Anda Pūce
"Kurzemes Vārds"
Pati mazākā pūcīte
Apodziņš, ko mēdz dēvēt arī par zvirbuļapogu (vācu valodā Sperlingskauz, angļu valodā pygmy owl), ir mazākā no Latvijā sastopamajām pūču sugām un ir īpaši aizsargājams.
Latvijas Ornitoloģijas biedrība to ir izvirzījusi par 2026. gada putnu.
Apodziņi sastopami visā Latvijas teritorijā. Tie ir strazda lieluma putni, kas ligzdo galvenokārt dižraibo dzeņu izkaltos dobumos.
Apodziņa apdzīvotie biotopi ir saimnieciskās darbības maz ietekmēti veci jauktu koku un skujkoku meži, jo īpaši ar apses kā piemērotu dobumu koku klātbūtni.
Ziemošanas laikā to nereti sastop cilvēka apdzīvotu vietu tiešā tuvumā.
Atšķirībā no citām pūču sugām, tas ir aktīvs galvenokārt diennakts gaišajā un krēslas laikā. Visaugstākā aktivitāte sugai ir konstatēta laikā ap saullēktu un saulrietu, kad ir dzirdami raksturīgi svilpieni un saucieni.
Šāda diennakts uzvedība ir saistīta ar nozīmīgākā barības dzīvnieka – rūsganās strupastes – aktivitāti. Apodziņš medī arī ciršļus un maza izmēra putnus.
Sugai ir raksturīga ikgadēja ligzdošanas vietu maiņa līdz viena kilometra attālumā no iepriekšējā dobuma, tāpēc tās dzīvotņu aizsardzība ir sarežģīta un nepieciešami kompleksi risinājumi.
Visiem vajadzīgie dobumi
Par gada koku izraudzīta parastā ieva (‘Prunus padus’), informēja Latvijas Dendrologu biedrībā.
Speciālisti skaidro, ka parastā ieva ir rožu dzimtas kokaugu vietējā suga, kas plaši sastopama ziemeļu puslodē no Atlantijas piekrastes līdz Klusajam okeānam, areāls aptver Ziemeļeiropu un arī Latviju.
Tā kā invazīva suga ieviesusies Aļaskā.
Dendrologi uzsver, ka parastā ieva ir neatņemama Latvijas upju palieņu, mitro un auglīgo mežu biotopu ainavas sastāvdaļa. Tās labi panes periodisku applūšanu, tādēļ tā ir nozīmīga palieņu ekosistēmu stabilizētāja.
Ievas ir arī nozīmīgs putekšņu avots apputeksnētājiem, savukārt vasaras otrajā pusē ievas melnie, spīdīgie kauleņi ir nozīmīgs barības avots putniem, norāda eksperti.
Tāpat parastā ieva ir nozīmīgs ārstniecības augs.
Tomēr speciālisti aicina atcerēties, ka ievas ir mēreni indīgas, īpaši sēklas un mizas, kas satur amigdalīnu, kas sadaloties veido zilskābi jeb ciānūdeņradi. Tādēļ, patērējot uzturā gatavos augļus, jāizvairās no sēklu sakošļāšanas.
Savukārt par gada dzīvotni Latvijas Dabas fonds šogad iecēlis koka dobumu.
Dobumi ir nelieli tukšumi koka stumbrā, kas bieži vien cilvēkiem paliek nepamanīti, bet ir ļoti nozīmīgi bioloģiskajai daudzveidībai.
Tie ir mājvieta, patvērums, barošanās un ligzdošanas vieta, arī noliktava un bērnistaba daudziem putniem, zīdītājiem, kukaiņiem un sēnēm.
Dobumi var pastāvēt lielos, pietiekami resnos un vecos kokos, tāpēc ar šo gada dzīvotni fonds vēlas pievērst uzmanību vecu koku nozīmei mežos, kā arī nepieciešamībai saglabāt dabiskās struktūras mūsu mežos un kultūrainavā.
Dobumos ligzdo ap 20% no visiem ligzdojošajiem putniem, tāpēc to trūkums var nozīmīgi ietekmēt putnu populāciju.
