ECT palāta ceturtdien spriedumā lietā “Džibuti un citi pret Latviju” un lietā “Valiullina un citi pret Latviju”, kas tika pasludināts 14.septembrī, vienbalsīgi atzina, ka nav noticis Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pārkāpums.

Lietā “Valiullina un citi pret Latviju” sūdzības iesniedzēji pauda bažas par 2018.gada likuma grozījumiem, kas palielināja to priekšmetu skaitu, kuri valsts skolās bija jāmāca latviešu valodā – valsts valodā -, kā rezultātā samazinājās mācību laiks krievu valodā.

Konstitucionālā tiesa 2019.gadā lēma par attiecīgo grozījumu konstitucionalitāti, atzīstot tos par atbilstošiem Konstitūcijai.

Džibuti un citi pauda bažas par tādām pašām izmaiņām, bet privātās skolās.

Arī šajā lietā Konstitucionālā tiesa atzina, ka likumdevējs, regulējot valodu lietojumu vispārējā izglītībā privātajās skolās, ir nodrošinājis līdzsvaru gan starp valsts valodas lietojuma veicināšanu, gan mazākumtautībām piederošo personu tiesībām saglabāt un attīstīt savu identitāti un kultūru.

ECT jo īpaši konstatēja, ka Latvijas valdības veiktie pasākumi, lai palielinātu valsts valodas lietojumu skolās, bija samērīgi un nepieciešami, jo īpaši, lai nodrošinātu vienotību izglītības sistēmā un pietiekamu latviešu valodas zināšanu līmeni, kas ļautu iedzīvotājiem efektīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē.

Kā aģentūru LETA informēja Ārlietu ministrijā, savās 2019.gada 11.decembrī, 2020.gada 24.februārī un 2020.gada 13.maijā iesniegtajās sūdzībās ECT iesniedzēji apgalvoja, ka 2018.gadā īstenotā izglītības reforma, kas paredzēja latviešu valodas kā mācību valodas proporcijas palielināšanu, skārusi viņu kā mazākumtautībām piederošu ģimeņu bērnu tiesības uz izglītību mazākumtautību valodā – krievu valodā.

Iesniedzēji apgalvoja, ka 2018.gadā īstenotā reforma ierobežoja iesniedzēju-bērnu tiesības uz pieeju izglītībai un diskriminēja viņus valodas dēļ. Sūdzības šajās lietās bija iesniegtas saistībā ar pamatizglītības un vidējās izglītības līmenī īstenoto reformu privātajās izglītības iestādēs.

Sākumā ECT pievērsās iesniedzēju sūdzībām par iespējamu Konvencijas pārkāpumu, piekrītot valdībai, ka šīs iesniedzēju sūdzības nav pieņemamas izskatīšanai pēc būtības, jo viņi nebija izsmēluši nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus.

Proti, viens no iesniedzējiem vispār nebija lūdzis Satversmes tiesu vērtēt strīda pamatā esošo tiesību normu atbilstību tiesībām uz privātās vai ģimenes dzīves neaizskaramību.

Savukārt pārējie četri iesniedzēji savos pieteikumos Satversmes tiesai nebija snieguši pietiekamu juridisko pamatojumu apstrīdēto normu neatbilstībai Satversmei, kā arī nebija ievērojuši citas Satversmes tiesas likumā noteiktās prasības.

Turpinājumā ECT pievērsās iesniedzēju sūdzībām par iespējamu Konvencijas pārkāpumu, plaši atsaucoties uz saviem secinājumiem lietā “Valiullina un citi pret Latviju”.

Proti, līdzīgi kā lietā “Valiullina un citi pret Latviju”, kurā ECT pasludināja spriedumu šā gada 14.septembrī, arī šajā lietā ECT piekrita valdības nostājai, ka iesniedzēju sūdzības neietilpst šīs normas materiāltiesiskajā tvērumā, jo šī norma negarantē personām tiesības izvēlēties, kādā valodā iegūt izglītību.

Līdz ar to valstij nav pienākuma nodrošināt izglītojamajiem iespējas izvēlēties mācību valodu, kas nav valsts valoda.

Ņemot vērā, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda Latvijā un skolēni arī turpmāk varēs iegūt izglītību šajā valodā, kā arī to, ka iesniedzēji nebija pierādījuši, ka 2018.gada grozījumi nelabvēlīgi ietekmēja viņu iespējas iegūt izglītību, ECT secināja, ka iesniedzēju sūdzības šajā daļā nav pieņemas izskatīšanai pēc būtības.

ECT īpaši pievērsās Satversmes tiesas 2019.gada 13.novembra spriedumam lietā “Nr.2018-22-01”. ECT atzīmēja, ka šajā lietā Satversmes tiesa secināja, ka norma, kas noteic, ka privātajās izglītības iestādēs vispārējo izglītību un profesionālo izglītību pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē iegūst valsts valodā, ierobežo personas Satversmes 112.panta pirmajā teikumā – tiesības uz izglītību – kopsakarā ar Satversmes 114.pantu – mazākumtautību tiesības –  noteiktās tiesības, turpinājumā vērtējumu sniedzot tieši no mazākumtautību tiesību perspektīvas.

Ņemot vērā šādu Satversmes tiesas pieeju, ECT secināja, ka attiecībā uz mazākumtautību tiesībām uz izglītību Satversme paredz augstāku aizsardzības līmeni nekā Konvencija, taču Satversmes tiesas secinājumi nevar paplašināt Konvencijas tvērumu, kas negarantē tiesības izvēlēties valodu, kādā iegūt izglītību.

Visbeidzot ECT pievērsās iesniedzēju sūdzībām par iespējamu Konvencijā garantēto tiesību pārkāpumu. Savos apsvērumos valdība izvirzīja vairākus argumentus, kādēļ iesniedzēju sūdzības nebūtu pieņemamas izskatīšanai pēc būtības.

Proti, valdība argumentēja, ka iesniedzēju sūdzības neietilpst šo pantu materiāltiesiskajā tvērumā, ka iesniedzēji nav izsmēluši nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus un ka daļa no iesniedzējiem nav uzskatāmi par “cietušajiem” Konvencijas izpratnē. Taču ECT norādīja, ka tā šādus valdības argumentus jau ir izvērtējusi lietā “Valiullina un citi pret Latviju” un tāpēc tos noraidīja.

Pievēršoties šo iesniedzēju sūdzību būtībai, ECT vispirms uzsvēra, ka demokrātiskā sabiedrībā tiesības uz izglītību ir neatņemama daļa no cilvēktiesību attīstības, kas vienlaikus ir arī viens no galvenajiem modernas valsts sniegtajiem pakalpojumiem.

Turklāt izglītības sistēmas uzturēšana un izveide ir sarežģīta, pieprasa daudz resursu no valsts un tāpēc tieši valsts pati var vislabāk izvērtēt sabiedrības nepieciešamību un valsts resursu balansu kvalitatīvas izglītības nodrošināšanai.

Vērtējot, vai konkrētajā gadījumā tika pieļauta diskriminācija uz valodas pamata, ECT, pirmkārt, secināja, ka skolēni, kuru dzimtā valoda ir krievu, un skolēni, kuru dzimtā valoda ir latviešu, ir salīdzināmos apstākļos, tāpēc starp viņiem pastāvēja atšķirīga attieksme.

Otrkārt, ECT vērtēja, vai šai atšķirīgai attieksmei bija leģitīms mērķis. Tiesa līdzīgi kā lietā “Valiullina un citi pret Latviju” secināja, ka konkrētajā gadījumā atšķirīgai attieksmei bija divi leģitīmi mērķi – valsts valodas aizsardzība un tās lietojuma veicināšana, kā arī nepieciešamība nodrošināt ikvienam izglītojamam pieejamu vienotu izglītības sistēmu un novērst PSRS okupācijas laikā pastāvošo segregāciju izglītības sistēmā.

Vienlaikus ECT pievērsās iesniedzēju argumentam, ka pirms 2018.gada reformas privātās izglītības iestādes esot varējušas izvēlēties mācību programmas un pašas noteikt valsts un mazākumtautības valodas lietojuma proporciju.

Pievēršoties šim iesniedzēju argumentam, Tiesa atsaucās uz Satversmes tiesas 2019.gada 13.novembra spriedumu lietā “Nr.2018-22-01”, kurā tika plaši analizēts normatīvais regulējums, kas attiecas uz privātām izglītības iestādēm.

