Piektā kolonna Latvijas iekšienē

”Diemžēl, šodien nav laba diena, bet kā ir tā ir,” vakarrīt sasveicinoties, latviešu valodā nosaka Liepājā jau vairākus gadus dzīvojošais vēsturnieks, publicists un politiskais bēglis Dmitrijs Savins.

Viņš no Krievijas bija spiests bēgt, jo 2014. gadā iestājās pret Krimas aneksiju un karu. ”Visu laiku ir runāts par brāļu tautām, bet es, acīmredzot, esmu tik dumjš, ka nekādi nesapratu – brāļi ir jānogalina. Visu laiku man šķitis, ka brāļiem ir jāpalīdz,” ironizē D. Savins.

Viņš atzīst – neesot gaidījis, ka Putins aizies tik tālu. Vēl 2021. gada janvārī pieļāvis konflikta saasināšanos Donbasā, bet to, ka Ukrainā sāksies visaptverošs karš neesot varējis paredzēt. ”No morālās un tiesiskās puses šeit nevar būt divu domu –

tas, ko Putins izdarījis, ir drausmīgs noziegums, pirmkārt, pret Ukrainas tautu, jo iet bojā cilvēki, otrkārt, tas ir baiss noziegums arī pret Krievijas tautu, jo arī krievu cilvēki zaudēs dzīvību

un beigu beigās arī samaksās par šo kara noziegumu jeb drausmīgo avantūru, kurai nevar būt labs iznākums,” spriež D. Savins.

Viņš saka, ka tagad ir ļoti svarīga tā pozīcija, ko ieņems Ziemeļatlantijas alianse (NATO) – cik stingra būs tās atbilde Putina agresijai. ”Jo manuprāt, un par to ir sāpīgi runāt, noziegumi, ko Putins izdarīja 2014. gadā, proti, Krimas aneksija un izraisītā karadarbība Ukrainas austrumos, Kremlim izdevās pārāk viegli un pateicoties tam esam nonākuši pie tā, ko šodien redzam. Atbildei jābūt maksimāli stingrai. Taču, kas attiecas uz Latvijas reālijām, tad manuprāt beidzot mums skaidri jānosauc tie, kas ir piektā kolonna valsts iekšienē. Ņemot par piemēru citu valstu pieredzi nacionālās drošības jomā, nepieciešams pieņemt likumdošanas un administratīvos mērus, lai neitralizētu to spēkus, kas objektīvi strādā Kremļa labā. Astoņu gadu laikā šeit daudz runāts, ka nepieciešams strādāt ar krieviem Latvijā, neļaujot Putina Kremļa propagandai viņus saplosīt. Ar nožēlu gan esmu spiests konstatēt, ka šodien izdarīts ārkārtīgi maz, lai to novērstu. Ar krievu cilvēkiem ir jāstrādā! Nepieciešama uz krievu cilvēkiem Latvijā orientēta informācija, lai šie cilvēki kļūtu par sabiedrotiem mūsu kopējā cīņā par brīvību, nevis nedomājošs Kremļa instruments. Šobrīd tas ir ļoti svarīgi. Ja arī tagad nespēsim labot šīs kļūdas, tad nezinu, kam jānotiek, lai mēs beidzot par to nopietni aizdomātos,” klāsta publicists.

Viņš uzsver, ka Latvijai šobrīd jādomā par savu drošību, jo, lai arī esam NATO dalībvalsts, ir vairākas politiskās partijas, kas atklāti demonstrē Kremļa lozungus.

Kremlis Latviju uzskatot par Baltijas valstu vājāko posmu, jo, pirmkārt, šeit ir liela krievu kopiena, ar kuru Maskava strādā jau sen, bet Latvija tikpat kā nemaz. Otrkārt, Latvijā darbojas diezgan daudz padomju nomenklatūras un KGB pārstāvju, kuri veiksmīgi integrēti biznesa vidē, tai skaitā AS ”Latvijas Gāze” vadībā. ”Latvija faktiski ir vienīgā Baltijas valsts, kur aizvadītā gadsimta deviņdesmitajos gados izveidojās tā dēvēto oligarhu institūts un viņu bizness ir saistīts ar Krieviju. Visbeidzot Latvijas ekonomiskās situācija, salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu, diemžēl izskatās sliktāk. Arī tas, ka Latvija ir pa vidu Lietuvai un Igaunijai, to padara Krievijai interesantāku, jo, ja šeit pie varas nāktu Kremlim izdevīgi cilvēki, tad Baltijas reģions būtu sadalīts. Tāpēc, ņemot vērā šo faktoru kopumu, Latvija ir vājākais posms, un ar nožēlu jāsaka, ka tādam Kremļa uzskatam ir arī pamats”.