Dobumi ir arī ļoti nozīmīga dzīvotne tām bezmugurkaulnieku sugām, kas apdzīvo atklātos apstākļos augošus kokus.
Spilgtākais piemērs ir reta vaboļu suga – lapkoku praulgrauzis, kuram ir nepieciešami vecu koku dobumi ar prauliem labi apgaismotos apstākļos – parkveida pļavās, alejās, turklāt lapkoku praulgrauzis teju visu mūžu nodzīvo vienā dobumā vai ciešā tā tuvumā.
Dobumi nepieciešami arī spožajām skudrām un dobumu māņskorpionam, kuram Latvijā ir tikai 10 atradnes, visas no tām – dobumos.
Arī apmēram pusei no Latvijas sikspārņiem dobumi ir nozīmīga mītnes vieta.
Krupīt’s nesa ūdentiņu
Latvijas Nacionālais dabas muzejs par 2026. gada dzīvnieku izvēlējies parasto krupi – abinieku sugu, kas sastopama visā Latvijas teritorijā.
Krupjiem raksturīgās sezonālās migrācijas dēļ pavasaros, dodoties uz nārsta vietām, tie nereti šķērso autoceļus un nonāk satiksmes apdraudējumā.
Ja krupim palaimējas izdzīvot, tā mūža ilgums var sasniegt pat 40 gadus.
Kā skaidro muzeja speciālisti, parastais krupis ir viens no lielākajiem abiniekiem Latvijā. Pieauguša krupja ķermeņa garums ir 6–12 centimetri (cm), retos gadījumos līdz 13 cm. Mātītes parasti ir lielākas un masīvākas nekā tēviņi.
Kājas ir īsas un spēcīgas, vairāk piemērotas lēnai rāpošanai, nevis lēkšanai. Āda ir sausa, raupja un ar izteiktiem kārpiņām līdzīgiem izaugumiem – tā ir viena no galvenajām pazīmēm, pēc kuras krupi atšķirt no vardes.
Krāsa variē no dzeltenbrūnas un pelēcīgas līdz tumši brūnai, vēders ir gaišāks. Galvas sānos atrodas lieli, ovāli pieauss indes dziedzeri, kas piešķir rūgtu un citiem dzīvniekiem nepatīkamu garšu.
Lielāko daļu dzīves parastais krupis pavada uz sauszemes un ir sastopams lapkoku un skujkoku mežos, pļavās, krūmājos, dārzu teritorijās un pilsētu zaļajās zonās.
Tas ir nakts dzīvnieks un dienā slēpjas vēsās, mitrās un tumšās vietās. Aktīvāks kļūst vakaros un lietainā laikā.
Krupji ir nometnieki, bet pavasaros tie dodas sezonālā migrācijā uz nārsta vietām, nereti šķērsojot ceļus un nonākot satiksmes apdraudējumā.
Dabā parastā krupja klātbūtni var pamanīt pēc tam raksturīgās lēnās un smagnējās kustības, pavasaros arī pēc garajām ikru virtenēm ūdenstilpēs.
Vasarā par krupi liecina klusināta “krakšķoša” skaņa, ko tas rada trauksmes brīdī.
Atjauno nominācijas ķērpim
Latvijas mikologi par 2026. gada sēni izvēlējuši ametista bērzlapeni (‘Laccaria amethystina’).
Ametista bērzlapene ir neliela, koši violeta sēne, kas meža klājumā izskatās kā mazs ametists – juvelierizstrādājumos lietots kvarca kristāls.
Būdama mitra, ametista bērzlapene ir violeta, tumši sarkanbrūna vai violeti tumšzila, bet pēc izžūšanas tā kļūst gandrīz balta.
Cepurītes diametrs parasti ir 2–5 centimetri, kātiņš slaids, violetbrūns, lapiņas zilganvioletas, retas.
Ametista bērzlapene veido mikorizu – ciešu sadarbību ar augu saknēm, kas palīdz augiem uzņemt barības vielas un ūdeni, bet sēnei nodrošina nepieciešamās vielas augšanai.
Šī sēne ir atrodama rudens pusē lapkoku un jauktos mežos, ar slāpekli bagātās augsnēs un ir samērā reti sastopama.
