”Vai tiešām tā var būt, ka varmākas dzīvo kā nieres taukos, bet cietušajam jābaidās iziet no dzīvesvietas?” Dace ir neizpratnē.

“Miera mika” nereaģēja, tikai dūra

Draugi Daces dzīvesbiedru pazinuši kā pilnīgu ”miera miku”, kurš mušai pāri nedarītu. ”Vienīgais, ko es attiecību laikā pamanīju, – pārmērīga noslēgtība. Tobrīd sapratu, ka kaut kas nav labi, bet nekad dzīvē nebūtu domājusi, ka viņš varētu man nodarīt pāri. Visas problēmas sākās, kad izšķīrāmies,” atceras Dace.

Lēmums par šķiršanos nācis no viņas puses, jo sapratusi, ka partnera noslēgtība traucē normālai komunikācijai.

”Viņš ar to nespēja tikt galā. Sekoja man, klausījās aiz durvīm, kaut ko sadzirdējis, izdomāja to, kā nebūt nav, tādus slimīgus murgus.

Ciemojos pie drauga, varmāka bija to adresi atkodis un sāka tur vaktēt. Mēs runājām, ka varbūt cilvēks nespēj tikt galā ar šķiršanos, vienkārši ir emocionāls un tas pāries, lai gan kopš attiecību izbeigšanas bija pagājis jau gads. Ar tādām sekām nebija rēķinājies neviens.

Liktenīgajā dienā iznācu no dzīvokļa, devos lejā pa kāpnēm un kaut kur zemāk dzirdēju tādu kā džinkstoņu. Iekšējā sajūta bija, ka kaut kas īsti labi nav, tomēr nomierināju sevi, ka vienkārši iedomas. Tuvojos slieksnim, bet, stūrī ierāvies, bijušais partneris mani gaidīja ar elektrošoku.

Viņam līdzi bija arī skrūvpistole, bail iedomāties, ko viņš gribēja darīt ar to. Iedzina mani stūrī un sāka durt.

Es, protams, kliedzu, saucu viņu vārdā, prasīju – ko tu dari? Viņš nereaģēja vispār nekādi. Sadzirdot manus kliedzienus, izskrēja kaimiņi, un uzbrucējs aizskrēja prom. Tobrīd nesapratu, kas notiek, cik slikti ar mani ir, vienkārši redzēju, ka viss ķermenis pludo no asinīm. Tika izsaukti ātrie un policija.

Policisti iztaujāja, kas ir nodarīts, lika aprakstīt uzbrucēju. Kopā tika veikti astoņi deviņi dūrieni, pa visu augšējo ķermeņa daļu. Iekšējie orgāni gan bojāti netika, visdziļākā brūce ir rokā, kur iedurts līdz kaulam. Kaklā pavisam nedaudz pietrūka, lai tiktu savainots arī vairogdziedzeris. Arī dūriens plecā bija dziļš un ilgi dzija.

Labu laiku nogulēju reanimācijā. Tiesa tos atzina par smagiem miesas bojājumiem. Jutība plaukstā tā arī nav atjaunojusies, to daļēji nejūtu, lai gan nervi tika sašūti.

Ar mentālo veselību bija visgrūtāk, slimnīcā vēl turējos, jutos drošībā, bet tiesas laikā, pirms un pēc tās bija ļoti smagi,”

šaušalīgo notikumu atceras cietusī.

Viņa zina teikt, ka sākotnēji šis cilvēks bijis ieslodzījumā, bet ticis mētāts gan pa dažādām ieslodzījuma vietām, gan psihoneiroloģiskajām slimnīcām.

Pēc tiesas nonācis Liepājas Psihoneiroloģiskajā slimnīcā. ”Viņu atzina par nepieskaitāmu. Pat tiesas sēdē viņš nepiedalījās, jo tiesas zālē viņu nelaida tā iemesla dēļ, ka viņš tika atzīts kā sabiedrībai un sev bīstams, lai nepasliktinātu viņa veselības stāvokli. Tiesa piesprieda piespiedu ārstēšanu,” Dace rāda tiesas lēmumus.

