Viena no pilsētas domes jaunā sastāva septiņiem pirmo reizi
ievēlētajiem deputātiem ir ”L.Atiķes doktorāta” valdes locekle Laila Atiķe.
Kādēļ izvirzījusi savu kandidatūru vēlēšanās un kā nu, tapusi ievēlēta, spēj
savienot ārsta ikdienu ar deputāta pienākumiem, saruna ar dakteri.

–       
Kad un kāpēc
iesaistījāties politikā?

–       
Īstenībā jau pirms daudziem gadiem mani uzaicināja
Jānis Vilnītis. Toreiz nepiekritu, jo politika manā skatījumā ir diezgan
virtuāla vide, es vairāk esmu praktiķis. Taču saprotot, ka ar savu pieredzi
varbūt tomēr varu darīt ko cilvēku, uzņēmumu un pilsētas labā, tomēr piekritu. Startēju
no ”Reformu partijas” saraksta, bet neesmu partijas biedre. Piedalījos arī
iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās, bet toreiz, lai kļūtu par deputāti, man
pietrūka piecas balsis. Taču par to neskumstu, jo uzskatu: visi procesi notiek
tā, kā tiem jānotiek.

–       
Vai esat
gandarīta par liepājnieku balsīm, kas tika nodotas Jums? Vai varbūt, gluži
pretēji, jūtaties nenovērtēta, ka neesat, piemēram, vicemēra vietā?

–       
Nekad neesmu lolojusi cerības kļūt par vicemēru vai
mēru, jo dvēselē tomēr esmu mediķis. Un balsojums par mani tāds, kā šobrīd ir,
ir tādēļ, ka daudzi pacienti pateica, ka viņi ir par mani, taču grib mani
redzēt kā ārstu, nevis deputātu. Visticamāk, viņi balsojuši par Reformu
partiju, par tās idejām, bet izsvītrojuši mani. Noticis tā, kā bija jānotiek.

–       
Vai jau esat saradusi
ar jaunajiem pienākumiem domē?

–       
Komitejas un domes sēdes ir pats vienkāršākais. Uz
sēdēm taču neatnākam bez informācijas, ar jautājumiem iepriekš jāiepazīstas. Uzskatu,
ka būtu muļķīgi ierasties nesagatavotam. Protams, tas prasa laiku, taču ar to
rēķinos. Līdz šim jautājumi nav bijuši pārāk sarežģīti, nopietnākais bija par
koncertzāli. Kā zināms, šis process notiek kopš 2003.gada. Jāiepazīstas ar
visiem vērtējumiem, līgumiem, finansējuma jautājumiem. Viss pa šiem gadiem
mainījies, turklāt joprojām nav īstas skaidrības, jo pat pēdējā domes sēdē
balstījāmies uz 2010.gada aprēķiniem. Šis manā skatījumā ir nopietnākais
jautājums, jo tas prasa aptuveni pusotra gada pilsētas budžeta. Nopietns
jautājums ir arī koncertzāles uzturēšanas izdevumi. Desmit gados nebūs tikai
uzturēšanas izdevumi, būs arī izdevumi remontdarbiem. Bet šāda pozīcija vispār
neparādās. Ja tiešām Liepājai veiksies un koncertzāli noslogos, kā tas
paredzēts, ir jāsaprot, ka Mūzikas skola ir jaunieši un bērni, kuriem būs
vienalga, cik maksā sienas un pārējais. Viņi uzvedīsies tā, kā uzvedas jauni
cilvēki, un remonts būs nepieciešams. Līdz ar to izdevumi būs lielāki.

–       
Vai bija
jāapgūst jaut kas jauns?  

–       
Apguvām sistēmu, ar ko strādājam domes sēdēs. Sistēma
izveidota ļoti vienkārša, ar to nav problēmu – lai sistēmu apgūtu, ir
pusstundas jautājums. Vairāk laika prasa apgūt likumdošanas jautājumus,
piemēram, likumu ”Par pašvaldībām”. Rēķinos ar to, ka nemitīgi būs jāapgūst
kaut kas jauns. Jau vienpadsmito gadu man ir savs uzņēmums, un, to vadot,
cilvēks iemācās plānot laiku.

–       
Ko vēlaties
sasniegt turpmāko četru gadu laikā, pildot deputāta pienākumus?

–       
Darbu domē uztveru kā DARBU. Tādā nozīmē, ka ir jādara
darāmie darbi.

–       
Ko gribat no
sevis dot Liepājai?

–       
Kas attiecas uz manām sfērām – medicīnu, sociālo jomu,
esmu gatava mācīties to, kas jāapgūst no jauna, un darīt to, kas jādara.
Galvenais, lai nenodarītu kādam pāri. Vēlos izmantot savu pieredzi un spējas
dažādu jautājumu risināšanā. Neesmu no tiem cilvēkiem, kas runā tukšu. Ja kaut
ko nezinu, paklusēšu; ja sapratīšu, ka kaut kas jāuzzina, aiziešu un pajautāšu,
lai cik glups mans jautājums arī nebūtu.

–       
Vai šā brīža
situācija opozīcijā nepārvelk svītru plāniem?

–       
Nav starpības, būt pozīcijā vai opozīcijā. Katrs
jautājums tiek lemts atsevišķi. Turklāt ir tāda pozīcija kā ”atturos”, ko arī
izmantoju. Esmu cilvēks, ko ļoti grūti pārliecināt. Ja uzskatu, ka balts ir
balts, tad tas arī ir balts, nebūs melns. Ja būs situācija, kad šaubīšos, tad
būs pelēkais. Un tas domē ir zem punktiņa ”atturos”.