Ametista bērzlapene ir ēdama, taču mazo izmēru dēļ grūti ievācama. Tomēr daudzviet pasaulē to vāc un ēd.
Sēne pēc termiskās apstrādes daļēji saglabā krāsu, un to var pievienot ēdieniem dekoratīvos nolūkos.
Līdzīgi kā daudzas citas sēnes, arī ametista bērzlapene spēj uzkrāt toksiskas vielas, īpaši arsēnu, tāpēc nav ieteicams to vākt lietošanai uzturā vietās, kur pastāv piesārņojuma risks.
Pēc 15 gadu pauzes Latvijas Mikologu biedrība atjaunojusi arī gada ķērpja pasludināšanas tradīciju, un šogad par gada ķērpi pasludina dzelteno sienasķērpi ‘Xanthoria parietina’.
Dzeltenais sienasķērpis ir viegli atpazīstams, bieži sastopams un vienlaikus ļoti interesants.
Tas aug uz akmeņiem, koku mizas un cilvēka veidotām virsmām un ir viena no pasaulē visplašāk izplatītajām ķērpju sugām, kas vislabāk jūtas vietās ar paaugstinātu barības vielu daudzumu.
Suga labi panes gaisa piesārņojumu un slāpekļa savienojumu klātbūtni, tāpēc bieži sastopama arī pilsētvidē un citās cilvēka ietekmētās teritorijās, putnu kolonijās.
Saulainā vietā audzis dzeltenais sienasķērpis fluorescē, izgaismojoties oranžā krāsā. Dzelteno sienasķērpi izmanto arī dzijas krāsošanai, tautas medicīnā tas agrāk lietots kā pretsāpju līdzeklis.
Lācenes un sūnas
Botāniķu biedrība par 2026. gada augu izvēlējusies purvā augošo lāceni (‘Rubus chamaemorus’).
Lācene ir daudzgadīgs, 5–30 centimetrus augsts rožu dzimtas lakstaugs ar gariem, ložņājošiem sakneņiem, staraini daivainām lapām un baltiem ziediem.
Tā zied no maija līdz jūnijam. Augļi sākumā ir sārti, bet jūlijā nogatavojoties tie kļūst zeltaini dzelteni un sulīgi.
Latvijā dažviet lācenes sauc arī par šķomenēm vai tuvāk Igaunijai par murakām.
Madonas apkārtnē tās sauc arī par spradzenēm, kaut gan spradzene (‘Fragaria viridis’) ir pavisam cita suga un aug sausās pļavās.
Lācenes nav iekļautas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, tādēļ arī to izplatībai nav pievērsta īpaša uzmanība.
Tās ir raksturīgas sūnu purviem un purvainiem priežu mežiem. Lācenes aug zem priedēm un priedītēm kopā ar sfagniem, dzērvenēm, andromedām vietās, kur mazāk viršu un vaivariņu.
Tām patīk gaiša, skāba un barības vielām nabadzīga vide, un tās ir vairāk izplatītas Latvijas ziemeļu daļā.
Aizsargājamās teritorijās lācenes ir nonākušas kā purvu iemītnieces.
Lai gan lāceņu lapas purvos var redzēt bieži, tomēr ogas, kauleņu kopaugļi, neienākas visur, kur tās zied. Lācenēm ir vīrišķie un sievišķie augi, kas ne vienmēr zied vienlaicīgi, un nereti tieši vīrišķo augu ar lielākajiem ziediem ir vairāk.
Lācenes apdraud pavasara salnas, un tām vajadzīgi apputeksnētāji, kas lido no vēja pasargātās vietās.
Bet par 2026. gada sūnu biedrība izvēlējusies īssetas nekeru (‘Neckera pennata’).
Šī sūna ir nozīmīga dabisko meža biotopu indikatorsuga, kas Latvijā sastopama samērā bieži lapu koku un jauktos mežos dažādos mitruma apstākļos.
Visbiežāk tā aug uz lapu koku stumbriem, īpaši uz apses, liepas, kļavas, gobas, ozola, pīlādža un oša.
