Ceturtdiena, 28. marts Ginta, Gunda, Gunta
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Lai ērglim kur ligzdu uzvīt

Lai ērglim kur ligzdu uzvīt
Foto: Andris Gertsons
03.11.2016 07:15

"Kurzemes Vārds"

Atslēgvārdi

Par mežu kā Latvijas bagātību runājam svētku reizēs, apspriežot ekonomisko situāciju un reģionālo attīstību. Bet par to, cik saprātīga ir saimniekošana mežos, viedokļi nereti dažādām pusēm ir krasi atšķirīgi.

Atrast mežizstrādes uzņēmumu, kas būtu gatavs sniegt nelielu ieskatu savā darbā, nav viegli. Vairāki uzrunātie “nevēlējās afišēties”, cits atradās ārzemēs, vēl kādam veselība pasliktinājusies, bet viens piedāvāja runāt pēc mēneša. Tādēļ, vēloties noskaidrot aktuālo par nozarē notiekošo, meklējām rokā valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” pārstāvi. Dienvidkurzemes reģiona atbildīgais par mežizstrādi Mārtiņš Šīmanis no sarunas nevairījās.

Kā zināt, kuru cirst?

Gadījies dzirdēt – vai, tas mežs taču vēl nebija izaudzis, bet jau nocirsts! M. Šīmanis teic, ka patiesībā tā nevar būt. To, kuras platības cirst, regulē Ministru kabineta noteikumi “Koku ciršana meža zemē”. Katrai sugai ir noteikts vecums, kad drīkst cirst galvenajā cirtē. Piemēram, priedei tas ir 101 gads, eglei – 81. Otrs regulējošais faktors ir koka celma diametrs krūšu augstumā.

“Ir zināms, kāds katram nogabalam sastāvs, cik tas ir vecs,” skaidro M. Šīmanis. Šāda datu bāze par saviem mežiem ir “LVM”, bet par visiem – gan valsts, gan privātajiem – Valsts meža dienestam.

Kad ir saņemta ciršanas atļauja, notiek plānošana, kurā laikā veikt mežizstrādi. “Tas atkarīgs pēc apstākļiem un vajadzības. Vienubrīd valstī bija situācija, kad papīrmalkai bija ļoti zema cena. Krājas kopšanas cirtes netika cirstas, jo nebija izdevīgi to darīt,” atceras “LVM” atbildīgais par mežizstrādi Dienvidkurzemes reģionā. “Bērzu, piemēram, nav izdevīgi zāģēt pavasarī, sulu laikā, jo tad tas ātri bojājas.”

Par mežizstrādi “Latvijas valsts meži” slēdz ilgtermiņa līgumus ar pakalpojumu sniedzējiem, to pašu var darīt arī privātie īpašnieki. “Protams, visam apakšā ir matemātika,” M. Šīmanis atbild, taujāts, vai šāds pakalpojums ir dārgs.

Valsts uzņēmumam Liepājas pusē sadarbība ir ar SIA “Pata” un “Vecvagari M”, kas reģistrēta Saldū, “Niedrājiem” no Ugāles un akciju sabiedrību “Latvijas finieris”. Tas nozīmē, ka novadu uzņēmumi šajā procesā nav iesaistīti. Taču darbinieki gan visbiežāk ir no apkārtnes – zina teikt M. Šīmanis. 

Liela kadru mainība

Tas, cik ilgā laikā iespējams nozāģēt vienu hektāru meža, ir atkarīgs no apjoma. Diennaktī galvenajā cirtē var iegūt vidēji 250 – 300 kubikmetru koksnes, priežu silos – pat divas reizes vairāk. Tas nozīmē, ka tiek nozāģēti vairāki simti koku – no viena var iegūt aptuveni 0,5 līdz vienam kubikmetram koksnes.

Šāds apjoms iespējams tādēļ, ka tiek izmantota mūsdienīga tehnika. “Strādā ļoti ražīgi. Un operatoriem arī iemaņas laika gaitā attīstījušās,” zina teikt “LVM” darbinieks. Lai arī dzirdēts, ka mežos var labi nopelnīt, ļoti labus darbiniekus esot grūti atrast. Operatoriem ļoti liela kadru mainība, tādēļ labākos cenšas noturēt, motivējot ar atalgojumu. “Labas algas var nopelnīt, bet situācija ir tāda, ka tās tehnikas pie mums jau ir mazliet par daudz. Uzņēmumiem ir grūti dabūt līgumus par labām cenām, jo ir ļoti liela konkurence,” pamato M. Šīmanis.