Uz brīvām kājām

”Nu jau labu laiku uzbrucējs dzīvo brīvībā, neviens neuzskatīja par vajadzīgu mani pat informēt, ka cilvēks, kurš mani mēģināja nogalināt, atkal brīvi staigā pa ielām. Pirms gada viņš nokārtoja autovadītāja tiesības un iegādājās auto, te gan jāpiebilst, tieši tādu, kādu es savulaik biju gribējusi.

Cilvēkam ir šizofrēnija, viņš ir uzbrucis otram cilvēkam, atzīts par nepieskaitāmu. Vai tiešām šāds cilvēks drīkst piedalīties satiksmē?

No otras puses, ja reiz šim cilvēkam ir labāk, kāpēc viņam neiestājas kriminālatbildība? Tas būtu taisnīguma princips. Būtībā uzbrucējs dzīvo kā niere taukos, bet mana ikdiena paiet bailēs. Nevaru normāli iziet uz ielas, nevaru izveidot drošas attiecības, jo, ja nu atkal sākas greizsirdība un man uzbrūk?” sieviete bažījas, jo ne reizi vien vīrieti it kā nejauši sanāk satikt baznīcā, uz kuru viņa dodas svētkos, viņai tuvākajā veikalā vai parkā pie darba.

Laikraksts noskaidroja, ka lēmums par noteiktā medicīniskā rakstura piespiedu līdzekļa atcelšanu stājies spēkā 2021. gada 24. decembrī.

”Policijai par tādām epizodēm, kad uzrodas, vairs neziņoju, jo vienkārši nav jēgas.

Tie iesniegumi vairs neko nemaina. Viss, ko daru, kad redzu viņu atkal un atkal savā tuvumā, vienkārši nofilmēju.

Nezinu, iespējams, kādreiz man to vajadzēs. Tiesā es lūdzu, lai viņam aizliedz ar mani komunicēt, tiesa atbildēja, ka tas ir cilvēktiesību pārkāpums. Tad nu ik pa laikam komunikācija mūsu starpā ir, vairāk tas gan saistīts ar tiesas lietām. Es cenšos viņu ignorēt, tomēr viņš lieliski spēj manipulēt.”

Bezspēcīga vienatne

Pēc piedzīvotā Dace ilgstoši apmeklējusi psihologus un psihoterapeitu, to darījusi par maksu, jo neesot zinājusi, ka cietušie šos un arī juristu pakalpojumus var saņemt bez maksas. ”Dīvaini, ka neviens neuzskatīja par vajadzīgu tādā krīzes brīdī man to pateikt. Vērsos pēc palīdzības arī krīzes centros, piedzīvoju depresijas epizodes no bezpalīdzības un izmisuma. Kaut kā ķepurojos, jo gribējās jau dzīvot.”

Atbalsts, ko Dace saņēma, bijusi kompensācija no valsts, to piešķir atkarībā no nodarītā smaguma pakāpes. Varmāka to vēlāk atmaksā valstij.

Visā pārējā laikā cietusī jutusies viena. Viņa uzsver, ka vienīgie, kas sniedza reālu atbalstu, bija tuvinieki, kas paši bija pārbijušies un raizējās par sievietes drošību.

”Kad gulēju slimnīcā, koncentrējos uz atveseļošanos, biju pilnīgi pārliecināta, ka esmu drošībā. Vainīgais taču ir zināms, un nodarījums ir smags. Tomēr viss izrādījās citādāk. Mani šokēja tas, kādi ir mūsu Liepājas advokāti.

Tajā mirklī, kad pēc tiesas (aptuveni divus gadus pēc notikušā) es pēkšņi šo cilvēku ieraugu uz ielas, kad viņš mierīgi pastaigājas ar mammu, protams, man ir neizsakāmas bailes. Zvanu advokātei, izstāstu situāciju un saku – man ir bail! Vai no tā kaut kā var izvairīties? Ziniet, ko viņa man atbildēja? ”Man arī no suņiem ir bail!” tā viņa teica.

