Šovakar norisinājās Lāčplēša dienai veltīts lāpu gājiens no Rožu laukuma līdz Ziemeļu kapiem, kur notika piemiņas brīdis. “Šī ir īpaša diena,” pāris minūšu pirms došanās gājienā teica tautas deju ansambļa “Rucavietis” dalībniece Selēna Vasiļjeva.

Minūtes desmit pirms gājiena sākuma jau iztālēm bija redzamas degošas lāpas un ļaužu pūlis. Pašā priekšā stāvēja tautu meitas un tautu dēli, tālāk ierindojās karogu nesēji, aiz viņiem – karavīri ar ģimenēm, jaunsargi, robežsargi, sabiedriskās organizācijas un skolēni, kam tas bija brīvprātīgi obligāts pasākums.

“Gājienā ejam katru gadu. Tā jau ir tradīcija,” apgalvo S. Vasiļjeva. Arī Melisa Tapiņa lāpu gājienā devusies iepriekšējos gados. “Ceļš nav tāls un ilgs,” viņa pārliecinājusies. Bet meitenes brālēns Krists Auznieks teic, ka gribējis izmēģināt, kā tas ir. “Mans tētis ies vēlāk,” puisis piebilst.

Kopā ar tēti uz Ziemeļu kapiem devās arī brāļi Zeiburliņi – sešus gadus vecais Roberts un septiņgadīgais Kārlis. Lai arī gadu mazāk, Roberts bija apņēmības pilns visu ceļu noiet paša spēkiem.

Gājiena sākumu pie Liepājas Latviešu biedrības nama vēroja neliels skaits ļaužu. “Nācām speciāli, bet pie reizes iegājām arī veikaliņā,” saka Sanita Zandere. Viņa uz pasākumu bija atvedusi meitu, Liepājas Draudzīgā aicinājuma 5. vidusskolas audzēkni Evelīnu. “Stāstu viņai, uz kurieni gājiens dodas. Mums radi atdusas Ziemeļu kapos, tādēļ esam bijušas arī pie Kalpaka pieminekļa,” S. Zandere priecājas, ka lāpu gājiens tumšajā vakarā izskatās skaisti. Tam piekrīt arī Evelīna, taču atzīst, ka pati ceļā negribētu doties: “Pārāk tālu.”

Meitene Lāčplēša dienā nesusi uz skolu materiālus par savu radinieku, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Ernestu Skābardi no Virgas. “Izcīnījās karā, pēc tam viņu aizsūtīja uz Sibīriju. Atgriezās mājās, bet tad viņam amputēja kājas…” onkuļa dzīves gājumu īsi ieskicē S. Zandere.

Lāpu gājienu organizēja Liepājas dome sadarbībā ar garnizonā izvietotajām militārajām vienībām un Latvijas Rezerves virsnieku asociāciju. Tā ir tradīcija jau vairāku gadu garumā, stāsta viens no organizatoriem Juris Raķis. Pēc neatkarības atjaunošanas šādi gājieni notikuši katru gadu, tad bijis pārtraukums, un nu jau gadus piecus, sešus tradīcija atkal atjaunota.

Savukārt pāris gadu pilsētas centrā vairs nenotiek militārās parādes. “Parādē jāpiedalās kara orķestrim, taču to likvidēja, jo tas prasa līdzekļus. Tā kā nav naudas, nav arī parādes,” skaidro J. Raķis.

Ilze Šķietniece,
“Kurzemes Vārds”