Arī darbs nav no vieglākajiem. Mežstrādnieki vairākas dienas dzīvo mežā, pārvietojamos treileros. Ja tehnika salūzt, tā jālabo neatkarīgi no laika apstākļiem. “Tas nav vienkāršs darbs.”

Mežizstrādi veic gan ar meža tehniku, gan motorzāģi. Piemērotāko izvēlas, ņemot vērā cirsmas veidu. Galvenajā vai krājas kopšanas cirtē lielākoties strādā harvesteri, bet sanitārajās vai sarežģītākos gadījumos – ar motorzāģi. M. Šīmanis skaidro, ka retus un zarainus kokus harvesteram ir sarežģīti nozāģēt. Izdarīt to var, bet tad krītas darba ražība.

Sava nodeva mežam

Bieži vien nezinātājiem rodas jautājums, kādēļ celmi tiek atstāti tik augsti. “Tā ir dabas aizsardzības prasība. Ir jāatstāj noteikts apjoms sauso koku cirsmā. Reizēm harvesters atstāj, cik vien augstu stumbru var. Atmirusī koksne vajadzīga arī mežam,” paskaidro nozares speciālists. Tāpat Ministru kabineta noteikumi paredz, ka uz hektāru jāatstāj pieci kubikmetri sauso resno kritušo koku. “Latvijas valsts mežu” iekšējie noteikumi šo apjomu divkāršo. Tāpat tiek atstāti ekoloģiskie koki – dzīvotspējīgākie, resnākie, zarainākie, ņemot vērā sugu, secīgi – priede, ozols, osis, egle, bērzs.

“Noteikumos ir koku skaits, kāds jāatstāj noteiktā platībā. Kā tos atstāt, ir atkarīgs no katra izvēles. Var atstāt arī grupās, veidot meža sienas, ainavu,” norāda M. Šīmanis. “Pēc kāda laika mežu atjaunos. Svarīgi, lai paliktu arī vienu paaudzi vecāki koki, lai būtu, piemēram, kādam ērglim kur ligzdu uzvīt.”

Taču gadās, ka vienmuļi atstātos kokus izgāž pirmā vētra. “Dabā jau arī vētra izgāž kokus. Mēs tos tā arī atstājam, nevācam ārā, jo tie paredzēti dabas aizsardzībai. Tad lai tur arī paliek.” Vēl, izstrādājot mežu, nepieciešams atstāt mitraines – ja izzāģējamajā teritorijā atrodas purviņš, kokus tajā atstāj.

Visam jābūt ar mēru

Vēl mežiniekiem nepieciešams ievērot terminētos ierobežojumus. Arī tos regulē likumdošana. Melnā stārķa mikrolieguma buferzonā drīkst strādāt tikai rudenī un ziemā. Tāpat Baltijas jūras piecu kilometru aizsargjoslā. “Igauņi, piemēram, nevar saprast, kāpēc mums tā josla ir tik liela. Viņiem tādas praktiski nav, viņi nevar saprast, ko mēs tur sargājam, ja ir parasts mežs, nevis liegums,” saka M. Šīmanis.

“LVM” pārstāvis atzīst, ka katrs ierobežojums rada nelielus sarežģījumus. Ja to nebūtu, darbs, protams, ritētu raitāk. Taču neievērot tos nevar. “Visam jābūt ar mēru,” runājot par to, kurā pusē pats ir vairāk – dabas draugu vai mežinieku –, saka M. Šīmanis. “Katram koka vecumam ir savs skaistums. Arī jaunaudzei ir savs skaistums. Tāpat vējš izgāž kokus. Tas arī ir sava veida skaistums. Dabas sargātājiem tā ir vērtība, bet parasts iedzīvotājs uzskata citādi – malka pūst kopā.”

Dod prāvus ienākumus budžetā

Bet kā mežsaimnieku rosīšanās izskatās no malas? Pēdējo desmit gadu laikā nozare ir sakārtota un būtisku problēmu ar mežizstrādes uzņēmumiem nav – apgalvo Liepājas apkārtnes mežiem bagāto pašvaldību vadītāji.

Koncentrējas ārvalstnieku rokās

Pāvilostas novadā mežizstrāde ir viena no būtiskākajām uzņēmējdarbībās nozarēm – apliecina pašvaldības vadītājs Uldis Kristapsons. “Saku praktiski klāj tikai meži. Tāpat to ir daudz Vērgales pagastā. Pāvilostā mežu nav tik daudz, bet notiek kokapstrāde.” Pārdodot mežus vai apaļkokus, nepieciešams maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli. Tas pašvaldības budžetā dod gana lielas summas – apgalvo U. Kristapsons. 