Tobrīd stāvēju uz ielas un man vienkārši bira asaras no izmisuma.

Arī citiem es maisīju rāmo ikdienu, prokurore bija nelaipna, neiecietīga, neļāva man iepazīties ar lietu. Godīgi sakot, es jutos kā noziedzniece. Tas man lika saprast, ka Liepājas speciālistiem es neuzticos. Otro reizi es vietējo juristu un advokātu pakalpojumus vairs neizmantotu.

Būtībā nekādu kontroli neviens cietušajiem nenodrošina, atbalsta no malas nav. Tu esi cietis, tad meklē, ķepurojies, dari, kā māki. Šobrīd mēģinu dzīvot kā normāls cilvēks, vismaz cenšos. Strādāju, mācos, eju uz priekšu.

Tomēr bailes nekur nepazūd. Slēdzot dzīvokli, skatos aiz durvīm, pārliecinos, vai tur neviena nav.

Risinājums varētu būt līdzīgs tam, kā Jēkabpils gadījumā bija izteikts, – uzlikt aproci, kura nosūta man ziņojumu, ja šis cilvēks tuvojas. Tādā gadījumā es vienkārši zinātu, ka man konkrētā vieta jāpamet, lai izvairītos. Tādā gadījumā man nebūtu visu laiku jābaidās, vai atkal no kāda stūra man neuzbruks.

Kurš atbildēs par to, ja viņš atkārtoti uzbruks man vai kādai citai sievietei, ar kuru sāks attiecības? Tagad taču viņš saprot, ka par to īsti nekāda soda nav. Vai tiešām viss ir izdarīts, lai es kā cietusī varētu dzīvot normālu dzīvi?” skumji vaicā Dace.

Medicīniskā komisija braukt atļauj

Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra tiesu eksperti atzinuši, ka apsūdzētais noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā neesot slimojis ar psihisku slimību, bet viņam bijuši citi psihiski traucējumi – šizotipiski ar pārvērtēšanas idejām un impulsīvām darbībām, kas izpaudās viņa uzvedībā.

”Uzbrucējam piemīt tādas individuāli psiholoģiskas īpatnības, kas varēja būtiski ietekmēt viņa rīcību pret cietušo – grūtības veidot domāšanas stratēģijas, izdalīt galveno, ir tendence apjukt plašā materiālā, kā arī vājas spējas veidot attiecību idejas.

Konstatēto psihisko traucējumu dēļ nebija spējīgs saprast savas darbības un tās vadīt, kas atbilst juridiskajam kritērijam – nepieskaitāms,”

Dace uzrāda zīmogotu tiesu ekspertu parakstītu kopiju. Loģisks šķiet jautājums, vai cilvēks ar šādiem traucējumiem drīkst sēsties pie auto stūres?

VAS ”Ceļu satiksmes drošības direkcijas” Komunikācijas departamenta vadītājas vietnieks Mārtiņš Mālmeisters skaidro, kāda ir vadītāja apliecības iegūšanas kārtība.

”Katram cilvēkam, kas savā īpašumā vēlas iegūt transportlīdzekļa vadīšanas apliecību, ir jāiziet medicīniskā komisija, un, ja ārsti konstatē, ka nav nekādas veselības problēmas vai citas nianses, kas liedz iegūt vadīšanas apliecību, atļauja vadīt transportlīdzekli tiek sniegta.

Pirms klients vēlas kārtot attiecīgos CSDD eksāmenus vadītāja apliecības iegūšanai, CSDD rūpīgi pārbauda izsniegtos dokumentus reģistrā, kas apliecina potenciālā vadītāja tiesības vai aizliegumu iegūt vadītāja apliecību.

Respektīvi, šajā gadījumā, ja ārsti ir pateikuši, ka cilvēks ir vesels un drīkst vadīt transportlīdzekli, tad viņam ir iespēja vadītāja apliecību iegūt.”

