Darba svētki, nereti saukti arī par darbaļaužu dienu ir starptautiska mēroga strādnieku kustības svētki, kas ik gadu tiek atzīmēti 1. maijā. Darba svētki ir oficiāla brīvdiena aptuveni 80 pasaules valstīs, un šajā dienā daudzviet notiek protesta demonstrācijas, lai atgādinātu par darbinieku tiesībām un interesēm. Tā ir diena, kad aktualizējas strādājošajiem būtiskie jautājumi.

1. maijs kā sarkans datums kalendārā atgādina par laikiem, kad astoņu stundu darba diena vēl bija jāizcīna.

Jau 19. gadsimta pirmajā pusē skotu rūpnieks un domātājs Roberts Ovens radīja saukli “Astoņas stundas darba, astoņas stundas atspirgšanai, astoņas stundas atpūtai”, norādot, kādam vajadzētu būt darba dienas optimālajam sadalījumam. Skaidrs, ka tajā laikā tas šķita kaut kas utopisks – sievietes un bērni strādāja 10 stundas dienā, bet vīrieši strādāja 12 stundas dienā.

Darba svētku vēsture aizsākusies 1886. gadā, kad amerikāņu strādnieki organizēja masveida streiku ar prasību samazināt darba dienas garumu līdz astoņām stundām. Streiks un tam sekojošā demonstrācija beidzās ar asiņainu sadursmi starp strādniekiem un policiju. Gājienā piedalījās aptuveni 80 tūkstoši cilvēku, un tas tiek uzskatīts par pirmo Maija parādi. 

Pāris gadu laikā tika panākta strādnieku darba apstākļu uzlabošana – strādnieku darba laiks tika samazināts, tika ieviestas divas brīvdienas nedēļā, kā arī tika paaugstināts darba atalgojums un darba drošība.

Runājot par Latviju, svētku pasākumi pirmo reizi norisinājās 1893. gadā, Liepājā. Padomju varas gados 1. maijā kā Starptautiskajā strādnieku solidaritātes dienā tika rīkoti vērienīgi svētku pasākumi, kuru centrālais notikums bija pompozs svētku gājiens ar lozungiem, pūtēju orķestriem un citām krāšņām izdarībām. Tas viss tika darīts tikai ar vienu mērķi – apliecināt, ka komunistiskais režīms ir tas pareizākais un labākais.