Tāda diemžēl ir pasaules kārtība, ka dzīvnieki vairojas. Bet ne jau katram jaundzimušam mājas mīlulim – kaķēnam, kucēnam, mazajam žurkulēnam un citiem – varam atrast saimniekus.

Tāpēc kopš senseniem laikiem tos sūta jūrskolā. Nežēlīgi, taču ko citu lai dara? Latvija gatavojas ratificēt Eiropas Konvenciju par mājdzīvnieku aizsardzību, kas nozīmē, ka būs aizliegts savus mīluļus noslīcināt. Cik viegli ir lauzt šo tradīciju?

Nogalināt drīkstēs tikai veterinārārsts

Kucēnu vai kaķēnu slīcināšanas vietā būs jāmeklē humānāki veidi, kā atbrīvoties no nevajadzīgiem mājas vai istabas dzīvniekiem. Tā paredz šī konvencija. Dzīvniekus varēs nogalināt tikai veterinārārsts vai cita kompetenta persona, izņemot ārkārtas gadījumus, lai izbeigtu dzīvnieka ciešanas, kad nav iespējams pietiekami ātri saņemt speciālista palīdzību.

Simonai ir 45 gadi, viņas mīļākie mājdzīvnieki ir kaķi. Tie viņai bijuši kopš bērnības un ir joprojām. Starp citu, pašreizējais pie viņas nonācis, kad iepriekšējie saimnieki gatavojušies to noslīcināt. Kopš bērnības Simonai atmiņā ir pašas pieredzētais. Vecmāmiņas saimniecībā kaķēni dzimuši regulāri. Parasti daži no tiem paturēti, Simona ar māsu pūkainīšus lutinājušas no visas sirds, līdz tiem atrasti citi saimnieki. Tad birušas asaras šķiroties. Par citiem vecaistēvs un vecāmamma daudznozīmīgi noteikuši: tos aizsūtīja jūrskolā. Meitenes ilgi nav sapratušas, ko tas nozīmē, bet domājušas, ka tas ir kas ļoti īpašs, jo skaisti skanēja.

Un tad viņa to reiz pieredzējusi pati. Vienas kaķenes visi pieci kaķēni atstāti, un meitenēm par to bijis lielu lielais prieks. Mazie kamoliņi jau bija paaugušies, taču, kā Simona spriež tagad, laikam jaunus saimniekus laukos tiem atrast nav varēts, tāpēc vecāmamma paņēmusi ķieģeli, uzlikusi uz palielas lupatas, aplikusi apkārt visus kaķēnus, sasējusi pauniņā, un visi devušies uz upi, kur sainītis palaists straumē. Simona vēl tagad skaidri redz skatu, kā sainis nav ātri grimis, kā vecāmamma to iegremdējusi un cik izmisīgi skanējuši kaķēnu brēcieni, līdz apklusuši. To skaņu viņa nemūžam neaizmirsīšot. Nemūžam!

Vairošanos var ierobežot

Liepājas Dzīvnieku patversmes vadītāja Anžela Dolmatova atceras vienu no nežēlīgākajiem mēģinājumiem atbrīvoties no kucītes un viņas trim mazuļiem. Tos, iebāztus maisā un atstātus ceļmalā, visticamāk, ar nodomu, ka braucēji tumsā tos sabrauks, atradusi kāda sieviete – viņa pamanījusi tumsā spīdošas acis. Kucīte bija izkārpījusies no maisa. Atradums nonācis patversmē, un sunīšiem izdevies atrast jaunus saimniekus.

Patversmē nonācis arī sešus mēnešus vecs kucēns, kuru saimniece bija nolēmusi no mola iemest jūrā. Viņu pārtvēruši Pašvaldības policisti. Jautāta, kāpēc neved kucēnu uz patversmi, ja pati nevar uzturēt, viņa atbildējusi, ka nevēlas, lai tāds briesmonis kādam bojātu dzīvi. Arī šim sunim atrasti saimnieki, un tiem viņš dzīvi nebojājot nekādā veidā.

Anžela par vienīgo humāno dzīvnieku vairošanās ierobežošanas variantu atzīst sterilizāciju. “Mums ir jāsaprot, ka suņi un kaķi, tāpat kā cilvēki, ir dzīvas būtnes,” viņa saka. “Turklāt tām ir dvēsele. Un cilvēks, tos nogalinot, sabojā savu karmu, sabojā savu dzīvi, savu bērnu un arī mazbērnu dzīvi. Ja viņš to vēlas – lūdzu, slīciniet! Ja ne – katram ir iespēja sterilizēt, un lai nestāsta, ka laucinieki to nevar. Katram ir jābūt atbildīgam par savu mājdzīvnieku. Kāpēc sagādāt liekas ciešanas dzīvniekiem un pašiem sev?”

Plašāk par šo tematu lasiet šodienas laikraksta “Kurzemes Vārds” numurā.