Krupjiem raksturīgās sezonālās migrācijas dēļ pavasaros, dodoties uz nārsta vietām, tie nereti šķērso autoceļus un nonāk satiksmes apdraudējumā.

Ja krupim palaimējas izdzīvot, tā mūža ilgums var sasniegt pat 40 gadus.

Kā skaidro muzeja speciālisti, parastais krupis ir viens no lielākajiem abiniekiem Latvijā. Pieauguša krupja ķermeņa garums ir 6-12 centimetri (cm), retos gadījumos līdz 13 cm.

Mātītes parasti ir lielākas un masīvākas nekā tēviņi. Kājas ir īsas un spēcīgas, vairāk piemērotas lēnai rāpošanai, nevis lēkšanai. Āda ir sausa, raupja un ar izteiktiem kārpiņām līdzīgiem izaugumiem – tā ir viena no galvenajām pazīmēm, pēc kuras krupi atšķirt no vardes.

Krāsa variē no dzeltenbrūnas un pelēcīgas līdz tumši brūnai, vēders ir gaišāks. Galvas sānos atrodas lieli, ovāli pieauss indes dziedzeri, kas piešķir rūgtu un citiem dzīvniekiem nepatīkamu garšu.

Lielāko daļu dzīves parastais krupis pavada uz sauszemes un ir sastopams lapkoku un skujkoku mežos, pļavās, krūmājos, dārzu teritorijās un pilsētu zaļajās zonās.

Tas ir nakts dzīvnieks un dienā slēpjas vēsās, mitrās un tumšās vietās, piemēram, zem kritalām, akmeņiem, blīvas veģetācijas vai augsnes spraugās.

Aktīvāks kļūst vakaros un lietainā laikā. Parastais krupis ir aukstasiņu dzīvnieks, tāpēc tā ķermeņa temperatūra mainās atkarībā no apkārtējās vides. Ziemu tas pavada slēptuvē, iegrimis ziemas miegā, skaidro muzeja speciālisti.

Krupji ir nometnieki, bet pavasaros tie dodas sezonālā migrācijā uz nārsta vietām, nereti šķērsojot ceļus un nonākot satiksmes apdraudējumā. Tie sāk pārvietoties, tiklīdz nokusis sniegs un ir pietiekami silts, parasti martā-aprīlī.

Nārsto mierīgos, seklos ūdeņos ar bagātīgu veģetāciju – dīķos, grāvjos, ezeros un vecupēs. Dabā parastā krupja klātbūtni var pamanīt pēc tam raksturīgās lēnās un smagnējās kustības, pavasaros arī pēc garajām ikru virtenēm ūdenstilpēs. Vasarā par krupi liecina klusināta “krakšķoša” skaņa, ko tas rada trauksmes brīdī.

Latvijas Nacionālā dabas muzeja zooloģijas ekspozīcijā visa gada garumā varēs aplūkot gada dzīvnieka vitrīnu.

“Gada dzīvnieks” tiek nosaukts jau vairāk nekā 20 gadus. 2000. gadā tā bija dižā briežvabole, 2001. gadā – ziemeļu upespērlene, 2002. gadā – lielais torņgliemezis, 2003. gadā – Eirāzijas lūsis, 2004. gadā – cūkdelfīns, 2005. gadā – lielais susuris, 2006. gadā – lidvāvere, 2007. gadā – smilšu krupis.

“Gada dzīvnieks” 2008. gadā bija pelēkais ronis, gadu vēlāk – brūnais lācis, 2010. gadā – ūdrs, 2011. gadā – Eiropas platausis, 2012. gadā – gludenā čūska, 2013. gadā – Eiropas purva bruņrupucis, 2014. gadā – pelēkais vilks, 2015. gadā – meža cūka.

“Gada dzīvnieks” 2016. gadā bija āpsis, 2017. gadā – zutis, 2018, gadā – parastā vāvere, 2019. gadā – alnis, 2020. gadā – Eirāzijas bebrs, 2021. gadā – pelēkais un baltais zaķis, 2022. gadā – zebiekste, 2023. gadā – ķirzakas, 2024. gadā – stirna, bet 2025. gadā – ezis.