ Jebkurā jomā censties patērēt mazāk, tā samazinot atkritumu daudzumu.

/ Iegādāties savvaļā augušas, ne audzētavās audzētas zivis.

/ Dārzā neizmantot sintētiskus līdzekļus kaitēkļu apkarošanai un minerālmēslus, jo daļa no šīm vielām nonāk jūrā.

/ Cienīt jūras un piekrastes dabu ─ nebraukāt pa kāpām ar mehāniskiem transportlīdzekļiem, neplūkt puķes, netraucēt dzīvniekus.

/ Palīdzēt atjaunot lašu nārsta vietas, piedaloties mazo lašupuju attīrīšanas talkās.

Avots: zalajosta.lv.

Ko jums nozīmē jūra?

Mārīte Leja – pastniece: Mēs šeit dzīvojam pie jūras, dzīve bez tās nemaz nebūtu iedomājama. Jūra dod svaigu gaisu, pie tās var labi atpūsties, pastaigāties. Jūra noteikti būtu jāsargā, kaut vai sīkās lietās, piemēram, neizmetot gružus. Lielai daļai diemžēl šķiet normāli atkritumus atstāt, kur pagadās.

Irina Ļeščenko – liepājniece: Nevaru iedomāties, kā būtu dzīvot citā vietā un bez jūras. Ja slikts garastāvoklis, eju uz pludmali. Ļoti interesanti ir būt pie jūras vētras laikā! Mana pieredze rāda, ka jūra tiek ļoti piesārņota no lieliem un maziem kuģiem, jo krastā no tiem tiek izskaloti visdažādākie atkritumi.

Artis Ķergalvis – strādā: Varu arī dzīvot bez jūras! Dažreiz turp aizeju. Gan jau jūra kaut kā ir jāsargā, jārūpējas par to. Cilvēki pie tās atpūšas, ūdenī iet bērni. Tīrībai jābūt. Man nav ne jausmas, kāpēc cilvēki piesārņo jūru. Pats neko tādu nedaru. Lai atbildīgie domā par dabas aizsardzību.

Inna Nikolajeva  – strādā: Jūra ir prieks, atpūta, brīvība. Manam bērnam arī tā ļoti patīk. Es jūrmalā vislabāk atpūšos, jo tur varu atslēgties no problēmām! Jūra obligāti ir jāsargā. Esmu lasījusi, ka problēmas ir zivīm un citām jūras radībām. Cilvēkiem noteikti jādomā par dabas aizsardzību un jārīkojas.

Sergejs Bondarčuks – bez darba: Šeit, pie jūras, esmu dzimis. Tagad katru rītu dodos peldēties, gūstu uzmundrinājumu un labas emocijas. Tas ir veselībai! Es vēroju, ka šeit, Liepājā, ar jūru viss ir kārtībā, jo rūpniecības mums vairs nav, un līdz ar to arī mazāks piesārņojuma risks. To, kas notiek patiesībā, ko dara citas pie Baltijas jūras esošās valstis, mēs nezinām.

Jūru izmantos aizvien vairāk

Kristīna Veidemane, Baltijas vides foruma valdes priekšsēdētāja, jūras telpiskā plānojuma izstrādes vadītāja: Jūras telpiskais plānojums, kas attiecas gan uz Latvijas teritoriālajiem ūdeņiem, gan ekskluzīvo ekonomisko zonu, ir orientieris un vadlīniju kopums. Jūras telpu plāno, pielietojot arī vides aizsardzības instrumentus, lai izdotos sabalansēt visas intereses. Gan ekonomiskās, piemēram, vēja enerģijas ieguves parku attīstīšanu, gan vides un dabas aizsardzības, piemēram, putnu koncentrēšanās vietu, zivju populācijām būtisku biotopu pasargāšanu. Lai šīs vērtīgās vietas tiktu pasargātas no traucējumiem, kādi var rasties ekonomiskās darbības dēļ. Jūras telpiskais plānojums skata arī kuģu satiksmes drošību, raugoties, lai jaunas būves netiktu celtas uz esošiem kuģu ceļiem, lai tiktu nodrošināti taisni kuģošanas ceļi, kas ļauj samazināt degvielas patēriņu – arī caur šo aspektu plānojums netieši ietekmē vides stāvokli.

Patlaban izstrādātais jūras telpiskais plānojums tiek juridiski precīzi noformēts, pēc tam to akceptēs Ministru kabinets un tas iegūs juridiski saistoša dokumenta spēku.

Tas varēs kalpot par instrumentu gan plānotājiem, gan projektu attīstītājiem jūrā. Palīdzēs saprast, kā citam citu netraucēt. Ja kādam būs vēlme attīstīt savu projektu kādā citā vietā, nevis tur, kur to paredz plānojums, to varēs darīt, bet tas prasīs papildu izpēti un citas darbības.

Ko mēs, izstrādājot jūras telpisko plānojumu, esam pamanījuši kā lielākos draudus Baltijas jūras videi? Esam secinājuši: galvenie draudi saistīti ar to, kā dzīvojam sauszemē. Eitrofikācija, kaitīgās vielas no sadzīves un rūpniecības, kas nonāk jūrā un rada piesārņojumu zivīs, tā radot problēmas cilvēku veselībai. Problēma ir arī zivju populāciju pasargāšana, ilgtspējīga zivju resursu izmantošana.

Ir skaidrs, ka cilvēki jūru un tās resursus izmantos arvien vairāk. Tā notiek citur pasaulē un notiks arī pie mums. Vairāk un dažādāk. Tradicionālais izmantojums – zivju ieguve, kravu pārvadāšana, atpūta – arī mainās, rodas jauni kuģošanas līdzekļi, jaunas atpūtas formas. Un ir svarīgi panākt, lai jaunās tehnoloģijas nenodarītu kaitējumu.

PIELIKUMS “ZAĻĀ ISTABA” TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU.

PROJEKTA NR. 1-08/95/2016