Liena Rimkus
"Kurzemes Vārds"
Reiz kāds puisītis bija dzirdējis frāzi: ”Cilvēki mirst, kad paliek veci.” Liels bija viņa satraukums, kad, izkāpjot no vannas, pirkstgalu āda bija sačervelējusies, viņš nobijās, jo domāja, ka noveco.
Citā ģimenē atvase ilgi pirms miega nelaiž vaļā mammu un tēti, jo baidās, ka ar viņiem var notikt kas slikts. Tomēr notrauš asaru un sadzīvo ar šīm bažām.
Lieliski ieteikumi šī jautājuma kontekstā ir Montesori pedagoģei Viktorijai Ozolai, kura plaši apskata dažādus ar bērnu audzināšanu saistītus jautājumus savā vietnē espats.lv.
Viktorija stāsta, ka tolaik, kad zaudējusi mammu, neesot varējusi padziļināti runāt ar bērniem par lielo zaudējumu, tomēr, kad sekojusi atkārtota saskare ar nāvi, viņa saņēmusies sarunai.
Liels bijis pārsteigums, cik ļoti brīvi bērni par to runāja, cik viegli uzdeva jautājumus. ”Laikam pats šokējošākais moments man bija, kad bērni pajautāja, vai atvēršu urnu, lai viņi var paskatīties, kādi tie pelni izskatās. Es atteicu,” atzīstas Viktorija.
”Lai arī man likās, ka nāve mūsu bērniem līdz šim ir bijis diezgan svešs jēdziens, kad nācās par to runāt, sapratu, cik ļoti viņi tomēr jau ir pazīstami ar pašu konceptu – tik daudzās grāmatās, animācijas filmās, spēlēs ar to tomēr saskaras, kaut vai uz ielas redzot, beigtu mārīti, mušu vai putnu.
Tā ir daļa arī no bērnu dzīves, pat ja mums šķiet, ka viņi par nāvi neko nezina.
Jā, esmu redzējusi bērnos arī bailes, vai mēs, viņu vecāki, nenomirsim drīz. Vienmēr arī godīgi atbildu, ka to iepriekš paredzēt nav iespējams, jo katrs aiziet tam paredzētajā laikā, bet parasti jau vecāki tomēr dzīvo gana ilgi un nomirst tad, kad bērni paši jau ir pieauguši.”
Viktorija domā, ka mirstības apzināšanās mūsu dzīvi padara vērtīgāku, tas ļauj saprast, ka mūsu laiks uz zemes nav mūžīgs un jāizmanto lietderīgi.
Pēc sarunām ar vecākajiem bērniem, 8 un 9 gadi, Viktorija sapratusi, ka sarunas laikā būtu svarīgi, lai vecāki paši sev būtu formulējuši šos jautājumus, neatkarīgi no tā, kam tic – pēcnāves dzīvei, reinkarnācijai vai tam, ka vienkārši tārpi saēd zemē.
”Pārliecība un miers par savu atbildi dod mieru arī bērnam. Viņi pieņem jebkuru atbildi. Svarīgi ir būt atklātiem arī tad, kad patiesi nezinām atbildi, mums nav viss jāzina.
Tad tā arī sakām: ”Zini, es īsti nezinu, bet cilvēki šeit uz zemes tic dažādām lietām,” – un tad pastāstīt šīs versijas, var pajautāt, kā bērnam pašam šķiet,” rosina Montesori pedagoģe.
”Bērni saprot daudz vairāk, nekā mums šķiet. Turklāt tādi teksti kā ”viņa aizmiga mūžīgā miegā” bērnu var tikai sabiedēt, un viņam būs bail iet gulēt vai bail, ka vecāki aizmigs. Tāpēc jāformulē skaidras atbildes… arī bez ”viņš devās uz labāku vietu” – tas var būt pārāk mulsinoši bērnam, kas vēl daudz ko tver ļoti konkrētā veidā.
Tas pats attiecas uz slimībām, ja to minam kā nāves iemeslu, tad jāpaskaidro, ka tikai ļoti nopietnas slimības var izraisīt nāvi, lai bērns nebaidās ieklepoties vai no tā, ka ir temperatūra. Tāpat būtiski pilnībā noņemt bērna vainu vai atbildību par to, ka kāds ir nomiris, skaidri to pasakot. Piemēram, kaķis nomira, jo viņa sirsniņa vairs nestrādā vai viņš saindējās, vai vecmamma jau bija nodzīvojusi savu dzīvi, – nevis atstāt bērnu neziņā un pilnu ar jautājumiem.
Noteikti ir vērts apsēsties un veltīt laiku šiem bērnu jautājumiem – lai jautā jebko.
Atbildiet, lietojot vienkāršus vārdus, piemēram, kad nomirst, tad sirds vairs nesitas, cilvēks neelpo, nekustas, vairs neko nejūt. Bērni var vairākas reizes vēl jautāt vienus un tos pašus jautājumus, turklāt izskatās, ka viņi tos uzdod gandrīz bez emocijām, iespējams, tāpēc, ka līdz galam neizprot nāves konceptu,” ar pieredzi dalās V. Ozola.