Orientēties uz cietušo

Vardarbībā cietusī persona, pamatojoties uz 2014. gada 23. decembra Ministru kabineta (MK) noteikumiem Nr.790, var saņemt sociālās rehabilitācijas pakalpojumu pašvaldībā 10 konsultāciju apmērā (psihologs/jurists/sociālais darbinieks) vai institūcijā (ar vai bez izmitināšanas – 30 dienas).

Liepājas Sociālā dienesta direktore Diana Mejere laikrakstam paskaidro, ka, iespējams, cietusī netika kaut kā īpaši informēta par šādu iespēju, jo, lai saņemtu bezmaksas konsultācijas, cietušajai personai pēc sociālās rehabilitācijas Sociālajā dienestā jāvēršas pašai.

”Nepieciešamības gadījumā tiek piesaistīts Sociālā darba daļas speciālists. Klientam pakalpojumi tiek piešķirti pēc vajadzības un attiecīgas situācijas,” papildina D. Mejere.

Atbalsta tālruņa noziegumos cietušajiem 116006 vadītāja Santa Laimiņa uzsver, ka cietušajam palīdzētu kopējā valsts ieinteresētība un nepieciešamība aizsardzības procesu no vardarbības veicēja padarīt orientētu uz cietušo un viņa vajadzībām.

”Tas nozīmē, ka ar cietušo tiek komunicēts, izskaidrota lietas virzība, kā arī, iespējams, pieņemtie lēmumi un to pamatotība.

Tas cietušajam liek justies sadzirdētam, uzklausītam, kā arī pasargātākam, jo ir izpratne par notiekošo un sagaidāmo.

Tāpat rodas jautājums, vai tiek apzinātas cietušā vajadzības konkrētā gadījumā? Vai ir noticis cietušā vajadzību izvērtējums? Vai cietušais jūtas apdraudēts šeit un tagad? Iespējams, nepieciešams atkārtots pagaidu aizsardzības pieteikums un lēmums.

Šobrīd biedrība ”Skalbes” un vairākas nevalstiskās organizācijas ir aktivizējušas jautājumu par elektronisko uzraudzības aproču nepieciešamību saistībā ar vardarbības gadījumiem. Kā zināms, pēc traģiskā Jēkabpils gadījuma ir skaidrs, ka noteiktos vardarbības gadījumos ir nepieciešama papildu kontrole, kuru šobrīd valsts nespēj nodrošināt.

Tāpēc vēl jo vairāk svarīgs visu iesaistīto pušu dialogs un izpratne par cietušo vajadzību justies droši tajos brīžos, kad vardarbības veicējs ir atbrīvots, taču, iespējams, zināmi draudi palikuši,” rosina S. Laimiņa.

Vardarbības gēns ir visos

Gints Kapenieks, krīzes psihologs

Universālas receptes, kā ar notikušo tikt galā, šādās situācijās nav. Katrs gadījums ir individuāls, svarīga ir katra nianse. Ja bijušais varmāka joprojām cenšas atrasties upura tuvumā un apmātība turpinās, jāsaprot, ka tiesībsargājošie orgāni visu laiku blakus nebūs, piezvanīt nevarēs.

Ja pārņemtība ar upuri turpinās, sods varmāku nebaida. Apmātam cilvēkam sods liekas kaut kur tālu projām, savukārt upuris un apmātība ir šeit un tagad.

Par savu drošību ir jādomā, te var runāt par kādu aizsardzības programmu, aizliegumu tuvoties vai arī par dzīves vietas maiņu. Kritiskos brīžos arī biedrība ”Marta” piedāvā uz laiku dot patvērumu.

Ja cilvēks vairs nav izolēts, atrodas brīvībā, garantēt absolūtu drošību nevar neviens, ne ārsti, ne psihiatri, ne policija.

Vienīgais garants, ja varmāka atrodas izolācijā.

