“Vienmēr esmu gribējis palīdzēt skolai attīstīties. Redzot, ka kaut kur kāda lieta bremzējas, esmu mēģinājis iesaistīties, kopā ar kolēģiem risināt problēmas, lai mēs virzītos uz priekšu. Tas ir galvenais. Ja stāvēsim uz vietas, stagnēsim un nekas labs nesanāks.”

Redz perspektīvu

Intervija ar J. Džeriņu norunāta viņa darbavietā. Pirms tikšanās pie izglītības iestādes ieejas sastaptajiem audzēkņiem pajautāju, ko viņi domā par jauno direktoru.

Puiši atzīst, ka nav īsti ar viņu runājuši, tāpēc noraksturot nevarot, tomēr labprāt tiktos.

”Kā kļuva par direktoru, kur mācījies, kāda vispār ir viņa izglītība,” jaunieši min, kas viņus interesētu, ko gribētu uzzināt.

Uz jautājumu, vai koledžā ir kādi mīnusi, ko vajadzētu atrisināt, viņi smaidot atbild, ka nav, esot tikai plusi.

J. Džeriņš ir augumā garš, tomēr nekad nav apsvēris iespēju kļūt par sportistu, kaut gan dažos sporta veidos tā būtu priekšrocība.

”Es skolas laikā gāju basketbolā. Nevaru teikt, ka man bija labi sasniegumi, vienkārši bija interesanti ar čaļiem pagaiņāt bumbu. Tehnikumā mācoties, biju volejbola komandā, bet arī hobija līmenī.”

Pietrūka vien divu dienu līdz gadam, kopš J. Džeriņš bija kļuvis par direktora vietas izpildītāju RTU Liepājas Jūrniecības koledžā. ”Sajūtu līmenī, protams, vienmēr kaut kā pietrūka,” viņš saka, stāstot par to laiku,

”nekādas radikālas pārmaiņas nevari sākt, ja nezini, vai kāds cits atkal nemēģinās tās bīdīt citā virzienā.

Protams, uz priekšu virzījāmies, mums bija savi mērķi un uzdevumi, bet tas bija ar daudz piezemētāku tempu.”

Rit jau devītais gads, kopš J. Džeriņš strādā koledžā. ”Esmu daļa no tā visa un redzu perspektīvu,” jaunais direktors skaidro, kādēļ izlēmis pieteikties amatam.

”Gribu, lai citos ir degsme par ideju, tāpat kā man. Es ceru, ka cilvēki man sekos, ka varēsim parādīt arī citiem jaunas perspektīvas, iespējas, ko Jūrniecības koledža var dot tālākā dzīvē.”

Nekādu atkāpju

”Esam iesaistījušies vērienīgā energoefektivitātes projektā, gribam būs pievilcīgāki un zaļāki, gribam uzlabot mūsu dienesta viesnīcu.

Protams, ir vēl citi izaicinājumi, piemēram, uzsākt ārvalstu studentiem apmācību procesu angļu valodā, sadarboties ar robežsargiem, šobrīd izstrādājam programmas utt.,” par darbiem, kas jau notiek un kas vēl tikai plānos, stāsta J. Džeriņš.

Runājam arī par krievu valodu pašā izglītības iestādē, jo sabiedrībā joprojām valda priekšstats, ka tā ir koledža, kurā mācās un strādā pamatā krievu tautības cilvēki, un, ja šo valodu nezini, tur nav ko meklēt.

J. Džeriņš uz šo norādi atteic, ka ”tas ir vairāk stereotips”. ”Nav noslēpums, ka apmēram 50 procentiem audzēkņu dzimtā valoda ir krievu valoda.

Vēsturiski tā iegājies, ka krievvalodīgo ģimenes ir tās, kurās vairāk jūrnieku, jo savulaik – kā tad varēja tikt ārpus valsts robežas?

Tikai tie, kuri bija pietuvināti varai, tiem bija lielākas iespējas, un tie tomēr bija krievu tautības cilvēki. Tagad redzam, ka jūrnieka profesiju izvēlas dažādu iemeslu dēļ, cits redzot, ka kaimiņš iet jūrā un viņa dzīves līmenis ir labs, kādam jūrnieks bijis rados. Te arī svaru kausi nostājas.”

J. Džeriņš uzskata, ka koledža savā ziņā krievvalodīgos arī integrē, un no tā ieguvēji ir visi.

Mācības norit latviešu valodā. ”Nekādu atkāpju nav,” stingri saka direktors. ”Lai nav pārmetumu, ka esam šeit audzēkni noturējuši kaut kādu iemeslu dēļ un pēc tam viņš nevar pabeigt skolu, jo visi eksāmeni notiek latviešu valodā.

Mūsu pasniedzēji ir izgājuši cauri valodas pārbaudes dzirnavām, kurās daži atsijāti.

Mēs cenšamies piesaistīt jaunus pasniedzējus, un tas ir arī izdevies.”

Aizrādīt par to, ka audzēkņi brīvajā laikā runā savā dzimtajā valodā, būtu absurdi, uzskata direktors. ”Tam esmu pilnīgi pret, bet darbā, mācībās komunikācijai jābūt tikai latviešu valodā, turklāt jūrniecībā galvenās valodas ir angļu, spāņu, krievu un mandarīnu.”

Ieklausās kolēģos

Uz Liepājas Jūrniecības koledžu strādāt par finanšu daļas vadītāju J. Džeriņu uzaicināja tā laika direktors.

