To, kāds izvērtīsies atnākušais 2017.gads, pēc ķīniešu kalendāra Ugunīgā Gaiļa gads, varam tikai minēt. Bet vienu gan zinām – netrūks ne spilgtu, ne priecīgu, ne arī skumju brīžu. Kā allaž. Kā dzīvē. Ko gaida liepājnieki? 

 
(foto: Egons Zīverts)

ARTIS DAUGINS, Liepājas elektromobiļu uzņēmējs:
“2017.gads, manuprāt, būs diezgan liels pārmaiņu gads, daudz, kas sabruks, daudz, kas radīsies no jauna. Domāju, ka būs vairākas reformas valstī un arī privātajā sektorā. To pamatoju ar to, ka līdz šim visi ir smagi strādājuši, bet slogi un spiedieni ir bijuši neizturami, kā rezultātā vadzis lūzīs un visām pusēm būs gana. Tāpēc daudz ko būs jāmaina un pat radikāli. Jā, tas sākumā būs sāpīgi, bet – veselīgi ilgtermiņā. Gluži kā sākt trenēties maratonam. Pirmās reizes smagas morāli un fiziski, bet pēc pusgada skriet 20 vai 30 kilometrus ir tīrā izprieca.

Novēlu noteikti visiem uzstādīt lielus mērķus un tos censties sasniegt. Apstāties nevis tad, kad ir nogurums, bet gan tad, kad darbs ir paveikts!”

(foto: Guna Rubule)

DAGMĀRA ČIRKŠE, “Zaķa mūzikas skoliņas” vadītāja:
“Esmu pateicīga par visu, ko esmu piedzīvojusi aizvadītajā gadā. Ļoti priecājos, ka vecāki izprot mūzikas milzīgo nozīmi bērna attīstībā jau no zīdaiņa vecuma. Ka atbalsta bērnu pirmajos soļos šai brīnišķīgajā emocijām bagātajā mākslā. Ka palīdz bērnam augt drošam un radošam. Kādu vēlos redzēt 2017.gadu? Katrai ģimenei laimīgu – būt visiem kopā. Bez iegrimšanas katram savā virtuālajā vidē, bet ar piedalīšanos un atbalstu sava bērna pasaulei. Lai mums Gaiļa gads ir možs, skanīgs un drošs!”

(foto: privātais arhīvs)

GATIS VEILANDS, frizētavas “GURU” meistars:

“Izvērtējo 2016. gadu, – tas aizskrēja mērkaķa ātrumā! No jaunā 2017.gada es savus lielākos mērķus virzīšu jau esošajai Liepājas pilsētas izaugsmei! Jau šogad bija vērojams, ka gada klusie mēneši tika aizpildīti ar dažādu nozaru aktivitātēm.

Vēlos novēlēt ikkatram liepājniekam saredzēt sevī un līdzcilvēkos skaistākās lietas. Atrast harmonisku mieru, lai katrs piedomātu par to, cik izredzētā vietā mēs tomēr dzīvojam un esam! Lai mierīgs un optimisma pilns 2017.gads!” 

(foto: Ģirts Gertsons)

LĪNA HEINACKA, fizioterapeite:
“Pats galvenais, ko sagaidu, lai cilvēki laicīgi sāk domāt un vērsties pie speciālista, lai uzzinātu ko un kā var darīt savas veselības uzlabošanā, kā arī kādi profilakses pasākumi ir nepieciešami. Skumji secinu, ka pārsvarā pie manis ierodas cilvēki jau ar samilzušām problēmām, kaut gan tādas varēja nepieļaut, ja vien laikus būtu vērsušies pēc palīdzības.

Cilvēkiem ir tendence sevi “mocīt” līdz pēdējam, nesamazinot darba slodzi, nedomājot par kvalitatīviem atpūtas brīžiem un fiziskām aktivitātēm. Daudzi aizbildinās, ka nav laika pievērsties sev un, piemēram, 30-40 minūtes dienā veltīt vingrošanai, taču uzskatu, ka tas ir slinkums un motivācijas trūkums. Kas grib, tas arī var!

Manā uztverē ir divu cilvēku kategorijas – runātāji un darītāji. Vēlētos kaut šajā gadā arvien vairāk man būtu jāsastopas ar darītājiem, jo tikai tādi pacienti sasniedz patiesi lieliskus rezultātus savas veselības uzlabošanā. Ar šādiem cilvēkiem ir patiess prieks strādāt! Mans darbs ir iemācīt pacientam kā viņš pats var rīkoties ar saviem resursiem, palīdzēt izprast savu ķermeni un tā spējas, bet tālāk jau ir atkarīgs no viņa paša, cik daudz to tālāk izmantos savā dzīvē.