No otras puses, ja visi atbildīgie dienesti atzinuši, ka bijušais varmāka drīkst atrasties sabiedrībā, bet kaut kādas vajāšanas pazīmes turpinās vai pastāv bailes, iespējams, var veikt adekvātas pārrunas un slēgt vienošanos starp upuri un bijušo varmāku.

Viss, ko var darīt ar cietušā bailēm, ir skatīties tām tieši acīs, iet iekšā, izdzīvot. Tur gan jābūt drosmei, bet arī tas ir ļoti individuāli. Jāņem vērā arī fakts, ka cilvēka ”es” nav nemainīgs, laikam ejot, mainās visi.

Ja trauma ir izrunāta un izstrādāta pie psihologa, terapeita, ar laiku tā paliek par faktu biogrāfijā, kas piedzīvots. Jā, var palikt izjūtas, ko upuris atminas, tomēr tas dod iespēju dzīvot tālāk. Ja trauma netiek izdzīvota un izrunāta, tā var palikt uz visu atlikušo mūžu un, to atceroties, var būt asaras, psihosomatiskie traucējumi.

Gribētos gan piebilst, ka sabiedrībā ļoti bieži tiek akcentēti tie gadījumi, kad vardarbības ainas ir ļoti redzamas un izteiktas, līdzīgi kā Jēkabpilī Leona Rusiņa gadījums vai nupat notikušais gadījums, kad Dobelē vīrs sadūra savu sievu gultā, kad viņa minējusi, ka vēlas šķirties.

Tie ir gadījumi, kad vardarbība ir visnežēlīgākajā formā, bet jāsaprot, ka

vardarbības moments mūsos katrā ir iekšā.

Kāds grib otru cilvēku emocionāli kaut kā iespaidot, ne velti ir tas trīsstūris, kurā iekšā esam mēs visi: varmāka, upuris un glābējs.

Cilvēks atnāk pie manis un ir pārliecināts, ka viņš nav varmāka, tomēr stāstītajā dzirdu, ka tur ir tas pamats. Bieži vien ģimenē šī trīsstūra lomas mainās, vienu brīdi viņš ir varmāka, otru brīdi upuris. Tas ritenis ripo, un mēs pamanām tikai tos skaudrākos gadījumus.

Bet sākums ir visur – apcelšana skolā, fiziskās cīņas, darbā mobings. Ja to procesu neapstādina, tā kļūst par augošu līkni. Par to ir jārunā un, vēlams, daudz. Tā ir visas sabiedrības problēma un ļoti dziļa. Katrs pats var strādāt ar savu psiholoģisko veselību un noturību.

Pats sākums gan meklējams ģimenē, ir svarīgi sākt no turienes, lai mainītu savu primitīvo un varmācīgo dabu, jāiegulda darbs paaudzēs.

UZZIŅAI

Vardarbības gadījumos cietušajiem Latvijā pieejami vairāki atbalsta tālruņi, lai saņemtu tūlītēju psiholoģisko palīdzību:

• noziegumos cietušo atbalsta tālrunis 116006 (katru dienu laikā no 7.00 līdz 22.00);
• diennakts krīzes tālrunis 67222922 vai 27722292 (”Bite”);
• ”Drošās mājas” diennakts tālrunis cilvēku tirdzniecības upuriem – 28612120;
• ”Centrs MARTA” – tālrunis 67389539 (katru darba dienu no plkst. 10.00 līdz 18.00)

Avots: lm.gov.lv

Medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu veidi

Ja Tu esi bīstams sabiedrībai, tiesa var nozīmēt vienu no trim medicīniska rakstura piespiedu līdzekļiem:

• ambulatoru ārstēšanu medicīnas iestādē. Tu vari dzīvot mājās, bet Tev ir regulāri jāiet pie psihiatra;
• ārstēšanos psihiatriskajā slimnīcā. Tu atradīsies slimnīcā. Tev būs jāievēro visi iekšējās kārtības noteikumi. No slimnīcas Tu drīkstēsi iet prom tikai tad, kad tiesa būs pieņēmusi lēmumu, ka vari doties mājās;
• ārstēšanos speciālā psihiatriskajā slimnīcā ar apsardzi;
• ja Tu neesi bīstams sabiedrībai, tiesa var uzdot Taviem radiniekiem par Tevi parūpēties. Tas ir iespējams tikai tad, ja radinieki piekrīt par Tevi parūpēties. Tad Tu dzīvosi mājās.

