Sākoties pavasarim, atkal aktuāla kļuvusi krauķu problēma Ziemeļu kapsētā – cilvēki ir bēdīgi, redzot, kā vienas dienas laikā viņu piederīgo kapu kopiņa pārvēršas mēslainē. Atcerēsimies, ka pirms vairākiem gadiem līdzīgas likstas piemeklēja Līvas kapsētu. Sirma sieviete, atbalstījusies uz nūjiņas, rāda savu bēdu – visa viņas radinieka kapa kopiņa vienās baltās pankūkās. Un pavērš skatienu uz augšu – turpat koku zaros cita pie citas sameistarotas krauķu ligzdas.

Kapu kopiņas pārvērstas par mēslaini

“Es saprotu, ka tiem putniem kaut kur ir jādzīvo,” viņa saprot. “Bet man vairs nav spēka tīrīt ne apmales, ne pieminekli.” Viņai šajā kapsētā apglabāts dēls. Asara norit pār sievietes vaigu. Siltajā laikā uz kapiem nākot bieži. “Man te patīk pasēdēt, klusībā vai citreiz pat balsī parunājos ar dēlu, pastāstu, kas man uz sirds, un paliek vieglāk,” turpina sirmā māmuļa.

Turpat netālu savas ģimenes kapu kopiņas apkopj kāda ģimene – vīrs un sieva. Kundze ir enerģiska un gatava iet uz domi, ja kapu apsaimniekotāji ar putniem netiks galā. “Kas tā par lietu, ka mums katru reizi jāsāk ar mēslu tīrīšanu!” sieviete, plaši žestikulējot, rāda putnu radīto netīrību. “Bet mēģini vienreiz nesatīrīt – pēc divām nedēļām vairs nepazīsi šo vietu, viss būs vienos mēslos.”

Var padzenāt, bet nevar aizdzīt

Ziemeļu kapsētas pārzine Maruta Kraukle smagi nopūšas. “Šī problēma mums nav pirmo gadu,” viņa atzīst. “Un tā ir runga ar diviem galiem – mums visiem vajadzētu saprast, ka putni ir mūsu dzīves un dabas sastāvdaļa. Un tomēr es, protams, saprotu cilvēkus, kuru piederīgo kapu kopiņas šie putni noķēzī.” Ir pat cilvēki, kas algo pieminekļu tīrītājus, bet ar to nav līdzēts – tikko tas cilvēks ir pa kapsētas vārtiem ārā, putni savu jau atkal ir padarījuši. Uzņēmīgākie kapu kopēji ir pat uzrakstījuši vēstuli domes Vides nodaļai.

Apstādījumu uzraudzības komiteja ir devusi atļauju apzāģēt kapsētā to koku zarus, kuros krauķi savijuši ligzdas. “Bet tas nav tik vienkārši izdarāms,” skaidro M.Kraukle. Viņa piebilst, ka ligzdu izjaukšana, nozāģējot zarus, arī nav nekāda dižā izeja, jo putni ātri, ātri atjauno ligzdas, nevis dodas prom no šīs nedraudzīgās vietas. Pirms mēģinājumiem zarus apzāģēt ir pielietotas visdažādākās viltības, lai aizbaidītu krauķus: kokos ir kārti beigti putni, likti čaukstoši plastmasas maisiņi, dažviet gandrīz kā mazdārziņos salikti putnu biedēkļi un grabošās bundžas, bija pat mēģinājums atskaņot putnu ķērkšanu, bet viss velti – tie ne no kā nebaidās!

“Tāpēc vienīgais, uz ko es ceru, ir nogaidīt, kad putniem pašiem te apniks un tie barā pārcelsies uz citu vietu,” saka kapsētas pārzine. “Jo iepriekš jau tā ir bijis, ka vienā kapsētas daļā tiem kaut kas neiepatīkas, un nākamajā gadā visi vij ligzdas citā pusē.” Kaut gan arī ar to nebūs līdzēts – tad tie apķēzīs citas kapu kopiņas, un raizes būs citiem piederīgajiem.

Atcerēsimies, ka pirms vairākiem gadiem līdzīga trauksme bija Līvas kapsētā. Noskaidrojām: lai arī putnu tur ir palicis mazāk, pavisam tie nav pazuduši. Toreiz arī kā vienīgo līdzekli izmantoja koku zaru apzāģēšanu.

Liepājas domes Vides daļas vadītāja Dace Liepniece krauķu problēmu pilsētas kapsētās un citviet no speciālista viedokļa komentēja īsi: “Mēs varam šos putnus padzenāt cerībā, ka tie izvēlēsies citu mājvietu, taču mūsu spēkos nav tos no pilsētas aizdzīt pavisam. Un tas tā būs tik ilgi, cik ilgin mūsu pilsētā būs vecie, lielie koki, jo krauķi savas ligzdas iekārto to zaru žāklēs, bet izzāģēt visus vecos un lielos kokus mēs negatavojamies. Turklāt acīmredzot pilsētā krauķiem pietiek arī barības bāzes, jo tie ēd itin visu – arī to, ko atrod gružu konteineros, tāpēc cīniņš ar krauķiem ir gandrīz vai bezcerīgs.” 

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”

Koku zari virs kapu kopiņām ir pilni ar krauķu ligzdām.