”Nodara ļaunumu paši sev”

Jevgens un Irina Fieiiereizeni ar meitiņu uz Liepāju pārcēlās kvalificētu speciālistu statusā drīz pēc tam, kad Krievija 2014. gadā anektēja Krimu un faktiski okupēja daļu Doņeckas un Luhanskas apgabalu teritorijas. Ģimene nāk no Mariupoles, kas ir lielākā ukraiņu pilsēta pie Azovas jūras un atrodas pie robežas ar pašpasludināto Doņeckas tautas republiku, Mariupolē pie varas ir Ukraina.

Jau vairākus gadus Jevgens un Irina, krievvalodīgi Ukrainas pilsoņi, strādā rūpnīcā ”Caljan”, iemācījušies latviešu valodu un šeit iejutušies labi. Trešdienas vakarā, tikai dažas stundas pirms Putins sāka uzbrukumu Ukrainai un arī viņu dzimtajai Mariupolei, kurā dzīvo tuvinieki, radi un draugi, ar Jevgenu un Irinu sarunājās ”Kurzemes Vārds”. Viņi tobrīd vēl cerēja, ka viss atrisināsies diplomātiskā ceļā, lai gan ”ar Krieviju neko nevar zināt”, sacīja Irina.

”Es ticu mūsu Ukrainas oficiālajai nostādnei,” sacīja Jevgens, ”[pašpasludināto Luhanskas un Doņeckas republiku] un Ukrainas saskarsmes zonā ir nostiprinājušies Ukrainas bruņotie spēki, kuri astoņos gados ir sagatavoti jebkuram uzbrukumam, visas karaspēka daļas ir sagatavojušās tam, lai sagaidītu iespējamo pretinieku. Ukrainas karavīriem visa šī teritorija ir labi pazīstama. Ļoti liels laiks ir bijis dots sagatavoties.

Tagad Ukrainas bruņoto spēku kaujas gatavība ir desmitām reižu labāka nekā tas bija 2014. gadā. Tāpēc es un daudzi ukraiņi uzskatām: pat ja Krievija sāks iebrukumu, tā krievu spēkiem nebūs viegla pastaiga.

Krievijai būs ļoti daudz zaudējumu. Psiholoģiski krieviem tas būs lūzums, tāpēc ka, es domāju, Krievijā lielākoties neviens nesaprot, kādēļ Putins šo konfliktu aizsācis. Tikai tāpēc, ka kāds no Putinam tuvākā loka un Putins pats izdomājis, ka nebūtu slikti atjaunot Padomju Savienību. Bet tas ir dumji, un mūsdienu globālajā pasaulē, kurā visi ir atkarīgi cits no cita, kara darbības un konflikti ir vismuļķīgākais, ko var darīt, pat, ja ne domājot par kaimiņiem, tad domājot pašiem par savu valsti. Tagad viņi nodara ļaunumu paši sev.

Droši vien jūs arī zināt situāciju, ka Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju vairums lepojas, ka Krievija ir sākusi šādas darbības, lai gan viņiem nav nekādas darīšanas gar šo konfliktu, tas uz viņiem neattiecas. Viņiem vajadzētu pirmām kārtām domāt pašiem par savu dzīvi Latvijā.

Mariupolē mums dzīvo radi un draugi. Otrdien un trešdien pilsētā spontāni, neorganizēti sapulcējās ļoti daudz cilvēku ar transparentiem, ar plakātiem, sazinoties vienkārši feisbukā un īsziņās, sarīkoja savdabīgas zibakcijas un parādīja ar to savu pozīciju, ka grib būt Ukraina, un ka nevienam viņiem Krievija nav vajadzīga. Esmu krievvalodīgs, un arī tas Ukrainas reģions ir krievvalodīgs. Bet tas neko nenozīmē. Ukrainas krievvalodīgie iedzīvotāji nesapņo dzīvot Krievijā, viņus apmierina dzīve Ukrainā, nekādu problēmu krievvalodīgajiem nav.

