Linda Kilevica
"Liepājas Vēstules"
Viņi piedzīvojuši dienas, kad mājās nav naudas veselam pamperu iepakojumam, un laiku, kad mēnešiem ilgi kopā braukuši bezmaz apkārt pasaulei. Arī pandēmijas triecieni ģimenes biznesam nav tikuši aiztaupīti, taču Lanku moto – salaizi rētas un ej uz priekšu!
Iespējas jārada pašam
Aprīlī Baltijā lielākajai valodu skolai ”Valodu vēstniecība” bija jubileja. Andris stāsta, ka patiesībā esot vairāk par šiem 25 gadiem, jo pirmo pusgadu nostrādājuši nelegāli. Bija 90. gadi, jauniešiem pašiem – divdesmit.
Liepājas 1. vidusskolā, kur telpas īrēja Gunitas darbavieta Sorosa fonds, viņi sāka fakultatīvi pasniegt vidusskolēniem angļu valodu. Bērniem mācībās pievienojās viņu vecāki. ”Lai būtu pilnas grupas, uzdrošinājāmies ”Kurzemes Vārdā” ielikt sludinājumu – ir valodu kursi, vai tu patiešām gribi iemācīties runāt angliski?” atminas A. Lanka.
”Tai laikā piecas dienas nedēļā biju Klaipēdā, kur mācījos universitātē. Gunita mācīja nedēļas sākumā, bet es – sestdienās no rītiem. Cilvēki zvanīja, un starp viņiem bija arī Valsts ieņēmumu dienests. Teica – redzam sludinājumus, redzam, ka ir kaut kāda darbība, bet mēs nekur neredzam, ka ir uzņēmums. Godīgi – tikai tajā brīdī tas pielēca. Mērkaķa ātrumā nodibinājām ”Valodu centru”, kuru pēc pāris gadiem pārdēvējām par ”Valodu vēstniecību”.
Tobrīd nebijis cita varianta, kā mesties iekšā uzņēmējdarbībā.
”Tikko bijām svaigi apprecējušies, bija atbildība, ka vecim arī jānes mājās naudiņa. Mēs gan bijām vienojušies, ka pabeigšu mācības un Gunita palīdzēs uzturēt ģimeni, tomēr vīrišķās kantes tas rīvēja,
un es meklēju pusslodzes darbu. ”McDonald’s” vai ”Čili Pizza” tolaik nebija. Ja iespēju nav, tās jārada pašam. Tāpēc radījām,” skaidro Andris.
G. Lanka atzīst, ka viņai bijis labs darbs un naudiņa, taču arī neizmantota aicinājuma sajūta. ”Mīlestība uz angļu valodu bija kopš vidusskolas. Strādājot Sorosa fondā, varēju to pielietot, bet ne tik lielā mērā, lai apslāpētu to kaucienu, kas iekšā ik pa laikam bija. Mums ar Andri ir laba kombinācija – viņš piešķīla uzņēmējdarbības dzirksti, bet man bija svarīgi, kā nodot tālāk kādam citam to, ko pati mīlu.”
Jaunā uzņēmuma priekšrocība bija tāda, ka angļu valoda 90. gados bija ekskluzīvs produkts, jo uz vienas rokas pirkstiem varējuši saskaitīt tos, kam bija labas prasmes. Tāpēc klientu loks bija milzīgs. ”Šobrīd kādam tā sākt vairs neizdotos, jo tirgus ir sadrumstalojies un kļuvis mazāks, cilvēki pa šiem gadiem valodu ir samācījušies,” atzīmē A. Lanka.
Tolaik arī nebija atbalsta instrumentu topošiem uzņēmējiem, taču Andrim te ir savs viedoklis. ”Ir viena blakne – tie rada līdzatkarību no nepelnīta finansējuma.
Esmu piedalījies biznesa inkubatoru pasākumos kā ārējais konsultants un dzirdējis idejas, kas ir pilnīgs fufelis, murgs. Reālajā dzīvē tās neizdzīvotu pat vienu nedēļas nogali,
ja vajadzētu no tā samaksāt par benzīnu vai algu,” viņš saka.
”Valodu vēstniecībai” nācās iemācīties peldēt, un Lankas vērtē, ka līdz mirklim, kad kaut cik normāli turējušies virs ūdens, pagāja astoņi gadi. Atskatoties atpakaļ, tomēr vienīgais, ko gribētu mainīt, būtu labākas zināšanas par mārketingu, pārdošanu un zīmolvedību.
Negudri finansēs
”Kamēr centāmies izkulties paši un saprast, uz kuru debess pusi jāiet, dzima bērni. Bija pāris gadi, kad regulāri nevarējām aiziet uz veikalu un nopirkt veselu pamperu paku,” stāsta Andris.
Gunita precīzi atceras, ka ar atlaidi lētākā iepakojuma cena bija 9,99 lati. Andris par privātstundu saņēma 3,50. ”Vēl nesen skatījos savu kalendārīti no 2000. gada, nedēļā apgrozījums bijis 34–40 lati. Bija gan citas cenas, benzīns maksāja 35 santīmi litrā. Tomēr atceros rītu, kad Gunita lūdza aiziet uz stūra veikaliņu, kur pamperus tirgoja pa vienam. Tad viņa man tā mīļi atgādināja – zini, Andri, mums šis jau divus gadus velkas. Tajā laikā bijām negudri savās finansēs. Kad bija nauda, bērniem pirkām ”Danonki” jogurtiņus, kur ir viena tējkarote, ko ēst, un bērns apēd tādus piecus vienā reizē,” viņš atzīst.
Iespēju meklēt darbu ārzemēs Lankas neizskatīja. ”Mums kaut kā nesanāca,” saka Andris. ”Bijām iesaistīti arī nevalstiskajās organizācijās, kur bijām pie šprices, un citos centienos. Nešķita atbilstoši braukt projām un atstāt cilvēkus vienus pašus.
Man žēl, ka ģimenēm nākas piedzīvot ekonomisko migrāciju, bet tā rūdās tērauds. Mēs dzīvojam pārmaiņu laikos, lai cik mums gribas to piedefinēt īslaicīgi 90. gadiem.
Nē, lai valsti mainītu, ir desmitgades vajadzīgas.”
Gunitai smagajā laikā palīdzēja tas, ka viņa nav tērētāja, bet priecājas kaut ko ietaupīt. ”Tāpēc mēs tam posmam izgājām cauri bez kašķiem un drāmām savā starpā. Man nebija jautājuma, kur varētu aizbraukt pastrādāt, lai būtu lielāka nauda. Drīzāk pietrūka gaisa riepās, sajūtas, ka ar bērniem var kustēties brīvi, nedomājot par sīkām niansēm, atļauties pamatlietas.
