Sestdien Liepājas Dzimtsarakstu nodaļā notika tikai divas svinīgās ceremonijas. Tajās tika sumināti un sveikti divi pāri, kuri laulībā nodzīvojuši 50 gadu. Ieejot ceremoniju zālē, Mendelszona kāzu maršs skanēja Koncevoju un Smirnovu ģimenēm.

Kā pirms katras laulību ceremonijas, arī šoreiz pāri kopā ar vedējiem tika aicināti uzkavēties Līgavas istabā. Tur parunājāmies ar Annu un Mihailu Koncevojiem. Viņi iepazinušies šeit, Liepājā. Mihails tolaik strādājis tirdzniecības ostā un ar glīto, brūnacaino meiteni viņu iepazīstinājis darbabiedrs. Kāzas jaunieši svinējuši jau pēc trim mēnešiem. “Jā, tā bija liela mīlestība, un tāda ir joprojām,” sacīja abi gaviļnieki. Vīrs visu mūžu dažādos uzņēmumos strādāja par autovadītāju, sieva bija šuvēja. Uzņēmumā “Lauma” aizvadīti 24 gadi. Uz jautājumu, kā tik ilgi kopā nodzīvots, Koncevoja kungs smaidot atbildēja: “Labi ēdām, atpūtāmies, rūpējāmies viens par otru!” Doma par to, ka pārim skaisti jānosvin Zelta kāzas, radusies Mihaila brāļa dēlam Valērijam un viņa sievai Verai. Viņi sestdien Zelta pārim bija vedēji.  Veras kundze sacīja: “Noorganizēsim tādas kāzas, kas būs labākas kā vienam otram jaunajam pārim!” Ko Anna un Mihails savā svētku dienā teica viens par otru? A. Koncevoja: “Dienā, kad precējos, biju satraukusies, un pati svarīgākā doma man bija – kaut nu mans vīrs nedzertu un nekautos! Mana vēlēšanās piepildījās, jo Miša bija un ir ļoti labs vīrs, nerājas, rūpējas par ģimeni, par mani.” M. Koncevojs: “Anna ir ļoti laba sieva, vienmēr atbalsta mani. Manuprāt, pats svarīgākais, ka vīru un sievu saista gan mīlestība, gan cieņa vienam pret otru. Mums tā ir.”

“Kad mācījos 9. klasē, mamma man pirmo reizi atļāva aiziet uz dejām, kas notika klubā Rīgas ielā,” atceroties savu iepazīšanās stāstu, teica Ludmila Smirnova. “Man toreiz bija 15 gadu, dejās satiktajam Viktoram arī. Pēc dejām viņš neatlaidās un nāca mani pavadīt uz mājām! Tā sākām draudzēties, bet apprecējāmies pēc pieciem gadiem.” Kāzas nav bijušas lielas, bet mīļas un jautras, svinētas vecāku dzīvoklī. Tā kā Ludmilas mamma strādājusi puķu veikalā, tad viņa meitai sarūpējusi skaistu līgavas buķeti no baltām neļķēm. Viktora līgavaiņa uzvalks vēl tagad glabājoties skapī. Kas vajadzīgs, lai ģimene būtu stipra? Zelta pāris dalījās savā pieredzē: “Pacietību vajag un mīlestību! Jāmāk paklusēt tad, kad jāklusē!” Ludmilas kundze 40 gadus bija sporta skolotāja, bet Viktors strādāja uz kuģiem, bija arī kapteinis.

Vīrs sievu raksturoja kā labu saimnieci un sabiedrisku cilvēku, kas vienmēr  gatavs palīdzēt, ja nepieciešams. Sieva vīru slavēja par saimnieciskumu, teica, ka viņš ir mierīgs un tāds, uz kuru var paļauties, tāds, kurš iesāktās lietas vienmēr pabeigs. Viņš ir labs saimnieks kā mājās, tā vasarnīcā. Ludmilas un Viktora vedēji sestdien bija viņu ģimenes draugi Leonīds un Ludmila Miščuki, ar kuriem draudzības stāžs esot jau 52 gadi. Smirnovi izaudzinājuši meitu Ēriku un dēlu Maksimu, un nu priecājas par trim mazmeitiņām. Abus zelta pārus sveica arī Jurijs Hadarovičs, kurš viņiem pasniedza Pilsētas domes Pateicības rakstus un ziedus.