liepajniekiem.lv
No runas traucējumiem nav pasargāti arī pieaugušie – ir gadījumi, kad pēc kādas saslimšanas vai traumas jāmeklē speciālista palīdzība.
Runāt, stāstīt, darboties
Audiologopēds, lai arī ārstniecības persona, tomēr nav mediķis, kas izrakstītu medikamentus, bet lieto metodes, lai pacients atgūtu, atjaunotu, uzlabotu runas spējas. Un tas var būt nepieciešams ne vien bērniem, bet arī lielajiem, pat līdz sirmam vecumam.
“Tā var būt ne tikai skaņu izrunas koriģēšana, bet arī valodas, komunikācijas, runas, rīšanas un balss veidošanas traucējumu novēršana sadarbībā ar audiologopēdu un, iespējams, citiem speciālistiem,” saka D. Rezņika.
Lai arī ir agrīnās attīstības audiologopēdi, tomēr vislabāk vecāki sava bērna runas spējas var novērtēt ap pusotru līdz divu gadu vecumam un tad izvērtēt, vai nepieciešams apmeklēt speciālistu.
Tas ir laiks, kad bērni sāk izteikt pirmos vārdus, teikumus vai vispār pirmo reizi tiek konstatēts, ka bērns tomēr nerunā, kā nākas, valoda neattīstās. “Šajā laikā var sākt pamanīt un novērtēt, vai valoda attīstās,” norāda D. Rezņika.
Speciāliste atzīst, ka bērnu runas attīstības līmeni varētu vērtēt kā krietni vājāku nekā agrāk. Viņa norāda, ka bieži vien pie valodas un runas traucējumiem, bērnu ilgstošas nerunāšanas vainojami autiskā spektra traucējumi.
D. Rezņika arī pastāsta, ka praksē saskārusies ar bērnu cerebrālās triekas arvien pieaugošo statistiku.
Tāpat runas problēmas bieži vien saistītas ar izmainīto mūsdienu sabiedrības dzīvesveidu, ģenētiku un dažādām blakus slimībām, ko bieži grūti diagnosticēt, ja neapmeklē speciālistu.
“Esmu saskārusies ar tendenci, ka ļoti daudz bērnu ir nerunājoši. Kas man nepatīk, ko bieži saka citi speciālisti: gaidiet, gan jau runās! Nē, nav jāgaida!
Ja līdz trīs gadu vecumam bērns nerunā, tad jau tas ir ļoti par vēlu, tur jau ir jāapmeklē virkne speciālistu un šāda situācija jārisina nopietni. Bieži vien šī nogaidīšana ir pie vainas, kāpēc situācija ar runas attīstību izvēršas tik smaga.
Bet laikam lielai daļai sabiedrības Latvijā ir tāda mentalitāte – nogaidīt, nevis rīkoties pie pirmajām pazīmēm. Tā ir ar jebkuru problēmu – ilgstoši sāp, bet pagaidīs, kamēr pāries, vai garš pieraksts. Un tā nonākam līdz tam, ka situācija jau ir ļoti slikta,” pauž speciāliste.
Izplatīta problēma bērnu vidū ir ne vien nepareiza atsevišķu skaņu izruna, bet arī stostīšanās, valodas raustīšana. “Līdz septiņu gadu vecumam nevajadzētu uztraukties, ka nav “r” skaņas, jo ātrāk bērns šai skaņai vēl var nebūt anatomiski gatavs,” viņa skaidro.
“Savukārt stostīšanās ir saistīta ar emocionālajiem pārdzīvojumiem. Tas gan ir nopietnāks traucējums nekā skaņu nepareiza vai traucēta izruna. Tad gan speciālists var lūgt vecākiem audioierakstus no mājas un skolas vidē, jo šai problēmai ir nepieciešama padziļinātāka pētīšana,” viņa norāda.
Pie viņas vērsušies arī pacienti bērni, kuriem ir lasīšanas traucējumi. “Ārzemēs šī audiologopēdijas joma ir ļoti attīstīta, bet pie mums vēl pilnveidojas. Audiologopēdi var specializēties dažādās jomās – agrīnās attīstības, ar lasīšanas un rakstīšanas traucējumiem. Speciālisti strādā gan ar bērniem, gan pieaugušajiem,” uzskaita D. Rezņika.
“Lai arī audiologopēdija pastāv ilgus gadus, Latvijā mēs vēl augam un pilnveidojamies, lai varētu vēl daudz veiksmīgāk strādāt ar konkrētākiem un aktuāliem problēmu gadījumiem,” viņa saka.
“Galvenais ieteikums – ļoti daudz ar bērnu ir jārunā. Vienmēr visiem saka – viņiem priekšā jālasa pasakas, jākomentē darbības. Ja mazais cilvēks pasaka divu vārdu teikumu, tad pieaugušais pieliek klāt vēl trešo. Elementāras lietas, lai bērna attīstība būtu sekmīga un veiksmīga. Metodiku, ko un kā darīt, ir tik daudz un vienkāršas, tikai – vai ir gribēšana darboties?” viņa uzsver.
Tāpat arī pieaugušajiem liela nozīme runas atlabšanā ir apkārtējās vides faktoriem, kā arī cilvēkiem, kas dzīvo kopā ar viņiem vai līdzās.
