liepajniekiem.lv
”Es lepojos ar to visu,” Gints saka, ar smaidu piebilstot, ka ”mēs jau katrs esam ar saviem putniem”. Šī ir viņa aizraušanās jau no mazām dienām.
Moči dažu soļu attālumā
Viesojoties pie Ginta, viņš sākumā parāda, ko nupat saņēmis no ārzemēm. ”Man ir draugi Čehijā, Igaunijā, Vācijā, un mēs savā starpā maināmies,” teic vīrietis.
Šoreiz sūtījumā ir motokrosa vimpelis no 1971. gada pasaules čempionāta Vācijas Demokrātiskajā Republikā, plakāts no 1980. gada pasaules čempionāta Čehoslovākijā, sacensību programmiņas un vēl citas lietas.
Tas viss iederēsies Ginta jau tā plašajā kolekcijā.
”Te viss ir redzams, kas man ir,” viņš saka, izrādot istabu, kas burtiski piekrauta ar dažādām lietām. Ienācējam tūdaļ kļūst skaidrs, ka mīlestība uz motorizētajiem transportlīdzekļiem vīrietim ir milzīga.
”Man jau nebija variantu,” teic Gints, paskaidrojot, ka bērnībā dzīvojis Aldaru ielā, kur ostas pusē atradās kādreiz slavenais Liepājas motoklubs ”Atlantika”, un līdz tam bijis tikai pāris solīšu.
Līdz pat 1977. gadam redzējis, ”kā puikas ņemas un darās, piebraukā močus”. ”1977. gadā dabūjām dzīvokli Siļķu ielā un pārcēlāmies,” atceras Gints.
Togad tēvs viņu aizvedis uz Grobiņu, uz Limbiķu trasi, kur norisinājies motokross ”Baltijas dzintars”. ”Ar to arī viss bija izteikts,” smaidot rezumē vīrietis.
”Tēvs man bija atdevis savu mopēdu. Tas glabājās pie omītes laukos, un, tikko bija kāds brīvs brīdis, tā es biju tur, Kapsēdē.”
Vēl darbojies divos mopēda klubos Liepājā – ”Vadugunī” un Jauno tehniķu stacijā. Otrajā esot palicis labāk, jo pats varējis urķēties, skrūvēt, ķibināties.
Kad pabeidzis 8. klasi, aizgājis uz Kazdangas sovhoztehnikumu. ”Laikam tāpēc, ka tur bija smuka vieta,” Gints atzīst, ka joprojām nevar pamatot savu izvēli.
”Izmācījos par mehāniķi, kaut gan mani tas nesaistīja.”
Gintam kursa biedrs bijis no Aizputes, tāpēc sanācis bišķi pagrozīties arī pa Aizputes motoklubu. Reiz iekļuvis smagā avārijā, un pēc tam zudusi vēlme sēsties uz motocikla.
”Kaut kas man tā ”ieslēdzās”, ka nevarēju vairs pabraukt. Iekšēji to nevarēju,” viņš atceras, bet kā skatītājs gan turpinājis apmeklēt visus motokrosus, kas notikuši tuvumā – Aizputē, Grobiņā, Priekulē, Bunkā… ”Tur visur biju, līdz pat armijai. Kad atgriezos, turpināju braukt uz kausiem un krāju vimpeļus.”
Vairākus gadus dzīvojis Kuldīgas pusē, bet patlaban vada dienas vēju pilsētā un ikdienā strādā ražošanas uzņēmumā.
F1 gandrīz izkonkurē motosportu
Bez motokrosam un motosportam piederīgām lietām Ginta krātuvē atrodams vēl kas. ”Es vienā brīdī ieinteresējos par Pirmo formulu. Sāku kolekcionēt braucēju autogrāfus, mašīnu modelīšus, rakstīju komandām vēstules, viņi man sūtīja kartītes, uzlīmes,” stāsta Gints, rādot, kas no tā ir viņa krājumos.
Motokrosa un motosporta vimpeļus tolaik sakrāmējis vienā koferī un nolicis malā, gandrīz jau gribējis visu likvidēt, bet tad atkal pie motosporta lietām atgriezies, jo uz krosiem jau braucis tik un tā.
Tad kādā brīdī izdomājis, ka arī pats vēl grib pabraukt. ”Atradu galus, kur var nopirkt jau gatavu mopēdu, bišķi uztaisīju, un nu jau ir aizvadītas vairākas gonkas.
Es domāju, kā tas būs, jo pauze bija kādi 37 gadi, bet iebraucu trasē un – viss piedzīvotais bija kā izdzisis.
Protams, es neesmu vairs jauns puika, bišķi domāju līdzi, pa dubli braukt es negribētu.”
Augustā Grobiņā plānotas sacensības, un arī Gints cer tajās piedalīties, startējot klasē ”ZM standart 16+”. ”Viss ir tāpat kā pie lielajiem. Pārsvarā manā klasē brauc tie, kas sākuši 70. gadu beigās, 80. gadu sākumā.”
Gints sūkstās, ka arvien mazāk paliek lietu, ar ko papildināt savu kolekciju, jo motosporta sacensības vairs tik daudz nenotiek, līdz ar to nav arī tām piederīgo priekšmetu – plakātu, vimpeļu, nozīmīšu, programmiņu utt.
Savukārt piedāvājumi no agrāko laiku notikumiem dažkārt ir par tik uzskrūvētu cenu, ka nemaz negribas tos iegādāties. ”Ir jau, kas uz to taisa biznesu,” secinājis vīrietis. ”Dažkārt man pasūtījums no eBay sanāk lētāk ar visu šipingu, nekā nopirkt tepat, blakus ciemā.”
Latvijā ir vēl citi entuziasti, kas kolekcionē to pašu, ko Gints, tāpēc maza konkurence tomēr šeit pastāv.
Jautājums, kam to visu atstāt, dažkārt nodarbina arī pašu kolekcionāru. ”Man ir trīs mazdēli, bet tikai vienam varbūt tas interesēs. Viņš pašlaik mācās 2. klasē.”
Gints atzīst, ka lepojos ar visu kolekciju un īpaši neizceļ kaut ko konkrētu.
”Te gandrīz katram ir kāds autogrāfiņš, savs stāstiņš apakšā… Man patīk tas, ko es daru. Es cenšos saglabāt vēl to, ko var.”
Kad ir vairāk vaļas, Gints ielūkojas Latvijas Nacionālajā digitālajā bibliotēkā. ”Es paņemu vienu gadu un tad eju cauri visai Latvijas presei, kas tolaik iznāca, un vācu materiālus par motokrosu. Informāciju izrakstu kladītē. Kad beigās salieku visu kopā, sanāk tīri labs rezultāts. Tas pa lielam paliek man pašam.
Viens pazīstamais no Ventspils raksta grāmatu, tad es pie reizes arī priekš viņa paskatos. Viņš raksta par Ventspils motokrosa vēsturi un man saka, lai taisu arī šeit, bet man tam pagaidām nepietiek laika.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