–       
Vai esat gatava
palikt pie savas pārliecības, nostājoties pret Reformu partijas viedokli?

–       
Noteikti, ka būs kāds jautājums, kur būs jāmeklē
vidusceļš.  

–       
Kas Jūsu
pienākumos ietilpst ikdienā tiešajā darbā, cik gara ir Jūsu darba diena?

–       
Esmu ģimenes ārste, narkologs un arodslimību ārste. Desmit
stundu darba diena ir normāli. Ir dienas, kad sāku pirms astoņiem, bet beidzu
stipri vēlu. Medicīnā ir tekošie jautājumi, bet ir arī rutīnas jautājumi, pie
kuru risināšanas personāls pieradis. Personāls arī par kaut ko atbild, nav tā,
ka viena daru visu. Meitenes zina, kas jādara. Kaut viņām ļoti grūti strādāt –
reģistratūras personāls saņem visas nepelnītās negācijas, kas saistītas ar mūsu
medicīnas sistēmu. Īstenībā reģistrators ir viena no nepateicīgākajām un
grūtākajām profesijām. Man kā ģimenes ārstei ir vairāk nekā 2000 pacientu.
Ziemā mēnesī pieņemu ap 700 pacientu.

–       
Vai jaunie
pienākumi domē netraucē darbā ar pacientiem?

–       
Pagaidām deputāta pienākumi netraucē tiešo pienākumu
veikšanu, jo līdz šim jautājumi bijuši tādi, kas neprasa ļoti daudz papildus
iedziļināšanos. Bet domāju, ka četru gadu laikā gan jau būs jautājumi, kad,
piemēram, būs jāpiedalās dažādās sēdēs, jādodas pie juristiem un tamlīdzīgi.

–       
Vai nav jāizdara
sāpīga izvēle, piemēram, no kāda pienākuma atsakoties?

–       
Paldies Dievam, tagad ir vasaras periods, kad pacientu
mazāk – tieku galā ar visiem pienākumiem. Nav bijis situācijas, kad darbi
paliktu nepadarīti. Dienās, kad esmu domē, pieņemšanas stundas cenšos pārcelt.
Ir arī kolēģi, kas aizvieto, ja ir kāda ekstra situācija. Personāls zina, kur
atrodos.

–       
Tas nozīmē, ka
mobilais tālrunis nemitīgi ir ieslēgts?

–       
Nav gan. Vakara stundās, kad saprotu, ka esmu ļoti
nogurusi, zvanu atslēdzu. Jo, atvainojiet, mans pienākums tomēr nav strādāt 24
stundas dienā visu cauru gadu. To fiziski nevar izturēt neviens cilvēks.

–       
Ko par Jūsu
jaunajiem pienākumiem saka ģimene?

–       
Ģimenei ļoti nepatīk. Dēls šobrīd lido ārā no ligzdas –
dodas studēt Jelgavā. Kā būs, nezinu, jo mātei bērns paliek bērns, vienalga,
cik viņš vecs. Tas būs punkts mammas satraukuma ziemā – kā būs pirmajā gadā.
Vīrs par to, ka esmu deputāte, ir pat dusmīgs. Jo viņš zina, cik strādāju
ikdienā, zina, ka neiešu uz domes sēdi nesagatavojusies.

–       
Vai sievietei
nav īpaši grūti apvienot darbu, ģimeni un vēl sabiedriskos pienākumus?

–       
Domāju, tas atkarīgs no katra cilvēka paša. Man, kā
jebkuram, ir dienas, kad darbi nesokas. Kad dari vienu darbu, otru darbu, bet
viss ir kā pret sienu. Esmu iemācījusies, ka gadījumā, ja patiesi ir diena, kad
darbi nevedas, es tos atlieku uz citu dienu, jo zinu, ka tad darbi aizies no
rokas un viss būs kārtībā. Protams, nav runa par jautājumiem, kas jāatrisina
konkrētā laikā. Esmu iemācījusies salikt darbus. Kā Skārleta: par to es domāšu
rīt. To iemācījos, kad doktorātam bija Eiropas projekts, kad gāja tā, kā gāja,
jo Latvijas akreditācijas prasības ir superaugstā līmenī. To atzīst visi, kas
raksta Eiropas standartus. Tad iemācījos: jautājumus, ko var atlikt uz
rītdienu, tiešām atlieku.

VIZĪTKARTE:

Dzimusi Liepājā, 1970.gada 26.septembrī.

Liepājas 5.vidusskolā pabeigusi astoņas klases.

Absolvējusi Liepājas medicīnas skolu.

Pabeigusi Latvijas medicīnas akadēmiju, iegūts ārsta grāds.

Pirmā darba vieta – Liepājas slimnīca, strādājusi par
sanitāri.

Studiju laikā strādājusi Rīgas studentu poliklīnikā, Rīgas
psihiatriskajā slimnīcā.

Atgriežoties Liepājā, strādājusi Vecliepājas poliklīnikā.

Kopš 2003.gada – SIA ”L.Atiķes doktorāts” valdes locekle.

Paralēli vēl piecus gadus strādājusi Liepājas reģionālās
slimnīcas Narkoloģijas nodaļā, ieguvusi narkologa sertifikātu.

Kopš šā gada 21.jūnija – Liepājas pilsētas domes deputāte.

Pārvalda latviešu, krievu un vācu valodas. Kā jau mediķis,
apguvusi latīņu valodu. Šobrīd mācās angļu valodu. 

Precējusies jau vairāk nekā 20 gadus.

Vaļasprieks – makšķerēšana, ogošana un sēņošana. Patīk
braukt ar kvadriciklu un konservēt. Brīvos brīžus pavada kopā ar ģimeni.