Ar bildītēm un klausīšanos
Ja nepieciešams darbs audiologopēda uzraudzībā un cilvēks izlēmis apmeklēt šo speciālistu, lai atgūtu maksimāli labāko dzīves kvalitāti, pacientam vispirms jārēķinās, ka tiks noskaidrota anamnēze jeb slimības vēsture, kurai bieži ir būtiskākā loma traucējumu cēloņu noteikšanai. “Ar ko cilvēks ir slimojis, sūdzības un pašreizējais veselības stāvoklis. Svarīgi ir izstāstīt maksimāli visu, jo tas var noderēt problēmas noteikšanā.”
Var arī paņemt līdzi, ja ir, citu speciālistu izmeklējumu rezultātus. Un, tā kā anamnēze atšķiras, katram cilvēkam problēma jāskata individuāli.
“Tad vizītei ir otrā daļa – objektīvā puse, kad veicam ar dažādām metodēm visādas pārbaudes. Piemēram, arī mūsu darba instruments ir fonendoskops, kad varam izklausīties rīšanas procesus. Tad vēl ir dažādi testi, rādām bildes, liekot pēc nosaukuma parādīt vai nosaukt, kas tajās attēlots.
Bērniem un pieaugušajiem atšķiras novērtēšana un pieeja. Pieaugušajiem nerādīs bērnu kartītes, katram būs piemeklēts savs. Turklāt, uz runas un valodas attīstību vai traucējumiem ir jāskatās visaptveroši, nevis tikai jāieciklējas uz vienu, piemēram, manu audiologopēdijas jomu.
Nevar vienu jomu atsevišķi nodalīt. Jo audiologopēdija ir komandas darbs, daļa no rehabilitācijas, kurā visbiežāk iesaistīti vēl citi ārstniecības speciālisti. Logopēdi vairāk strādā, sadarbojoties ar ģimeni vai izglītības iestādi, nav ar tādu ārstniecisku ievirzi,” norāda D. Rezņika.
“Bieži traucējums ir redzams un saprotams, bet saistīts ar ko citu.
Audiologopēds var pamanīt šo traucējumu, piemēram, ja tas saistīts ar neiroloģijas jomu vai iet komplektā ar kādu kustības traucējumu gan bērniem, gan pieaugušajiem pacientiem,” viņa stāsta.
D. Rezņika arī norāda, ka Pasaules Veselības organizācija kā galveno runas spējas traucējumu cēloni pieaugušajiem nosaukusi insultu. “Arī darbojoties praksē pašai, visbiežāk pieaugušiem pacientiem ir bijuši insulti. Un pēc šīs slimības pārdzīvošanas šis ir tas biežākais gadījums, kad audiologopēds būtu nepieciešams.”
Viņa atgādina, ka runas traucējumi pēc insulta ir atkarīgi no tā, kurā smadzeņu pusē noticis asinsvada plīsums. “Var būt problēmas ar runu un teiktā saprašanu, rīšanu un runas saprotamību,” viņa norāda.
Audiologopēda iesaiste vajadzīga arī brīžos, ja cilvēks bijis traumējis galvu, bet vecākiem cilvēkiem – demences gadījumā.
“Vissvarīgākais, lai būtu līdzestība, abpusēja motivācija strādāt, Audiologopēds dod no sevis, ko var iedot, bet arī saņem pretī no pacienta, arī viņš strādā un dara visu, lai izdotos sasniegt uzlabojumus,” uzsver D. Rezņika.
UZZIŅAI
Kam jāpievērš uzmanība bērna valodas attīstībā?
Agrīnajā posmā runas attīstība sākas ar vokalizēšanu, kas izpaužas kā patskaņu “dziedāšana”, mainot balss intensitāti un intonāciju. Šajā laikā bērniņš arī sāk veidot mērķtiecīgu acu kontaktu, smaidīt, ieklausīties runātājā un vērot mammas vai tēta seju, pētīt grimases.
Sākot no triju mēnešu vecuma, mazulim vajadzētu aktīvi gugināt, kas izpaužas kā zilbju un zilbju virkņu veidošana, piemēram, “gugū, ekhe, agaga”, kā arī veidot neartikulētas skaņas.
Kad bērniņš ir sasniedzis piecu mēnešu vecumu, tad vecākiem vajadzētu pamanīt arvien jaunas skaņas, zilbes un zilbju virknes – to sauc par lallināšanu. Šis ir tas brīdis, kad bērns sāk veidot arī zilbju virknes, kuras bieži vien uzskata jau par pirmajiem vārdiem, piemēram, “mamama” un “tetete”.
Pirmais vārds ar nozīmi parādās ap 12 mēnešu vecumu un parasti apzīmē kādu vajadzību (ēst, dzert, pievērst uzmanību). Pakāpeniski vārdu krājumam vajadzētu paplašināties, un gada un sešu mēnešu vecumā tas sasniedz vismaz 30 vārdus.
Divu gadu vecumā bērnam jāsāk veidot frāzes, tas ir, jāspēj izteikties, savienojot divus vārdus.
Jāseko arī līdzi pasīvajam vārdu krājumam – tiem vārdiem, kurus bērns pats vēl nesaka, taču saprot –, likt tos parādīt.
Sasniedzot trīs gadu vecumu, bērnam būtu jāsāk veidot teikumus no trim vai vairāk vārdiem, izmantojot dažādu vārdšķiru vārdus – lietvārdus, darbības vārdus un īpašības vārdus.
Avots: audiologopēde Sabīne Mackeviča portālā medicine.lv
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.