Avots: tiesibsargs.lv

Es domāju tā: Vai mācētu sevi aizsargāt uzbrukuma gadījumā?

Daina Šaškina, liepājniece:

– Esmu pārliecināta, ka spētu sevi aizsargāt. Grūti pateikt, kā, bet zinu, ka nestāvētu un negaidītu. Pirmais instinkts noteikti liktu atgrūst uzbrucēju un skriet prom, bet arī ikdienā savai drošībai nēsāju līdzi asaru gāzes baloniņu. Līdz šim gan šādus gadījumus piedzīvojusi neesmu, bet tāda papildu drošība nekad nenāk par ļaunu. Ja vardarbību redzu uz ielas, neiejaucos, bet nekavējoties zvanu policijai.

Jevgēnija Strumbre, studē tehnikumā:

– Labs jautājums. Tas atkarīgs no situācijas, kā tieši uzbrukums notiek. Visdrīzāk, ka nespētu sevi pienācīgi aizsargāt. Te gan jāskatās, kāds ir uzbrucējs, bet, nojaušot, kāda varētu būt to vīriešu kategorija, kas spētu uzbrukt, domāju – būtu grūti. Sākumā cīnītos, cik vien varu, tad noteikti muktu prom. Man ir bijis gadījums, kad gaišā dienas laikā mani sāk aizskart vīrietis. Biju pavisam jauna, apkārt stāvēja bars pieaugušo, bet neviens pat neiedomājās kaut kā man palīdzēt. Vienkārši noskatījās, kā es bezpalīdzīgi mēģinu izvairīties.

Jaroslavs Korols, rīdzinieks:

– Tas atkarīgs no daudziem faktoriem, grūti tā uz sitienu atbildēt, kāda būtu reakcija uzbrukuma brīdī. Izskatās, ka jums te Liepājā viss ir mierīgi, pats gan esmu no Rīgas, lai arī valda mīts, ka lielās pilsētās šādas briesmas uzglūn no katra stūra, pats neesmu to piedzīvojis, arī Rīgā viss ir mierīgi. Iespējams, tas atkarīgs no cilvēku loka, kas tev ir apkārt.

Agnija, vidusskolas absolvente:

– Noteikti nespētu aizsargāt sevi. Sauktu pēc līdzcilvēku palīdzības. Skatītos arī, cik liels ir uzbrucējs, sieviete vai vīrietis un ar kādiem paņēmieniem cenšas man uzbrukt. Nekādu pašaizsardzības līdzekļu man somiņā nav. Ja dodos kaut kur vēlākās vakara stundās, nekad neeju viena, tikai draugu lokā. Esmu ļoti priecīga, ka neesmu bijusi lieciniece nekam tamlīdzīgam, bet esmu informēta, ka šādas lietas pastāv un notiek arī Liepājā. Ja ko redzētu, zvanītu policijai vai citām varas instancēm.

Aleksejs Semjens, brauc ar velosipēdu:

– Faktiski neesmu piedzīvojis tādu tiešu uzbrukumu man, bet, ja vajadzētu, aizstāvēt sevi noteikti mācētu. Te gan jāsaprot, kāda līmeņa uzbrukums tas būtu. Protams, ka cīnītos un aizsargātos, neesmu no tiem, kas bēgtu prom, tomēr galvenais atcerēties robežas, ko nedrīkst pārkāpt, kā pašam savas iekšēji uzstādītās, tā likumiskās. Par sevi jūtos gana pārliecināts, arī fiziskā sagatavotība man ir laba, kā nekā agrāk ar cīņām nodarbojos. Par sevi pastāvēt māku.