Viņa atkal un atkal uzsver – sarunām ir jābūt skaidrām, bez aplinkiem, atbilstošām bērna attīstības līmenim, tādām, kas viņu lieki nesabiedē par savu vai savu vecāku dzīvību.
Nāves jēdziena izpratne dažādos vecumposmos
- Līdz trešajam dzīves gadam nāves jēdziens bērnam maz ko izsaka. Viņam nāve šķiet atgriezenisks process. Kāds ir aizgājis prom un var atkal atgriezties – kā paslēpes spēlējot.
- Ceturtajā dzīves gadā bērnam rodas kaut kāds aptuvens priekšstats par nāvi, bet ar to nav saistīti īpaši pārdzīvojumi. Viņš joprojām nesaprot, ka process ir neatgriezenisks.
- Piektajā gadā bērns sāk saprast, ka nāve ir kaut kas galīgs, ka ar nāvi kaut kas izbeidzas uz visiem laikiem. Bērns izrāda interesi un uzdod daudz jautājumu.
- Sešu gadu vecumā bērns uz nāvi un miršanu sāk reaģēt emocionāli. Viņš domā par nāves cēloni, par bērēm un apbedīšanu, baidās, ka arī vecāki var nomirt.
- Septītais dzīves gads atnes dziļāku izpratni. Bērns izrāda līdzjūtību mirējam un sērotājiem, sāk prātot par to, kas būs pēc nāves, uz kurieni mirušie aiziet. Bērns grib noskaidrot, kā pats ir iesaistīts šajā notikumā, vai tas nav noticis viņa vainas dēļ, vai varbūt tas ir sods, ka mirušais pret viņu slikti izturējies. Nesaņemot pietiekamu emocionālu atbalstu, bērnam var attīstīties komplekss – bailes kaut ko zaudēt.
- Astoņu gadu vecumā bērns jau zina, ka it visiem cilvēkiem, viņu pašu ieskaitot, reiz būs jāmirst. Viņš mēģina to kaut kā izskaidrot, bieži vien pavisam neloģiski.
- Deviņus gadus vecs bērns uzmanību fokusē uz pašu nāvi, nevis ar to saistītām blakusparādībām. Viņam kļūst skaidrs nāves bioloģiskais aspekts, taču joprojām tā ir kaut kas neaptverams, jo spēja abstrakti spriest vēl nav attīstījusies. Šim apstāklim ir liela nozīme: ja netiek sniegts atbalsts, bērnā var attīstīties baiļu komplekss.
- Vēlākajos gados lielākā daļa bērnu par nāvi interesējas maz, ja vien ar to nav jāsastopas aci pret aci.
Avots: centrsdardedze.lv
Ieteikumi
- Neizvairieties no jautājumiem.
- Nebaidieties izrādīt savas emocijas. Sērošana ir veselīga un dziedējoša. Stāstiet bērniem, ka arī pieaugušie reizēm raud un jūtas bēdīgi.
- Esiet uzmanīgi savos izteicienos. Piemēram, jēdzieni ”mūžīgais miegs”, ”aiziešana” bērnos var radīt apjukumu un satraukumu.
- Esiet gatavi dažādām bērna reakcijām. Bērni var izjust ne tikai skumjas un sēras, bet arī vainu, dusmas. Reizēm viņi ir apjukuši un nejūt neko.
- Ziniet, ka sērošanai ir piecas fāzes: realitātes noliegšana un nepieņemšana, dusmas un vainīgā meklēšana, rīkošanās, bēdāšanās un depresija, samierināšanās ar neizbēgamo.
- Esiet gatavi, ka pie nāves tēmas nāksies atgriezties atkal un atkal. Gadiem ejot, spēja just aug un mainās, tāpēc bērns var atcerēties, runāt un pārdzīvot notikušo ļoti ilgi, pat gadiem. Bērnam augot, mainās viņa attieksme un priekšstats par notikušo, tāpēc viņam savas sajūtas un atmiņas ir jāpapildina vai jārevidē. Neatbildēt nedrīkst.
- Rīkojiet atvadu ceremoniju. Bērniem ir vajadzīgi konkrēti veidi un darbības, kā sērot. Vecāku pašu ziņā ir jautājums par bērna piedalīšanos bērēs.
- Nenovērtējiet par zemu mājdzīvnieku nāvi. Nereti tā ir bērnu pirmā pieredze ar nāvi, un pārdzīvojumi var būt neizsakāmi dziļi. Izrādiet izpratni un līdzjūtību par zaudējumu.
- Centieties drīz pēc zaudējuma atgriezt bērna dzīvi ierastajā ritmā. Protams, atvēliet laiku sērām, tomēr ierastā dienas struktūra rada bērniem drošības sajūtu un palīdz vieglāk pārdzīvot notikušo.
- Necentieties būt perfekti.
Avots: centrsdardedze.lv
UZZIŅAI
Grāmatas par tēmu – nāve
Iesaka Viktorija Ozola, espats.lv autore
Latviešu valodā:
- ”Bēguļi”;
- ”Proti svilpot, Juhanna?”.
Angļu valodā:
- ”Mum’s Jumper”;
- ”The Fall of Freddy the Leaf”.