Viss, ko translē Krievijas televīzijas oficiālie kanāli, resursi internetā un Krievijas oficiālā prese – tā visa ir tikai provokācija un propaganda.

Irina: ”Protams, ir visai neliela grupa cilvēku, kuri varbūt arī vēlas, lai viņu dzīvesvietas savāktu Krievija. Bet tā ir ļoti egoistiska vēlēšanās – pasaukt karu pie sevis, uz savām mājām un pie citiem ļaudīm. Vienkāršāk viņiem būtu bijis aizbraukt uz dzīvi tajā valstī, kurai sevi pieskaita. Tāpēc nav jārīko konflikti un jāaicina, lai nāk kāds ar karu. Man ļoti žēl, ka cilvēki tik bezatbildīgi pieņem savus lēmumus.”

Jevgens un Irina atgādināja, ka būtībā kara stāvoklī Mariupoles iedzīvotāji atrodas jau no 2014. gada. Pēdējā laikā līdz šim uz valsts robežas bijis mierīgi, apšaude gan bijusi 19. februārī, bet ”2016., 2017. gadā bija daudz briesmīgāk nekā pēdējos gados,” teica Jevgens, un Irina piemetināja: ”Neviens to negrib piedzīvot atkal. Visi, kas to pārdzīvojuši, cer uz mieru.”

Uz jautājumu, kā Latvija var palīdzēt Ukrainai, Jevgens sacīja: ”Jūs jau palīdzat. Nozīmīga ir arī morālā palīdzība. Svarīgi ir arī gan informēt par palīdzību, gan izteikt savu pozīciju – tas viss ir atbalsts. Nozīmīgi, ka Ukrainas kaimiņi, daudzas valstis ir vienotas savā attieksmē un atbalsta Ukrainas nedalāmo vienotību, bet Ukrainas problēmas neviens cits neatrisinās, kā tikai paši ukraiņi. Šim konfliktam ir jābeidzas ar to, ka mēs kļūstam labāki un par paraugu slāvu tautām.”

Noskaņojums ir – cīnīties

Aleksandrs Kara dzīvo Kijevā un ir inženieris ”Boeing” instruktoru centrā. Viņu ”Kurzemes Vārds” sazvana 24. februāra rītā ap pulksten 8.30. Tobrīd viņš sacīja: ”Pašlaik viss ir diezgan mierīgi, lai gan no rīta bija apšaudīta Borisovas lidosta. Daļa cilvēku evakuējas, bet daudzi paliek tepat. Mēs klausām Ukrainas prezidenta rīkojumiem un cenšamies saglabāt mieru. Gaidām arī konkrētus paziņojumus, ko pasludinātais kara stāvoklis nozīmē civilajiem iedzīvotājiem. Ukraiņu noskaņojums ir cīnīties. Mēs neatdosim Krievijai savu valsti. Jūtamies stipri un uzticamies Ukrainai.”

Kā Latvija var palīdzēt ukraiņiem? A. Kara: ”Ar Latvijas valdības un prezidenta paziņojumu par savas valsts nostāju, ar masveidīgu nosodījumu Krievijas agresijai, ar visiem diplomātiskajiem spēkiem, kādi vien iespējami.”

Viņa tuvinieki dzīvo mazā pilsētiņā Zaporožjes apgabalā, vietā, kur nav militāru objektu, un, lai arī viņi esot relatīvā drošībā, tomēr par ģimeni ir uztraukums.

Meita palika Zaporožjē

Vakar Liepājā notikušo piketu pie Krievijas konsulāta apmeklēja arī kāda liepājniece. ”Atnācu, lai izteiktu jums apbrīnu un pateicību. Jūs esat lieli malači. Nosūtīju saviem draugiem Ukrainā jūsu piketa video. Viņi jums ir ļoti pateicīgi!” piketētājiem sacīja liepājniece, Krievijas pilsone Juļa Gladkaja, kura dzimtajā Liepājā ar ģimeni 2014. gadā atgriezusies no Doņeckas (Ukraina).

