Kamēr roņi nav atraduši tīklus
Katru dienu, ja vien ļauj laika apstākļi, zvejā no mūsu ostas ar mazo kuģīti “Airis” pārmaiņus dodas kapteiņi Anatolijs Molokanovs un Vilnis Brikmanis ar saviem vīriem.
Viņu tandēms, kā arī Oskars Kadeģis ar savu zaļo “Līvu” – tas faktiski esot viss, kas pašlaik ir palicis pāri no kādreiz samērā kuplās Liepājas piekrastes zvejnieku saimes.
Lielākā tiesa kuģīšu ir sagriezta metāllūžņos, pretī saņemot kārdinošos Eiropas Savienības maksājumus, bet īpašnieki meklē sev citu vietu darba tirgū. Taču norūsējušo “Airi” šis bēdīgais liktenis negaidot. “Pavasarī kuģīti nokrāsosim, un tas atkal izskatīsies kā jauns,” solīja Vilnis, kurš savulaik vadīja kuplo Liepājas Piekrastes zvejnieku apvienību.
Kamēr zvejnieki jūrā ceļ uz klāja reņģu un brētliņu tonnas, piekrastnieki vaņģo mencas, jo citas zivis pagaidām tiem neķeroties. Reizēm gadoties tīklos iepinusies tikai pa kādai nelielai butītei. Nevarot īsti saprast, kas šoruden noticis. Citus gadus šajā laikā jau labi ķērušās stintes, taču tagad salakas tikpat kā krasta tuvuma neesot redzētas, un “Līvas” kapteiņa mēģinājumi tās nozvejot, pagaidām beigušies neveiksmīgi.
Taču kopumā par guvumu sūdzēties būtu grēks. “Tāpēc jādarbojas, kamēr roņi vēl nav noteikuši vietu, kur strādājam,” teica Anatolijs. Ēdelīgie dzīvnieki esot negausīgi. Bieži vien gadoties, ka tie iztukšo pat līdz 80 procentiem loma. Pāri paliekot tikai galvas un lielās muguras asakas. Taču noēstās zivis esot tikai mazākā daļa no bēdas. Galvenos zaudējumus radot saplēstie tīkli, jo tiekot tā sadriskāti, ka vairs nav pat ko labot.
Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”
Anatolijs Molokanovs (priekšplānā) ar vīriem atgriezies ostā ar brangu mencu lomu.