Fiziskas personas īpašumā augoša meža atsavināšana izciršanai jeb ciršanas tiesību pārdošana ir apliekama ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, to apliecina informācija “Latvijas Vēstneša” portālā. Valsts ieņēmumu dienests skaidro, ka šim ienākumam tiek piemērota 10 procentu likme.

Pašvaldības vadītājs stāsta, ka saistībā ar nodokļu nemaksāšanu šajā jomā problēmas nav radušās. Sistēma esot pietiekami labi sakārtota, lai nevarētu nemaksāt. “Nevar reģistrēt zemesgrāmatā, ja nav nomaksāts nodoklis,” viņš norāda.

U. Kristapsons arī pats ir mežu īpašnieks, un viņa amatpersonas deklarācijās samērā regulāri lasāms, ka pārdoti augoši koki. Viņš esot viens no retajiem vietējiem mežsaimniekiem novadā. Daudzi tūkstoši hektāru meža īpašumu koncentrējušies aptuveni 10 uzņēmēju rokās. Un tas neesot labi. “Savu zemīti pārdodam ārzemniekiem,” nosaka pašvaldības vadītājs, tomēr saprot, ka tāda diemžēl ir Latvijas ekonomiskā situācija. Pēdējā laikā gan šajā jomā liela kustība neesot manāma. “Kas gribēja pārdot, to jau ir izdarījuši.”

Ražu vajag novākt

Plašas mežu platības klāj arī Vaiņodes novada teritoriju. “Tas uzlabo ekonomisko situāciju novadā. Ir cilvēkiem algas, tiek maksāti nodokļi pašvaldības kasē,” vērtē domes priekšsēdētājs Visvaldis Jansons. “Kad sāk piesalt, brigādes mežos strādā aktīvāk,” domes priekšsēdētājs zina, ka to vidū ir gan lielie uzņēmumi, gan individuālā darba veicēji, kas izstrādā ne tikai savus mežus, bet arī slēdz līgumus ar firmām.

Joprojām, braucot pa Liepājas apkārtnes novadiem, ik pa laikam nākas konstatēt, ka kaut kur atkal izcirsts mežs. “Bet, ja tai priedei ir simt gadu, mežs vairs nav auglīgs, ir jāvāc nost tāpat kā dārzeņu raža rudenī,” U. Kristapsons ar salīdzinājumu palīdz labāk izprast situāciju. Sajūta, ka pēdējos gados mežus izcērt īpaši intensīvi, iespējams, radusies tādēļ, ka tagad ir nobrieduši meži, kas stādīti Latvijas Pirmās brīvvalsts laikā, vai kokiem aizaugušās pļavas.

Situācija daudz kritiskāka bijusi 90. gadu beigās, šās tūkstošgades sākumā. “Tad gan dzīvoja šodienai un cirta, daudz neskatoties – pa labi un pa kreisi. Rāva bezmaz ar visām saknēm ārā,” saka U. Kristapsons. Sevišķi raksturīgi tas bijis ienācējiem, ne vietējiem mežizstrādātājiem. Taču nu jau gadus desmit šādu problēmu vairs neesot. Likumdošana esot gana labi sakārtota.

Kā vienu no labajiem piemēriem Pāvilostas novada vadītājs min Sakas pagastā reģistrēto uzņēmumu – SIA “Egļu mežniecība”. “Viņi saimnieciski domā uz priekšu. Ņem izvarotus mežus un kopj,” uzslavē U. Kristapsons. Uzņēmums saņēmis arī pašvaldības apbalvojumu nominācijā “Veiksmīga saimniekošana laukos 2015”

Ja izbraukā, tad sakārto

Ņemot vērā ekonomisko ieguvumu, Vaiņodes novadā mežizstrādātājiem nekādi šķēršļi netiekot likti. Tajā skaitā – nav arī transportlīdzekļa svara ierobežojumi uz ceļiem. “Mēs slēdzam vienošanos. Kopā ar mežizstrādātāju apskatāmies ceļus, nofotografējam, kādi bija pirms darbiem un kādi ir pēc,” kārtību skaidro V. Jansons. Un uzņēmēji to arī godīgi darot. Nekādu problēmu līdz šim neesot bijis. Ja segumu nepieciešams sakārtot, tas arī tiekot izdarīts.

Pāvilostas novadā šai ziņā pieredze ir mazliet cita. Svara ierobežojums septiņas vai desmit tonnas uz brauktuvēm stāv visu gadu. Ja uzņēmējam vajadzīgs tur braukt, viņš nāk uz pašvaldību slēgt vienošanos. Situāciju apskata un fiksē gan pirms, gan pēc darbiem. Ja nepieciešams, segumu atjauno.

“Bez saskaņošanas viņi baidās braukt, jo mums Pašvaldības policija to kontrolē,” apgalvo U. Kristapsons. Esot gan gadījumi, kad kāds mežinieks mēģina baļķus izvest tumsas aizsegā. Taču iedzīvotāji esot modri – par to ziņo kārtības sargiem. “Mežu izstrādātāji nāk un iet, bet iedzīvotājiem tur ir jādzīvo.”

Rudenī un pavasarī, kad uz grants ceļiem ir “žļerba”, kad tie rūgst, pietiek ar vienu, diviem baļķvedējiem, lai izveidotos grūti izbraucamas rises.

UZZIŅAI

Likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” teikts, ka pie pārējiem ienākumiem, par kuriem jāmaksā nodoklis, pieskaitīti ienākumi no fiziskās personas īpašumā esoša augoša meža atsavināšanas izciršanai un tajā iegūto kokmateriālu atsavināšanas, kā arī atbalsta summas par saimnieciskās darbības ierobežojumiem meža īpašniekiem, kuriem meža apsaimniekošana nav saimnieciskās darbības veids.

FAKTS

Patvaļīgas cirtes rezultātā Dienvidkurzemes virsmežniecībā 2015. gadā radīti zaudējumi 40,7 tūkstošu eiro apmērā. Tas ir otrais mazākais rādītājs Latvijā pēc Ziemeļkurzemes virsmežniecības.

Avots: Valsts meža dienests.

Skaistums, kas vajadzīgs kā ieelpa

Arvīds Ulme, Vides aizsardzības kluba prezidents: Vides aizsardzības kluba pārstāvis ir meža sertifikāta piešķiršanas darba grupā, kas pēc noteiktiem kritērijiem to piešķir par videi draudzīgu mežsaimniecību. Tā kā es par mežsargu strādāju padomju laikos, man ir, ar ko salīdzināt. Strādāju Murjāņos, Gaujas Nacionālajā parkā un kolhoza mežos.

Viens grandiozs darbs ir ceļu ierīkošana. Biju domājis, ka tas notiek par Eiropas naudām, taču nē – galvenokārt uzņēmēji tam izmanto pašu finansējumu. Tas, ka stigas pārveidotas par meža ceļiem, pa kuriem var braukt ar smagajām mašīnām, ir svarīgi arī no ugunsdrošības aspekta. Tas ieguldījums nākotnē meža būšanā ir ļoti vērtīgs un arī nav videi kaitīgs vai nedraudzīgs.

Vides aizsardzība vairāk ir morāles problēma. Tā nerunā konkrēti par kokiem vai putniem. Esmu pret kopšanas veidu, kādu Latvijas valsts ir izvēlējusies, tas skaitās arī eiropeisks. Tiek atstātas cirsmas atliekas, tās netiek sasmalcinātas, mežs paliek pilns ar zariem. Radībai un putniem tas neko nekaitē, bet cilvēkam gan tur grūti iziet. Kaut vai ejot mežā sēņot, nevar paiet. Padomju laikos kritalas lika savākt kaudzē, sadedzināt vai aizvest. Varēja dabūt labu naudu, un tas bija vietējiem labs ienākumu avots.

Varbūt var panākt kompromisu un piepilsētas mežos tomēr likt kristalas sakopt, aizvest šķeldot, lai mežs būtu tāds, ka pa to var iet. Tālākos mežos var arī atstāt. Mēģināsim no Vides aizsardzības kluba šādus kritērijus ieviest.

Vajag vairāk domāt par to, ka mežs nav kokmateriāls, bet arī skaistums, kas vajadzīgs cilvēkam tāpat kā ieelpa. “Latvijas valsts mežos” strādā patiešām godprātīgi cilvēki ar meža izjūtu. Viņi dzīvo starp divām pasaulēm – domā par meža saglabāšanu un arī izstrādes plānu, meklē kompromisus. Kā Gēte teica – ja ir divi pretēji viedokļi, tad patiesība nav pa vidu, bet augstāk. Dialogs starp meža sargiem un mežu izcirtējiem ir jāskatās augstāk. Ne tik formāli, cik pēc būtības.

Mežinieki noteikumus zina

Ingrīda Sotņikova, Liepājas Reģionālās vides pārvaldes direktore: Pēdējos gados nekādu būtisku pārkāpumu no mežizstrādātāju puses jomās, ko kontrolējam mēs, nav bijis. Viņi ir kļuvuši apzinīgi.

Pie mums ir jāsaņem tehniskie noteikumi, ja tiek veidots meža ceļš jaunapgūstamā vietā un tas ir garāks par vienu kilometru. Tādā gadījumā vispirms nepieciešams veikt ietekmes uz vidi sākotnējo novērtējumu, ko darām mēs. Valsts vides dienests nolemj, vai nepieciešams veikt lielo ietekmes uz vidi novērtējumu, vai ne. Pēc tam mēs izdodam tehniskos noteikumus ceļa būvniecībai.

Valsts meža dienests šo kārtību zina, un šādi pieprasījumi mums nāk aumaļām. Tas tiek pamatots ne tikai ar vēlmi veikt mežizstrādi. Ceļi uzlabo piekļuvi meža ugunsgrēku gadījumā un veido ērtas stigas apgaitām.

Arī par to, ka koki nav cirsti tā, kā vajag, pēdējā laikā sodus liekam ļoti reti. Pat neatceros, kad pēdējo reizi notikušas nelikumīgas cirtes mežā (mēs uzraugām kārtību parastā teritorijā, Dabas aizsardzības pārvalde – aizsargājamā teritorijā). Šķiet, tas bija pirms gadiem desmit, kad nelikumības notika Bernātos, bet tā bija īpaši aizsargājama teritorija.

Nesen bija gadījums Šķēdē, kad tika izbūvēta meliorācijas sistēma. Īpašnieku sodījām tāpēc, ka darbi bez saskaņošanas notika Baltijas jūras krasta kāpu 300 metru aizsargjoslā. Ja tādi paši darbu būtu veikti parastā meža teritorijā, to drīkstētu. Tāpēc jau arī šai gadījumā mežus kontrolējošajiem dienestiem īsti nebija, ko iebilst. 

Vai jūs uztrauc mežu izciršana?

Inese Leitāne – strādā: Šobrīd ne, jo man nav bijusi personīga, negatīva pieredze. Esmu redzējusi ceļa malās vietas, kur izcirtumā aug jauni koki. Tas ir labi, jo tās ir rūpes par mežu, par nākotni. Gribētos, lai arī pēc gadiem Latvijā zaļotu meži. Pats svarīgākais, lai par mežiem rūpētos saimnieciski, nevis izturētos  pret tiem ļaunprātīgi.

Sandra Vilinska – nestrādā: Neesmu par šo lietu domājusi. Kaut kur izcirtumi ir redzēti. Varbūt kokus cērt tādēļ, lai varētu stādīt jaunus mežus? Izcirtumos noteikti kaut kas ir jāstāda iekšā. Mežos jāsaimnieko gudri.                 

Gunārs Balceris – pensionārs: Neuztrauc, jo esmu redzējis, ka pēc gadiem diviem izcirtumos sāk augt jaunie koki. Tas nozīmē, ka mežus atjauno nākamajām paaudzēm. Otaņķu pusē daudzi meži ir iztīrīti, ataudzēti un izskatās labi. Arī ceļi izbūvēti. Varbūt citur tā nav.

Ieva Sneibe  – mājsaimniece: Laikam jā. Manuprāt, ir svarīgi, lai mežus izcirstu tikai tik daudz, cik tiešām nepieciešams jaunu lietu radīšanai un malkai. Ir jābūt saudzīgai, nevis postošai attieksmei, rīcībai. Cik nav tā, ka kokus izcērt tikai tādēļ, lai gūtu peļņu.

Anatolijs Tišura – slimo: Uztrauc, jo meži ir ļoti svarīgi. Man patīk sēņot, makšķerēt, iet dabā. Braucot uz Aizputi, labajā pusē ļoti daudz izcirstu mežu. Visdrīzāk saimnieki to dara, lai iegūtu naudu. Pagaidām neesmu redzējis, ka tiktu stādīti jauni koki.

PIELIKUMS “ZAĻĀ ISTABA” TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU.

PROJEKTA NR. 1-08/95/2016

 

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz