"Kurzemes Vārds"
Tas bija balsojums, kas prasīja drosmi un pārliecību. Balsojums, kad sirds valsts nākotnes vārdā lika teikt “par”, neraugoties uz to, ka netrūka naidpilnas pretdarbības, kas varēja arī izvērsties par draudu dzīvībai katram no šiem 138 jāvārdu teikušajiem deputātiem.
Papildu emocijas rada notiekošais karš Ukrainā. Tas mums atgādina, ka Latvija un tās brīvība nav mūžīga, ja tauta neiestāsies par to, “lai latvju zobens nesarūs un latvju saule nenoriet”.
Mums visiem ir kādi traipi dvēselē
Ivars Krastiņš, ārsts, būdams Augstākās Padomes deputāts, balsoja par Latvijas neatkarību
Ja vaicā, vai mani apmierina tas, kas notiek valstī, es teikšu – protams, ne. Ne jau velti esam vienā no pirmajām vietām nepaveikto reformu ziņā un vienā no pēdējām labklājībā un pārticībā.
Tā īsti nemēģinām nodarboties ar analīzi. Drusku pašapmierināti un lēnām muļļājas tālāk. Kad nosauc problēmu, tad labi ģērbti kungi ar aktu mapītēm piedāvā risinājumus un jaunekļi mirdzošām acīm saka, ka to mums neļauj šis rīkojums un to nevaram, jo neļauj šādi normatīvie akti.
Arī 1990. gadā Padomju Savienības normatīvie akti neko mums neļāva darīt, tomēr darījām un kaut ko izdarījām. Ja likumi ir slikti, tad vajag tos mainīt, lai dzīve nebūtu muļķīga un negodīga.
Latvija tomēr pastāv ilgāk nekā pirmskara valsts, un tas vien ir milzīgs sasniegums, neraugoties uz mūsu agresīvo, ļauno kaimiņu.
Vai katrs izdara visu iespējamo valsts labā, tur jau ir tāda neatrisināma ķēde, un ne jau tikai politiķi ir vainīgi.
Runājot par jebkādām sociālajām lietām, cilvēki nāk un sit dūri uz galda, un it kā pamatoti prasa, ka “man pienākas un man vajag”. Kad apvaicājas, kur viņš strādājis, izrādās, ka lielāko daļu dzīves saņēmis algu aploksnē, nav uzskatījis par vajadzīgu maksāt nodokļus un no savas puses valstij neko nav devis.
Taču citreiz pretī ir pagasta bibliotekārs, pastnieks vai Liepājas Universitātes pasniedzējs, kurš visu mūžu saņēmis nožēlojamu algu, maksājis nodokļus. Viņam tagad ir 300 eiro pensija, ar kuru nevar izdzīvot.
Situācijas ir dažādas, bet domāju, ka mums visiem kaut kādā ziņā ir kādi traipi dvēselē par daudzām lietām. Ar godīgumu pie mums ir tā, kā ir, tā, manuprāt, ir viena no galvenajām problēmām.
Nevis tikai savās, bet valsts interesēs
Normunds Dzintars, pedagogs, Saeimas deputāts
Šogad 4. maijā Latvijas Neatkarības atjaunošanas 33. gadadienu atzīmēšu, piedaloties Saeimas svinīgajā sēdē, kam sekos ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa.
1990. gada 4. maijā gan vēl biju tikai pirmā kursa students toreizējā Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, taču to dienu es atceros – Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanai sekoju līdzi, klausoties radio. Atceros, kā notika visa tā balsu skaitīšana.
Lai deklarācija tiktu pieņemta, bija nepieciešamas 134 balsis. Līdz pēdējam brīdim nebija skaidrs, vai svarīgais dokuments iegūs pietiekamu balsu skaitu, taču “par” nobalsoja 138 Augstākās Padomes deputāti.
No viņiem tas neapšaubāmi prasīja stingru pārliecību un drosmi.
Katra cilvēka drosme un apņēmība ir ļoti svarīga izšķirošu lēmumu pieņemšanā.
Nepieciešama arī ticība tam, ka tas izdosies. Pirms vairāk nekā 30 gadiem izdevās!
Varu piekrist, ka šodien gan politiķiem, gan sabiedrībai reizēm pietrūkst šādas uzņēmības un darbošanās kāda mērķa vārdā. Svarīgi ir nevis darboties tikai savās, bet gan valsts interesēs. Tam ir ļoti liela nozīme.
Jaunajai paaudzei spēja paust savu nostāju un uzņemties atbildību jāmāca gan ģimenē, gan skolā. Lai arī šķiet, ka neatkarības atjaunošana notikusi relatīvi nesen, jaunieši tajā laikā nav dzīvojuši.
Viņiem nav tās izjūtas, kuras jau nevar arī nodot kā mantojumu. Taču, demonstrējot, piemēram, kinohroniku par šiem valsts vēsturē svarīgiem notikumiem, jaunieši vismaz daļēji var iejusties atmosfērā.
Stiprināja visiem kopīgs mērķis
Oskars Špickopfs, Izdzīvošanas un vīrišķības skolas vadītājs
Būtībā par to var runāt divos dažādos līmeņos – ģimeniskā un sabiedriskā jeb valstiskā. Vecāku galvenais uzdevums ir sagatavot savus bērnus pieaugušo dzīvei. Katrs var sev jautāt – vai es to daru?
Audzināt bērnus nozīmē ielikt viņos attiecīgas vērtības – patriotismu, neatlaidību, drosmi, palīdzēt viņiem attīstīt dzīvei nepieciešamās prasmes, formēt viņu domāšanas veidu.
Statistikas dati liecina, ka aizvien vairāk ģimenes tiek šķirtas, bērni aug bez viena no vecākiem, bet tajā pašā laikā dzirdam – Latvijā lielākā vērtība ir bērni. Tas ir absurds, ka mēs ar saukļiem sakām “Jā!” bet ar faktiem un darbiem darām ko citu.
Tas rāda, ka esam vāji, slikti izglītoti, auguši ar traumām, bet ceram uz saulaino tāli.
Šobrīd visapkārt valda egoisms, viss grozās ap indivīda vajadzībām. Pat valstiskā līmenī bieži vien likumi tiek pieņemti, akcentējot indivīda intereses, aizmirstot par sabiedrības kā kopuma vajadzībām.
Svarīgi bērnam iemācīt, ka šī dzīve nav tikai par tevi, lai viņš mēģina domāt plašāk, ko ar savu dzīvi viņš var dot pilsētas, kopienas, valsts līmenī.
Runājot par valstisko līmeni, tūlīt svētku laikā dzirdēsim spēcīgās frāzes – patriotisms, valsts, aizsardzība, tomēr būtu svarīgi to ne tikai dzirdēt, bet izprast, kā patriotisms izskatās praktiskā darbībā.
Piemēram – sakām, ka gribam stiprāku valsts aizsardzību, tad kāpēc valsts dienestā trūkst veselu un spēcīgu cilvēku, kas patiešām būtu gatavi aizsargāt šo valsti? Vai mūsu izvēle ir būt spēcīgiem un veseliem kā nācijai?
Lai 1990. gadā izcīnītu neatkarību, pagāja ilgs laiks, tomēr mūs stiprināja tas, ka visiem bija kopīgs mērķis.
Šodien būtu vērtīgi sev pajautāt, kas mūs kā sabiedrību saliedē šodien, kāds ir mūsu mērķis, tas vienotais lietussargs. Ļoti svarīgi ir izprast mūsu tautas vērtības, kuru dēļ mēs dzīvojam, nevis tikai eksistējam.
Piederības sajūta savai vietai
Gita Vanaga, Nīcas senlietu krātuves vadītāja
Pagaidām es nezinu, kurš no mūsu novadniekiem pie valdības lēmumiem ir stāvējis. Viegli saglabāt liecības no vēsturiskiem notikumiem nav. Ir jāpateicas vecākā gadagājuma cilvēkiem, kas ir saglabājuši.
Bieži vien tās ir notikumu fotogrāfijas, lai būtu atmiņas. Kā ir teikts: daudz ko tu vari nepaņemt līdzi, bet fotogrāfijas paņem līdzi, jo tās tev atgādinās par cilvēkiem un vietu.
Protams, paiet laiks un gadi, un ja tālāk nav turpinājuma, kam visu atstāt, tad es esmu ļoti pateicīga, ka cilvēki atved uz tādu vietu kā senlietu krātuvi. Cilvēkam tā ir tāda kā vērtības sajūta, ka vajag šeit uz vietas, un tad var nākt un paskatīties, iepazīties un atrast sev ko zināmu, un blakus redzēt stāstiņu.
Nīcā, piemēram, pagasta vecākais kādu laiku bija Ansis Kremēns – viņš ir bijis arī galvenais aktieris 1931. gadā uzņemtajā filmā “Latviešu kāzas Nīcā”, kas ir pirmā mēmā filma. Šodien ir daudz fotogrāfiju, un pie mums, piemēram, no Amerikas ir atbraukusi viņa meita Ruta Kremēna – mēs runājamies, un ir daudz lietu, ko uzzinām atkal.
Šādas lietas varbūt ne vienmēr ir saistītas ar Satversmi un tamlīdzīgām lietām, bet tas viss ir mūsu pašu latvietība, zināma piederības sajūta savai vietai.
Saknes velk atpakaļ. Vēstures zināšana – tas ir patriotisms un iekšējs lepnums.
Mēs lepojamies ar vietu, no kurienes nākam. Ir svarīgi zināt, kas mēs esam, no kā nākam un ko mūsu senči darījuši. Tas mūs ietekmē, jo, piemēram, pliks vārds un uzvārds jau principā neko neizsaka, bet – ja paskatāmies dziļāk, tad konkrēts cilvēks varbūt tiešām ir bijis kādā laikā nozīmīgs.
Interese par vēsturiskajām liecībām patiesībā ir sarežģīts jautājums – citam tas šķiet viegli, citam atkal nevajag un negribas neko zināt. Jaunībā mums tas parasti ļoti neinteresē, bet kaut kādā zināmā vecuma posmā mums gribas zināt par savējiem.
