Viena no katedrāles restaurācijas arhitektēm, SIA “AIG” arhitekte Sabīne Erte skaidro līdzīgi kā restaurācijas darbu ģenerāluzņēmēja, firmas “UPTK” projekta vadītājs Mārtiņš Lilienfelds – laikrāža vecās ciparnīcas ir no vara. Varš oksidējas, “vara oksīds nāk nost, tas ir dabīgs process, ar to jārēķinās”, teic arhitekte.

Šādi notecējumi no pulksteņa ciparnīcām bijuši arī agrāk – tas patiešām redzams vecās fotogrāfijās. Taču uz novecojušā, pelēcīgā fasāžu fona to tik ļoti nevarēja pamanīt.

Vai to kaut kā varētu risināt? Jā, skaidro S. Erte. Varētu pārklāt ciparnīcas ar laku – taču spožs krāsojums atspīd saulē, un iepriekš jau pieredzēts, ka tas traucē saskatīt pulksteņa rādījumus.

Turklāt šis bija restaurācijas projekts, nevis vienkārši remonts, bija jārespektē celtnes un tās detaļu vēsturiskums. Cits risinājums būtu tumšs ciparnīcas pamatnes krāsojums, tad notecējumus neredzētu. Bet darbu pasūtītājs izvēlējās gaišos toņus. S. Erte teic: “Vienīgi laiku pa laikam notecējumi jātīra nost. Viegli piekļūt tiem gan nevar.”

“Nav atbildes, tas nav ne labi, ne slikti, varš dara savu,” saka M. Lilienfelds, “te ir jautājums par to, kur atrast robežu un balansu starp restaurēšanu, saglabāšanu un mūsdienu būvniecību, Eiropas fondu līdzekļiem, piecu gadu garantiju pēc restaurācijas. Nav īsti atbildes, kas ir pareizi, kas ne,” atzīstot, ka notecējumi ar balto fasādi kontrastē ļoti.

“Drusku žēl, ka tā notiek, domāsim, meklēsim risinājumu,” teic K. Liepa. Pagaidām arī nav risinājuma, kas, par kādiem līdzekļiem un kad varētu saremontēt katedrāles pulksteņa mehānismu, tāpēc pulkstenis joprojām nerāda pareizu laiku.

Katedrāles pulkstenis ir 150 gadus vecs, uzstādīts 1870. gadā, bet 1906. gadā mainīti laikrāža mehānismi, pastāsta S. Erte.