Par medijpratību ir nepieciešams domāt divos aspektos. Pirmais – nepieciešamas prasmes atlasīt informāciju, pārbaudīt to un apzināties, ka daļa var būt nepatiesa. Tas ir kaut kas tāds, ko var mācīt. Taču ir otrs aspekts – motivācija. Pat ja cilvēka medijpratības līmenis nav augsts, tas nenozīmē, ka ir motivācija kaut ko mainīt. Ir iespējams dzīvot informācijas vidē, pilnā ar nepatiesiem un manipulatīviem apgalvojumiem, tā arī neizjūtot diskomfortu.

Piemērs – sociālajos medijos laiku pa laikam popularitāti gūst raksti, kuros tiek apgalvots, ka Latvijā viss ir slikti. Latvijā nudien ir lietas, kas nav kārtībā. Taču to atzīt ir kaut kas cits, nekā lasīt un nekritiski tālāk padot apgalvojumus, ka mēs esam bezmaz vai pēdējā vietā visos rādītājos, un pat nemēģināt pārbaudīt, no kurienes šie “fakti” nāk. Taču netrūkst tādu, kas ar šādu informāciju dalās. Cilvēki tic informācijai, kas sasaucas ar viņu jau esošajiem priekšstatiem. Tas nozīmē, ka pat gadījumā, ja persona zina, kā informāciju pārbaudīt, viņa šīs zināšanas un prasmes neliks lietā. Ikdienā mēs sastopamies ar tik lielu informācijas daudzumu, ka ikvienu vienību pārbaudīt gluži vienkārši nav iespējams.

Medijpratība pirmām kārtām ir spēja kritiski palūkoties pašiem uz savu informācijas patēriņu un spēja atzīt, ka varam kļūdīties – ka lietas var būt krietni sarežģītākas, nekā pirmajā brīdī šķiet. Varbūt tad, sastopoties ar kāda publiski nezināma cilvēka publicētu “faktu” apkopojumu, mēs tomēr apstātos un apsvērtu, vai tas ir ticams avots.

Daudzi domā, ka tas, ko viņi dara sociālajos medijos, ir viņu individuālā darīšana. Ieraudzīja kaut ko, kas šķita vienā vai citā ziņā interesants, noklikšķināja un devās tālāk – kāda kuram darīšana par indivīda izvēlēm? Lietotāji, iespējams, neaizdomājas par to, ka klikšķināšana un tālāk padošana prasa zināmu atbildību. Sociālo mediju informācijas vide veidojas no atsevišķu cilvēku lēmumiem, kas, summējoties kopā, rada situāciju, ka ievērojama daļa no populārākā, redzamākā satura ir nekvalitatīvs vai vienkārši melīgs. Klikšķim ir maza, bet tomēr ietekme.

Vēl jāuzsver, ka šī nepatiesā informācija neveidojas tāpat vien – ir cilvēki un organizācijas, kas mērķtiecīgi strādā, lai šāda informācija eksistētu un izplatītos. Informācijas veidotājiem ir dažādi mērķi, tāpēc katram lietotājam ir atbildība vērtēt, no kurienes šī informācija nāk. Sociālajos medijos, protams, ir sastopami materiāli, kurus veido kvalitatīvi mediji un atbildīgi žurnālisti, bet ir arī saturs, kura izcelsme ir citāda. Ja, patērējot līdz mums pa dažādiem ceļiem nonākušo informāciju, nedomājam par dažādām interesēm un ietekmēm, kļūstam par skrūvīti mehānismos, kas darbojas pretēji mūsu pašu interesēm.

Manipulatori plaši izmanto tēmas, kas cilvēkos raisa emocijas un noteiktas izjūtas, sevišķi dusmas un nedrošību. Materiāli, kas izraisa dziļas emocijas, sociālajos medijos spēj kļūt īpaši populāri. Ja mērķis ir izraisīt emocijas un viss pārējais tam ir pakārtots, tad stāstījuma veidošanā var izmantot nepilnīgu faktu izklāstu, apšaudāmus avotus, izkropļojumus un citas manipulatīvas tehnikas. Savukārt žurnālistiem ir jāreaģē uz mūsdienu informācijas vides izaicinājumiem, tai skaitā jāseko līdzi popularitāti guvušiem nepatiesiem apgalvojumiem, informācija jāpārbauda un jāinformē sabiedrība.

Daudzi sociālo mediju lietotāji lasa lielākoties tikai virsrakstus, bet no tiem ne vienmēr var gūt pilnīgu ainu par notiekošo. Britu medijs “The Guardian” ir ieviesis funkciju, ka pie senākiem rakstiem, kas tiek izplatīti sociālajos medijos, automātiski parādās publikācijas gads. Medijs saviem spēkiem mēģina cīnīties ar to, lai netiek izplatītas vecas, aktualitāti zaudējušas ziņas. Šo praksi varētu ieviest arī pie mums.

Dr.sc.comm., Vidzemes augstskolas asociētais profesors Jānis Buholcs

MATERIĀLS TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU.