Ceturtdiena, 26. novembris Sebastians, Konrāds, Sebastijans
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Klimata pārmaiņas skars ikvienu

Klimata pārmaiņas skars ikvienu
Foto: Publicitātes
11.12.2019 07:06

Reģionālo laikrakstu pielikums "Novadi zaļo"

Paātrinātas izmaiņas okeānos un kriosfērā, sniega un ledus pārklātās zemes un ūdens daļās, ir viena no visdramatiskākajām klimata krīzes sekām, – tā savā pēdējā ziņojumā par klimata pārmaiņu riskiem vēsta Apvienoto Nāciju Organizācija. Ja šķiet, ka lielie plūdi, piemēram, Krievijas ziemeļaustrumos vai mūžam ūdeņu apskalotajā Venēcijā, mūs īsti neskar vai ka klimata pārmaiņas ir vien cikliski dabiskas un uz laiku, tad, ieklausoties zinātnieku teiktajā, viedokli nākas mainīt.

Eglēm grūti, bet mizgrauzim – divtik labi

Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētnieks, meža zinātņu doktors Āris Jansons gan mierina: “Pārmaiņas notiek, bet… tās ir dabiskas, un mums, cilvēkiem, svarīgākais, lai tām gana ātri spējam pielāgoties. Mežam kā ekosistēmai klimata izmaiņas nav nekas briesmīgs. Vēsturiski jau arī tādas ir bijušas.

Cilvēkam gan ir jādomā, kā tām pielāgoties. Ja mežā aiziet bojā 10 000 koku un viens izdzīvo, tiem kokiem jau nav nekādas vainas, tas viens radīs pēcnācējus, kas jau būs pielāgojušies, un viss būs kārtībā.

Bet cilvēkam tas nepatiks, jo tādā mežā, kur visi koki beigti, neviens negribēs iet sēņot un nebūs arī iespējas iegūt koksni. Tāpēc ir svarīga mežsaimniecības pielāgošana, lai mazinātu negatīvās sekas.”

Vaicāts, kādas klimata pārmaiņas jau šobrīd Latvijas mežos varam novērot, pētnieks stāsta: “Tas, ko zināmā mērā varam saistīt ar klimata izmaiņām un ko cilvēki varbūt ir ievērojuši – pēdējo gadu laikā eglēm ir daudz mizgraužu bojājumu. Kukainis sadēj oliņas zem egles mizas, izšķiļas kāpuri, kuri ēd egli. Un, ja kāpuru ir ļoti daudz, viņi to egli nobeidz.

Tas, ko varam redzēt, – šur un tur ir nokaltušas egles, kurām tādām nevajadzētu būt. Sistēma darbojas tā: ja egle ir dzīva, veselīga, tad tā ar saviem sveķiem ļoti labi var aizsargāties pret kukaiņiem: egle vienkārši noslīcina sveķos kukaiņus, kuri tur mēģina kaut ko iedēt. Ja egle labi jūtas, tā var noslīcināt līdz 10 000 kukaiņu un palikt dzīva. Bet, ja egle slikti jūtas, ja vasara bijusi ļoti sausa, karsta un tad uznāk kukaiņi, tad tā ar vairāk par 2000 netiek galā.

Tā ir viena problēmas puse: egle netiek ar kukaiņiem galā. Otra – mizgrauzim savukārt patīk siltāka un garāka vasara. Tāpēc mizgrauzim vienā gadā jau izveidojas divas paaudzes.

Sanāk tā, ka negatīvā kombinācija dubultojas: viena vasara bija ļoti slapja, eglēm bija grūti, otra vasara bija sausa, karsta, un atkal eglēm iet grūti, bet mizgrauzim – labi. Un tas rezultāts ir acīm redzams. Ja nākamās vasaras būs vēsākas, tad jau tā situācija izlīdzināsies, nomierināsies. Bet, ja skatāmies uz nākotni, tad tādi ekstrēmāki sausi, karsti periodi ir sagaidāmi biežāk, garākas vasaras sagaidāmas biežāk.”

Mežs būs citādāks

Pēdējos gados arvien biežāk dzirdam mežkopjus vērtējam, ka klimata pārmaiņu dēļ mežā ir lielāks mitrums un stiprāks pieaugums. Tieši šis tiek minēts kā arguments, rosinot cirst jaunākus un tievākus kokus, jo mežs jau tik un tā izaugot ātrāk.

“Kopumā pieaugums kokiem mazliet palielinās. To mēs redzam arī pēc saviem datiem. Un varam salīdzināt: ja izurbjam paraugu un apskatāmies, kā koks audzis pirmos divdesmit gadus, kad tas bija jauns pagājušā gadsimta sākumā, un kā aug tagad. Cilvēki arī Vācijā, Centrāleiropā ir pētījuši, kā aug koki. Secinājums – pieaugums ir mazliet lielāks.

Tāpēc mēs, mežinieki, sakām, ka ar klimata pārmaiņu riskiem, protams, jārēķinās, bet ir jau arī labā lieta: ja vasaras paliek siltākas un garākas, koks kopumā var ātrāk izaugt,” vērtē Ā. Jansons,

piebilstot gan, ka klimata pārmaiņu dēļ, visticamāk, tās jau būs citas koku sugas, kas nomainīs mūsu “tumšzilos silus” – vairāk būs lapu koku un saimnieciski izdevīgāku, iespējams, būs dižskābarži…

“Tas, kas mums būtu jāsaprot, – ka nedrīkstam pieļaut kļūdas un savest dižskābaržus no visurienes. Šķēdē pie Talsiem esam skatījušies dižskābaržus, ko kādreiz, pirms 120, 140 gadiem, vācieši ir atveduši. Tur var redzēt gan vecos kokus, gan nākamās paaudzes, kam 70 gadu, 50 un 30 gadu.

Skaidrs ir viens – ja gribēsim stādīt dižskābaržus, tad jāizvēlas tādi, kas piemēroti mūsu apstākļiem. Diemžēl dižskābardis tās sēklas neražo tik daudz, tīri praktiskā ražošanā tas tik ātri vēl neaizies, bet kopumā dižskābardim ir ļoti labas perspektīvas, skatoties, kā klimats varētu mainīties. Mēs jau esam uz dižskābarža izplatības ziemeļu robežas. Ja paliks siltāks, vide šai sugai būs piemērota. Vēl ir vairākas sugas, par kurām notiek diskusijas un pētījumi. Tāda ir klinškalnu priede, kas ir Ziemeļamerikas suga, tai arī varētu būt perspektīva.”

Par ošiem Ā. Jansons nav pārāk liels optimists: “Diez vai tā vairs būs saimnieciski nozīmīga suga.”

Jāpanāk vējnoturība

Atgriežoties pie tēzes par pielāgošanos, arī mežkopjiem to nāksies darīt. “Nākotnē mežsaimniecību vajadzēs veidot nedaudz citādāk. Un jau šobrīd ir vairākas lietas, ko mēs varam darīt. Piemēram, mēs varam stādīt kokus mazliet retāk, lai katram ir vairāk vietas. Reizē ar to kokam ir lielāka sakņu sistēma, tā izveidojas ātrāk, koks efektīvāk uzņem ūdeni, tādējādi mazāk cieš no tiem negatīvajiem faktoriem, kurus mēs sagaidām.

Jārēķinās, ka arī vētras mūs ietekmēs vairāk nekā līdz šim. Un arī tādā aspektā ir svarīgi, kā saimniekojam. Ja varam izaudzēt tikpat lielus kokus ātrāk, tad ir mazāki riski, ka tos apgāzīs.

Redzam: ja koks audzis klajākā vietā, vējš koku nemaz tik ātri neapgāž. Koku visu laiku šūpo, un tas attīsta sakņu sistēmu, lai noturētos. Bet, ja koku iebāž lielā biezumā, kur pēc tam uztaisa retināšanu, tad tāds koks gan nevar noturēties. Saimniekošanas sistēmā ir jāņem vērā vējnoturība. Mums jāmēģina palīdzēt kokam, lai tas justos labāk. Dabā jau aizsargspējas ir efektīvas, mums jāpanāk, lai koks pats būtu vitāls.

Otrs paņēmiens ir mitruma režīma regulācija. Kur ir sauss, tur mēs neko daudz nevaram izdarīt. Tur vienīgi kokam var palīdzēt lielāka augšanas vieta, lai tam būtu, kur meklēt ūdeni. Bet, ja ir mitra vieta, kur egles aug, mēs varam mitruma režīmu pieregulēt ar meliorācijas sistēmām vai izrokot pavisam mazus grāvīšus,” paskaidro Ā. Jansons.

PIELIKUMS “NOVADI ZAĻO” TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU.

Šobrīd aktuāli

Seko mums

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz