Liels mērķis, nopietna vajadzība un cilvēki, kas virza procesu, veido savstarpēju uzticēšanos, tā izaug spēcīgas kopienas, – piedzīvojuši to aktīvisti Liepājā un Dienvidkurzemē.

Liels darbs un urdīšana

Kas īsti ir kopiena, kā tā veidojas un ko spēj, vislabāk var izstāstīt tie, kas apjautuši savu kopējo spēku un tā paveikuši nozīmīgas lietas.

2022. gada vasarā mazā Ziemupe ar 160 iedzīvotājiem sarīkoja ciema 600 gadu jubilejas svinības, uz kurām atbrauca ap diviem tūkstošiem cilvēku.

Vietizrāde “Stāstu vietas” un Asfaltēšanas kongress tapa režisora ar Ziemupes saknēm Mārtiņa Eihes vadībā, taču visbūtiskākā bija pašu ziemupnieku iesaiste – dalīšanās atmiņās, stāstos, viedokļos.

“Ziemupnieki jau izsenis lielu mērķu un ideju vārdā veiksmīgi prot sadoties rokās,”

saka biedrības “Ziemupīte” pārstāve Daina Vanaga.

Ja ar ziemupniekiem runā un uzklausa, viņi ļoti labprāt stāstot un daloties savējo vidū.

Viņa atzīmē, ka ikdienā katrs no mums pastāv vairākās kopienās, jo tās veido gan kupla saime, gan ciešs darba kolektīvs.

“Ciems ir vienkāršākais piemērs, jo tie ir cilvēki, kuri tur dzīvo, ir saistīti ar šo vietu. Lai kopiena veidotos spēcīga, tas ir liels darbs. Tur “apakšā” ir mazie urdītāji vai kūdītāji, cilvēki, kas parāda, kur vērts iesaistīties, kāda ir ideja,” pauž Daina.

“Kopienu veido prasme sarunāties un klausīties.”

Pēc sešsimtgades ir saglabāts ziemupnieku čatiņš, kur joprojām notiek komunikācija un ideju apmaiņa.

“Ir sajūta, ka kaut kam vēl ir jānotiek. Ar pirmo asfalta gabaliņu Ziemupē vēl nekas nav atrisināts, tas bijis labs starta punkts. Manuprāt, šobrīd idejas transformējas, lai atrastu veidu, kā vēl kliedzošāk runāt par ceļa problēmu,” viņa norāda.

Pirms diviem gadiem biedrība “Radi vidi pats” Liepājas centrā iedibināja kopienas dārzu. Tas izrādījās ļoti nepieciešams pilsētniekiem, un ar mazām iniciatīvām soli pa solim Kuģinieku ielā dārzs tika iekopts un kļuvis par pulcēšanās vietu.

“Kopiena ir cilvēki, kuriem ir kopīga vajadzība,” definē biedrības pārstāve Linda Ulāne. “Viņi apvienojas kopīga aicinājuma, vērtību dēļ.

Kopība vienas lietas dēļ ne vienmēr būs uzreiz kopiena, bet, ja ir vajadzība, ko risināt, ir arī spiediens iesaistīties.

Tas ir lielāks pamats kopienas tapšanai.”

Dārza kopiena radusies ģeogrāfiski – tie ir liepājnieki, kuriem vajadzēja vietu pilsētas vidū, kur ņemties pa zemi un kur bērniem redzēt, ka tomātu mērce vai kečups pirms tam izskatījies citādi. Dārzs tapa kā atvērta tikšanās platforma jebkuram.

“Pašlaik veidojas to cilvēku kopiena, kuriem rūp darbs ar ieslodzītajiem. Ir vajadzība ar viņiem strādāt, un mēs meklējam iespējas tikties un tīkloties, dabūt finansējumu,” saka Linda.

Kāpēc kopienā ir spēks? “Ja es viena rakstu iesniegumu, par kaut ko sūdzos, tās ir viena cilvēka vajadzības. Ja ir vairāki, kuriem tas svarīgi, tad arī lēmējvara ir vairāk motivēta ieklausīties. Ja nākam kopā, tad ir dažādi informācijas kanāli, dažādas prasmes, un varam skaļāk lobēt to, kas mums ir svarīgs, ko gribam redzēt savā apkaimē, pilsētā. Katram no mums ir kas tāds, kas var noderēt arī otram,” pauž L. Ulāne.

Jāiekustina tukšā niša

Klasiskā kopienas definīcija ir – noteiktai vietai piesaistītu cilvēku grupa, kas mijiedarbojas, taču pastāv arī profesionāļu kopienas, biedrības, nodibinājumi.

“Ja ir biedrošanās un domubiedru grupa, tad kopiena jau veidojas,”

saka nodibinājuma “Liepāja 2027” sabiedrības līdzdalības speciāliste Maija Jankovska.

Šajā ziņā Liepājā kopienu aizmetņi noteikti esot, tomēr apkaimju kustība pagaidām esot tukšā niša. To mēģinās iekustināt Eiropas kultūras galvaspilsēta.

Kopienu programma bija arī Kauņai kā kultūras galvaspilsētai.

“Vide un izaicinājumi ir līdzīgi, mēs no viņiem varēsim daudz ko mācīties un aizgūt. Kauņa publisku uzsaukumu veidā aicināja un atbalstīja aktīvos cilvēkus, piedāvāja mācības, deva uzdevumus. Līdzeklis, kā vākt kopā cilvēkus, ir iedzīvotājus iesaistoša kultūra – apkaimju svētki, pasākumi, kurus viņi paši īstenoja, definēt, kuri tad ir sāpīgie punkti,” pastāsta M. Jankovska.

Gan Kauņai, gan Liepājai pasākumi iziet ārpus pilsētas robežām. Vai mazā ciemā, kur visi cits citu pazīst, kopiena izveidojas vieglāk? Kolēģi Lietuvā ātri sapratuši, ka ar atšķirīgām mērķauditorijām jāstrādā dažādi.

“Pilsēta bija tas tukšais lauks. Ja kādā rajonā ir darboties gatavs cilvēks, tad viņam ir monopols jaunam startam. Reģionos kaut kas jau ir, arī mums ir pašvaldību cilvēki, kultūras darba organizatori, kas ar to jau nodarbojas.

Ja kāds nāk ar kultūras galvaspilsētas karogu un grib visu mainīt, tas tā nestrādā, ir svarīgi, lai visi justos iesaistīti un nejustos nenovērtēti,”

uzsver speciāliste.

Liepājā darbojas NVO, kuras gatavas iesaistīties apkaimju aktivizēšanā, tas būs resurss, norāda M. Jankovska.

“Viņiem jāpalīdz aiziet nākamajā solī. Citādi cilvēki atnāk uz iedzīvotāju sapulcēm, izlādē savu sāpi, bet tālāk nekas nenotiek. Pārsvarā sagaidām, ka visu risinās pašvaldība, taču ir lietas, ko paši var izdarīt, ja sadarbojas savā starpā.

Tā ir kultūras galvaspilsētas misija “(ne)miers” – radīt sajūtu, ka mums rūp apkārtējā vide; atrodam domubiedrus un meklējam risinājumu! Bieži vien pat nevajag lielus ieguldījumus. Jāiedod cilvēkiem pirmais impulss,” viņa stāsta.

Kopienu un apkaimju kustībā jēgpilnākais esot tas, ka cilvēki mudināti domāt par visiem kaimiņiem. “Vieni varēs iedot vairāk, būs radošāki, varēs nākt ar piedāvājumiem. Taču vietas konkrētība iedod apziņu, jā, bet mums taču blakus ir arī citi un mēs viņus varam iesaistīt!”

“Liepājas 2027” komanda vairākkārt uzsvērusi, ka lielais skaits māju apsaimniekošanas biedrību var būt nozīmīgs spēks iedzīvotāju iesaistē.

“Šis resurss ir mūsu uzmanības lokā, līdz šim pilnībā neizmantots.

Galvenā līdz šim bijusi saimnieciskā funkcija, taču citu pilsētu piemēri parāda, ka var ne tikai domāt par sniega šķūrēšanu, bet veidot mājas kopienu,” pauž M. Jankovska.

Uzticēšanās saišu veidošana ir ilgstošs process, viņa atzīmē.

“Skaidrs, ka uzreiz uz paplātes nenoliks savas problēmas un kur nu vēl atradīs risinājumus. Uz vides veidošanas lietām reizēm nepieciešams paskatīties citādi, un te talkā var nākt mākslinieki, kuri var likt kopā iedzīvotāju vajadzības ar radošām idejām, un tad var dzimt kaut kas jauns, ko pirms tam nevaram prognozēt, bet ar ko apkaime varēs lepoties,” klāsta M. Jankovska.

Nākamgad plānota apkaimju iekustināšana, potenciālo kopienu līderu stiprināšana. Sekos konkursi “Kaimiņu būšanas” aktivitātēm, kuros kopienas varēs īstenot savas mazās iniciatīvas.

“Jāsagatavo augsne, lai tad, kad ieradīsies mākslinieki, kuri var ienest nebijušas idejas, viņiem ir organizēta grupa, ar ko strādāt,” norāda speciāliste.

Iesaiste vēl sākuma stadijā

Par kopienu līdzdalību seminārā “Kopienu iesaiste kultūrvides veidošanā” Liepājā diskutēja Latvijas reģionu kultūras dzīves veidotāji.

Pieredze ir ļoti dažāda. Kādā pagastā ir aktīvas interešu kopas – vietējie senioru un māmiņu klubi, kas nāk talkā kultūras darbiniekiem, paši piedāvā kaut ko garšīgu uzcept, eglītēm dekorācijas izgatavot.

Rosīgie seniori iesaista arī citus iedzīvotājus. Citviet kopienā ļoti aktīvi ir skolas jaunieši, uz kuriem allaž var paļauties, ka atnāks, iesaistīsies un izdarīs.

Tomēr –

ja ir aktīva pagasta pārvalde, bibliotēka, kultūras nams, tad iedzīvotājam pašam nekas nav jādara un darītājus ir grūti dabūt.

Kopienu iesaisti var skatīt vairākos līmeņos, stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas Tālākizglītības centra vadītāja Ilona Asare.

“Vienkāršākais – līdzdalība kultūras pasākumos un konkrētos projektos. Kultūras darbinieks izdomā iedzīvotājiem uzdevumu, piemēram, ar karogiem doties gājienā. Taču spektrs ir gana plašs. Var pieaicināt profesionālu mākslinieku, kurš strādā ar kopienai aktuālām tēmām un ar tās līdzdalību rada profesionālu mākslas darbu,” viņa atzīmē.

Nākamais ir organizācijas līmenis.

“Domājot par muzeja vai kultūras centra turpmāko attīstību vairāku gadu garumā, ir jautājums, vai mums svarīgās auditorijas iesaistām plānošanā, kā mēs stratēģiski redzam virzību, kas kultūras iestādei vispār būtu jādara.

Šajā līmenī var darboties iedzīvotāju konsultatīvās padomes, var tikt iesaistītas fokusgrupas, piemēram, senioru vai māmiņu klubs. Latvijā kopienas iesaiste vēl ir sākuma stadijā, bet ārzemēs pie kultūras mantojuma objektiem redzam draugu un atbalstītāju kopas, kuras labprāt iegulda savu laiku un palīdz konkrētai vietai,” pauž I. Asare.

Komplekss skatījums vēl nākamajā līmenī būtu uz līdzdalību pilsētas vai novada kultūrpolitikas veidošanā, kad ne tikai pētām dažādu sabiedrības grupu vajadzības, bet arī iesaistām kultūrpolitikas mērķu, uzdevumu plānošanā, ideju ģenerēšanā un plānu īstenošanā.

Šajā līmenī Eiropas kultūras galvaspilsētas ilgtermiņā gatavo un īsteno lielus mērķus.

Viena lieta ir strādāt ar aktīvajām kopienām, taču vērtīgāk ir mēģināt sasniegt tos cilvēkus, kur jāpieliek vairāk pūles un varētu būt vairāk šķēršļu.

“Ar domu, ka veidojat visai sabiedrībai pieejamu kultūras piedāvājumu, jābūt pārstāvētām visas sabiedrības interesēm, ne tikai redzamāko grupu,”

uzsver I. Asare.

“Iedzīvotājiem ir svarīgi, kas būs tālāk, ja es iesaistos? Ja lūdzām idejas, tad jāstāsta, kas ar tām tālāk notiks. Līdzdalības pasākumos jāpadomā no dalībnieka puses, kas man būtu vajadzīgs, lai es piedalītos?

Svarīgi mācīties sadzirdēt iedzīvotājus, nevirzīt diskusiju sev vajadzīgā gultnē un runāt par kopīgo labumu, nevis katrs par savām interesēm.”

Nevalstiskais sektors ir dzinulis un karognesējs

Agnese Lāce, Kurzemes plānošanas reģiona izglītības jomas reģionālā koordinatore

Nevalstiskais sektors kā vietējās kopienas attīstītājs tika aktualizēts Kurzemes NVO forumā.

Kā to var izdarīt – caur izglītību, kas nenozīmē tikai rakstīt, lasīt un rēķināt. Tā ir gan kultūrizglītība, gan profesionāli ievirzīta.

Diskusijās paši biedrību pārstāvji, kuri jau ir kopienu aktīvisti, izteica viedokli, ka formāts “biedrība”, kāds tas sākotnēji bija plānots, vairs nestrādā. Tagad aktīvāka darbība noris kopienās starp līdzīgi domājošiem vai uz viena viļņa esošiem cilvēkiem.

Tāpēc pašlaik var novilkt tādu kā vienādības zīmi, jo vairs nav svarīgi, biedrība vai vienkārši interešu kopa, kura dēvē sevi par kopienu.

Atļauja kādam būt aktīvam, jo viņš ir biedrībā, vai liegums būt aktīvam, jo cilvēks nav biedrībā, vairs nepastāv. Cilvēku uzdrīkstēšanās, brīvie uzskati un vēlme kaut ko darīt iedod kopienai lielāku spēku.

Skatoties kontekstā ar Eiropas kultūras galvaspilsētu, tieši no Liepājas izskanēja, ka šis pasākumu kopums būs mērķēts tieši uz kopienu aktivizēšanu, nenosakot nekādas robežas.

Biedrība, nevalstiskais sektors varētu būt dzinulis, kas iedrošina kopienu un aktivizē reālai rīcībai, liekot saprast, ka ne vienmēr oficiālai organizācijai ir lielāks spēks nekā cilvēku kopienai.

Biedrībai ir konkrēti darbības mērķi un virzieni, un tie varbūt ne vienmēr saskan ar kopienas interesēm un vajadzībām.

Taču ir pozitīvi, ka biedrības saskaras ar izaicinājumu, kā iesaistīt vairāk biedru, turklāt aktīvus, nevis tikai veidot biedru sarakstu, kuri varbūt tikai reizi gadā samaksā biedru naudu.

Veidojot savu kodolu plašāku, biedrība atzīst, ka kopiena ir viņu nākamais līmenis vai solis, kā pielāgoties.

Nevalstiskais sektors ir elastīgs, un brīdī, kad vērtības vai idejas saskan, tas ir gatavs kā karognesējs pārstāvēt kopienu reālās darbībās.

Biedrībām ir svarīgi ieviest pārmaiņas, lai uzlabotu kopienas dzīvi, un tās ir gatavas to darīt.

Uzziņai

Kopienu projekts “Kaimiņu būšana”

• Ielu apkaimes satikšanās festivāls, “Mājas stāstu” apzināšana, izstādes kvartālos.
• Dārzkopība kā mākslas veids un kopienas saliedēšanas līdzeklis.
• Kultūras telpu, neformālu tikšanās vietu izveide pilsētas un novadu apkaimēs.
• Skaņu mākslas izstāde “Skan Liepāja”, radošās darbnīcas un performances.
• Mazākumtautību kultūras diena.
• “Seno kaimiņu satikšanās” – pasākumi reģionu kultūrtelpās.
• “Jaunie kaimiņi” – starptautisku mākslinieku rezidenču tīklu veidošana.

Avots: ”Liepāja 2027”

Es domāju tā: Ko esat gatavs dot Liepājai?

Mārtiņš Kleins – strādā:

– Apģērbu nodot otrreizējai lietošanai. Pacelt nokritušus gružus. Pie savām mājām tā esmu darījis. Jātur acis vaļā, nedrīksti būt vienaldzīgs, un jāpalīdz, kam vajag. Manuprāt, lielākā daļa cilvēku tomēr nav apkārt  notiekošajā ieinteresēti, ir vienaldzīgi. Aktīvi varētu būt kādi 10 procenti. Sabiedrība kļūs aktīvāka, ja vecāki savus bērnus mācīs ar savu labo piemēru.

Inta Esaulova – friziere:

– Piedzimu Liepājā, tad ilgu laiku dzīvoju Ukrainā un nu esmu atgriezusies. Salīdzinot ar to mazo pilsētu, kur dzīvoju, te viss ir daudz labāk, skaistāk, sakoptāk. Jūtams, ka ir saimnieks, kas par pilsētu rūpējas. Man problēma ir latviešu valoda, to tagad mācos. Jāciena vietējā kultūra, valoda.

Eva Jansone – māmiņa:

– Te esmu tikai, cauri braucot, ar savējiem dzīvoju Anglijā. Vietējie ziemā pilsētas dzīvē varētu iesaistīties tā, ka palīdzētu sētniekiem tīrīt trotuārus. Vai vismaz notīrīt savas mājas priekšu. Mančestrā, kur dzīvoju, vietējiem ir daudz nacionālo tradīciju, kuras viņi uztur dzīvas. Arī tā ir piesaiste kopienai.  

Tomass Pragulbickis – šefpavārs:

– Tas būtu tikai loģiski, ja cilvēks, kurš dzīvo Liepājā, iesaistās tās dzīvē. Daļa lepojas ar to, ka liepājnieki, daļai vienalga. Iesaiste sākas ar sīkumiem. Kaut vai – nemetot gružus, kur pagadās. Jāsāk ar sevi, tad labas lietas jāmāca bērniem, un iegūs visa pilsēta. Tad, kad ejam pārgājienos mežā, cilvēkiem dodam atkritumu maisus, lai pa ceļam savāc gružus.

Ausma Neiburga – pensionāre:

– Devu ar savu darbu, kad strādāju. Tagad esmu pensijā. Manuprāt, ir svarīgi, lai cilvēkam būtu interese par to, kas notiek pilsētā. Lai jaunieši būtu ieinteresēti, lai veidotu savas kopienas. Tas notiks un būs labas pārmaiņas, ja būs viens vai vairāki līderi, kas iedvesmos labiem darbiem un aicinās, vedīs aiz sevis pārējos.