Otrkārt, katru gadu un arī turpmāk sagaidu lielāku ārstu un fizioterapeitu sadarbību. Vēlos komandas darbu un savstarpēju atsaucību. Piemēram, ja ārsts ir nosūtījis pacientu pie fizioterapeita, tad būtu būtiski, ka man ir iespēja nepieciešamības brīžos sazināties ar ārstējošo ārstu un neizjust negatīvu attieksmi par to. Šobrīd starp ārstu un fizioterapeitu ir pacients, kurš pārstāsta otra speciālista teikto, taču uzskatu, ka tas nav profesionāli, mediķiem pašiem savā starpā būtu vairāk jākomunicē, lai nepalaistu garām kādus nozīmīgus faktus par pacienta veselības stāvokli, kā arī veidotu pozitīvu savstarpēju sadarbību.”

(foto: no privātā arhīva)

RIHARDS PELNĒNS, J.Čakstes Liepājas pilsētas 10.vidusskolas matemātikas un informātikas skolotājs:
“”2017.gads man kā studentam un skolotājam būs pārbaudījumu un darbu pilns. Ja skatos no skolotāja viedokļa, tad jāņem vērā svarīgs faktors – šis man būs tikai otrais semestris. Šobrīd uz 2017.gadu es skatos ar cerībām par jaunu pieredzi. Mana pieredze ir neliela, bet es pēc iespējas ceru, ka valsts iekārta nemainīsies uz slikto pusi, lai skolotāji savu darbu varētu turpināt darīt ar gandarījumu un prieku. Skolotāji būvē Latvijas nākotni, mācot bērniem lietas, kas viņiem noderēs tālākajā attīstībā.” 

(foto: Egons Zīverts)

KASPARS GODS, Liepājas teātra aktieris:
“Profesionālajā jomā es parasti neko negaidu, – ko dzīve piespēlē, to es arī daru. Ja dzīve piespēlē labas lietas, tad man piespēlējušās labas lietas, ja nē, tad nē. Bet cenšos visu izdarīt godīgi un kārtīgi. Cerams, ka atnākušais gads būs tikpat labs kā aizgājušais, ja ne vēl labāks.

Līdz aprīlim man Liepājas teātrī mēģinājumu nav, tā kā vairāk vai mazāk darbošos ar “Goda teātri”. Diezgan labi iet ar izrādi “Bļitka”. Prieks, ka cilvēkiem patīk. Noteikti turpināsies darbs pie “Goda teātra” telpu iekārtošanas Kaiju ielā. Neesmu baigais monstrs būvnieks, nezinu, no kura gala sākt, bet, cik man tā saprašana dota, tik arī centīšos darīt. Ja galīgi nevarēs, tad metīšu plinti krūmos, un meklēšu citādākus variantus. Bet tā doma iekšā sēž un neļauj mierīgi atpūsties. Tā kā lēnā garā tas ir jādara.

Esmu optimists, uz dzīvi cenšos raudzīties no pozitīvās puses. Citādāk neko nav iespējams izdarīt. Es vienmēr meklēju, kā var izdarīt, nevis, kāpēc to nevar izdarīt. Vajag tikai atrast īsto ceļu.

Ja tu strādā par aktieri, diži uz priekšu neko plānot nevari. Kad ir mēģinājuma process, tu nemaz nezini, kad nākamnedēļ būs mēģinājumi, tā kā diži savu dzīvi neplānoju. Tā arī dzīvoju, – pa vienai, trijām dienām uz priekšu. Zinu virzienus, kuros man ir jāiet, un turp arī kustos, paralēli darot mazos darbus. Laimīgu visiem jauno gadu! Un nāciet uz teātri!” 

(foto: Aigars Prūsis)

Ilze Vainovska, zīmola “Noķerts Liepājā” veidotāja
“Neatkarīgi no gada un datuma, tātad arī 2017. gadā, gribētu, lai vairāk ir pieaugušu cilvēku: ne pilngadīgi pēc gadiem, bet pēc attieksmes – patstāvīgi lēmumos, ar atbildības sajūtu par savu dzīvi un rīcību, ar mīlestību un izpratni par mērogiem, ar apziņu, ka dzīvojam ne vienai dienai, bet tomēr šeit un tagad. Miera un pašcieņas pilni, laimīgi. Ja ir grūti pieņemt lēmumu, atliek pajautāt sev, vai tas nāks par labu manai Mūžībai un vai tā ir Lietu Kārtība. Der arī aiziet līdz jūrai. Vienmēr vērts līdz jūrai aiziet.”