”Liepājas Reģionālajā slimnīcā biju finanšu analītiķis. Direktora piedāvājumam piekritu, un tā nonācu šeit. Tad es kļuvu par direktora vietnieku, direktora pienākumu izpildītāju, un loģisks solis bija pretendēt uz direktora vietu,” karjeras ceļu iezīmē J. Džeriņš.

”Dzīve met lielus līkločus, un sākotnēji nevari saprast, kas, kā, kāpēc, bet tad tas viss strukturējas un saiet pareizajās vietās.”

Pirmā J. Džeriņa apgūtā profesija ir grāmatvedis, nākamā – mārketinga speciālists, tad vadībzinības. ”Tiešas saistības ar jūrniecību man nav, bet, šeit strādājot, tu sevī to visu uzsūc un saproti, uz kuru pusi jāiet, kas jādara.

Protams, nedaudz pietrūkst jūras pieredzes, bet, uz vietas organizējot mācību procesu, veicot pārrunas ar uzraugošām iestādēm, uzklausot atsauksmes no audzēkņiem vai darba devējiem, viss saliekas kopā un ir pamanāmi plusi un mīnusi, lietas, kur veicamas izmaiņas. Loģiski visam pieejot, saproti, kas ir jādara.”

Tas, ka J. Džeriņš ir nācis no malas, nav bijis iekšā jūrniecības nozarē, nav šķērslis, lai ieņemtu direktora amatu, uzskata Jūrniecības koledžas pasniedzējs Nauris Upenieks.

”Jānis ir entuziasma pilns attīstīt mūsu koledžu, tās prestižu, lai mēs varētu turpināt darboties un sasniegt augstākus mērķus nekā tagad.”

Direktoru viņš raksturo kā atraktīvu, kurš cenšas ģenerēt jaunas idejas, ieklausās kolēģos.

Atšķirībā no iepriekšējā iestādes vadītāja J. Džeriņš ir demokrātiskāks. ”Viņš apzinās no pirmās dienas, ka koledža ir tāds pats sava veida kuģis, uz kura visi cilvēki ir svarīgi, un nav būtiski, vai viņi dara lielas lietas vai mazas, katram ir savs uzdevums, ar ko ir jātiek galā.

Ar Jāni ir prieks sadarboties, jo viņš patiešām izrāda interesi un grib, lai jūrniecības izglītība plauktu, un, ja nav kompetents kādā jautājumā, jautā zinošākiem.”

Cep kūkas un cepumus

Ikviena prasme, kas dzīves laikā iegūta, noder, uzskata J. Džeriņš. ”Grāmatvedība vienmēr ir aktuāla, tāpat finanses, arī mārketings mūsu dzīvē ir ļoti būtisks. Manuprāt, ja esi strādājis vairākās vietās, pieredze ir daudz lielāka. Esmu dienējis Jūras spēku mācību centrā, strādājis dāņu uzņēmumā ”Pumac”, tad slimnīcā.”

Pie darba J. Džeriņš radināts jau bērnībā, izaudzināts par uzcītīgu un strādāt gribošu cilvēku. ”Tētis un mamma joprojām turpina darbu konditorejā.

Mani kā vecāko bērnu ģimenē tētis parasti agri modināja, lai palīdzu viņam krēmus saputot, biskvītus taisīt, ar laiku arī kūkas smērēt.

Kad nāca kafejnīca, tad bija arī nakts maiņas… Man tas vienmēr ir paticis. Patika cept cepumus, gribēju iepriecināt vecākus, tādēļ pamēģināju šo un to. Bet tā ir grūta maize. Tas ir grūts darbs,” saka J. Džeriņš.

Viņš joprojām uzcepot pa kādam gardam našķim. Šonedēļ, svinot savu dzimšanas dienu, cienājis ar paša taisītu kūku. ”Jā, es labprāt to vēl daru,” viņš atzīst.

Viens no vaļaspriekiem ir medības, šad tad aizbraucot pie drauga Aigara Putras uz saimniecību Durbē.

”Ej vienkārši pa labības lauku, vēro dabu, man arī ar to pietiek.

Ja kādreiz kas trāpās, tad ir labi. Bet es neeju medībās medīšanas pēc.”

Patlaban gan vaļaspriekam nododas reti. ”Man ir mests izaicinājums – studēt doktorantūrā. Apsveru. Bet jautājums, vai visam pietiks laika, jo patlaban skolā ir daudz darāmā.”

Rezumējot J. Džeriņš uzsver: ”Viens no galvenajiem mērķiem, ko gribētu sasniegt – lai gan darbinieki, gan audzēkņi uz šejieni nāktu ar prieku un lepotos ar to, ka viņi šeit strādā un mācās.”

Vizītkarte

Jānis Džeriņš

• Dzimis 1977. gada 3. oktobrī.
• Uzaudzis daudzbērnu ģimenē (2 māsas un brālis), vecāki – Jānis un Maija Džeriņi.
• RTU Liepājas Jūrniecības koledžas direktors.
• Mācījies Liepājas 10. vidusskolā.
• Izglītības ceļu turpinājis RTU LMZTK, apgūstot grāmatveža profesiju, RTU Liepājas filiālē mācījies mārketingu, Liepājas Universitātē studējis vadībzinības.
• Baltijas starptautiskajā akadēmijā ieguvis maģistra grādu uzņēmējdarbības vadībā.
• Neprecējies, dēls Roberts (22 gadi).
• Vaļasprieks – medības.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.