”17 gadus dzīvoju Ukrainā, mans dēls un meita ir Ukrainas pilsoņi. Mēs zinājām, ka agri vai vēlu kaut kas notiks. Man meita palika Zaporožjē, viņa nevēlējās braukt prom.

20 gadus vecais dēls šobrīd strādā Itālijā. Šodien viņš man rakstīja – ja varētu aizbraukt, tad dotos aizstāvēt savu valsti,” pastāsta Juļa.

Lai arī Zaporožjē vēl vakarrīt viss bijis mierīgi, a meitu viņa sazvanījusies ik pēc stundas. Sakari Ukrainā ik pa laikam esot traucēti. Šobrīd tur ļoti trūkstot dzeramā ūdens, arī no Latvijas nosūtīt naudu meitai neesot iespējams. ”Tur veikalos ir rindas, bet cilvēki neļaujas panikai. Iepriekš meitu ar ģimeni aicinājām, lai brauc šurp. Decembrī viņi nevēlējās to darīt, bet tagad atbraukt uz Latviju vairs nav iespējams”.

Juļa ceturtdien agri no rīta Ukrainas ziņu vietnē izlasījusi par Krievijas iebrukumu un par to paziņojusi meitai. ”Viņa pat to nezināja,” teic sieviete.

Par Krievijas prezidentu Juļa saka – ne velti viņu dēvējot par otro Hitleru. Jautāta, vai šeit Latvijā jūtas drošībā, sieviete pauž: ”Ziniet, kad nerunāju ar krieviem, tad jūtos drošībā. Taču tiklīdz ar viņiem sākas dialogs, tā vairs drošībā nejūtos”.

Ko domājat par karu Ukrainā?

Aleksandrs:

– Tā ir politiķu lieta. Karš – tas vienmēr ir slikti. Ja vēl kodolkarš… Ja ies bojā bērni, zudīs paaudze.

Taču cilvēki ir karojuši vienmēr. Lasīju, ka cilvēces vēsturē bijuši vismaz 50 tūkstoši dažādu karu. Kas to lai zina, kas galvās tiem, kuriem pieder vara? Mēs tur neko nemainīsim.

Vija Kalvīte:

– Baisi. Jādomā, kas notiks tālāk. Arī mēs varam būt apdraudēti. Kāpēc Krievija tā dara? Visticamāk tas ir viena cilvēka garīgās veselības stāvoklis un savāda smadzeņu darbība. Laiks būtu kaut ko domāt par pansionātu.

Dzintra Bitēna:

– Nekas nav saprotams, kas tur īsti notiek, bet visam pāri politika. Šajā karā diezin vai būs uzvarētāji, tikai zaudētāji – vienkāršie cilvēki. Dzīvi cilvēki.

Kā mēs justos, ja iebruktu Latvijā? Domāt par to negribas. Ukraiņi ir tik sirsnīga tauta. Par kariem esmu dzirdējusi tikai no iepriekšējām paaudzēm. Ko tādu negribas novēlēt nevienam.

Svetlana Brika:

– Es ļoti pārdzīvoju. Ir šausmīgi. Bērnu žēl. 100 kilometrus no Kijevas dzīvo mani radinieki. Kad sazinājos ar viņiem, neko daudz nerunā, bet saka, ka ir bail.

Par politiku negribu runāt. Mazāk jādomā, tad miegs labāks.

Andrejs:

– Neko nedomāju. Man vienalga. Lai karo, kas grib. Valdību spēles. Cilvēkus nogalina? Kas pie mums notiek? Kovids ekonomiku nogalinājis. Tas arī ir karš!

Ukraina uzbruka Krievijai. Putina kungs teica: kamēr visu nenoformēšu juridiski, es ar jums nekarošu. Noformēja un sāka karot. Agrāk arī citas valstis provocēja Krieviju, nošāva armijniekus, miera nesējus un tikai pēc tam Krievija uzbruka. Putins ir gudrs mužiks.