ECT norādīja, ka iesniedzēji nebija izvirzījuši argumentu, ka kādi Satversmes tiesas secinājumi būtu nepamatoti vai patvaļīgi, tāpēc, ievērojot subsidiaritātes principu, ECT nebija pamata atkāpties no Satversmes tiesas secinājuma, ka privātās izglītības iestādes iekļaujas valsts izglītības sistēmā un ir pakļautas vienotajām valsts noteikto vispārējās izglītības standartu prasībām, kas tā bija arī pirms 2018.gada reformas.

Ņemot vērā minēto, ECT secināja, ka lietā “Valiullina un citi pret Latviju” identificētie leģitīmie mērķi ir piemērojami arī attiecībā uz privātām izglītības iestādēm.

Turpinājumā ECT sniedza vērtējumu par 2018.gadā īstenotās izglītības reformas samērīgumu ar izvirzītajiem leģitīmajiem mērķiem.

Savā vērtējumā ECT plaši atsaucās uz saviem secinājumiem lietā “Valiullina un citi pret Latviju” un norādīja, ka, ņemot vērā, ka privātās izglītības iestādes iekļaujas valsts kopējā izglītības sistēmā, ir pakļautas vienotajām valsts noteikto vispārējās izglītības standartu prasībām un saņem valsts finansējumu, šie secinājumi ir vienlīdz attiecināmi arī uz privātām izglītības iestādēm.

ECT secināja, ka valsts ir tiesīga īstenot pasākumus, lai labotu vēsturisku apstākļu rezultātā radītās faktiskās nevienlīdzības latviešu valodas lietojumam izglītībā, vienlaikus nodrošinot mazākumtautību tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, kultūru un identitāti.

Turklāt 2018.gada grozījumus nevar uzskatīt par neparedzamiem un pēkšņiem, šie grozījumi joprojām paredzēja gan iespēju izmantot krievu valodu kā mācību valodu, gan iespējas apgūt mazākumtautību kultūru un vēsturi.

Turklāt ECT uzsvēra, ka Eiropā nav vienprātības attiecībā uz tiesībām iegūt izglītību dzimtajā valodā, kas nav valsts valoda, un dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība šajā jautājumā. Ņemot vērā šos apsvērumus, ECT secināja, ka nav noticis iesniedzēju tiesību pārkāpums.

Noslēgumā ECT pievērsās arī iesniedzēju argumentam par atšķirīgo attieksmi starp skolēniem, kuri izglītību ieguvuši krievu valodā, un skolēniem, kuri izglītību turpina iegūt kādā no Eiropas Savienības (ES) oficiālajām valodām vai tādas valsts valodā, kurai ar Latviju ir noslēgts divpusējs vai daudzpusējs starptautiskais līgums.

Atbildot uz šo iesniedzēju argumentu, ECT atkārtoti uzsvēra, ka valstīm ir plaša rīcības brīvība, nosakot mācību valodu, kas attiecināma arī uz svešvalodu apguvi. Turklāt ES dalībvalsts lēmums veicināt citu ES oficiālo valodu apguvi nevar tikt uzskatīts par patvaļīgu vai acīmredzami nepamatotu.

Tāpēc, lai arī ECT atzina, ka starp skolēniem, kuri izglītību ieguvuši krievu valodā, un skolēniem, kuri izglītību turpina iegūt kādā no ES oficiālajām valodām, ir konstatējama atšķirīga attieksme, ECT secināja, ka arī šajā aspektā nav noticis iesniedzēju tiesību pārkāpums, jo Latvijas lēmums veicināt ES oficiālo valodu apguvi bija pamatots un nepieciešams, lai dotu iespēju izglītojamajiem gūt labumu no Latvijas dalības ES.

Savukārt attiecībā uz salīdzinājumu starp skolēniem, kuri izglītību ieguvuši krievu valodā, un skolēniem, kuri izglītību turpina iegūt tās valsts oficiālajā valodā, ar kuru Latvijai noslēgts divpusējs vai daudzpusējs līgums, ECT secināja, ka starp šīm divām grupām nav konstatējama atšķirīga attieksme.

Saskaņā ar Konvenciju trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības ECT lūgt lietu nodot izskatīšanai ECT Lielajā palātā.

“Lietā Džibutiun citi pret Latviju” iesniedzēji ir vecāki un viņu bērni, kas sūdzību ECT iesniegšanas brīdī mācījās privātajās izglītības iestādēs pamatizglītības un vidējās izglītības līmenī.

Lai nodrošinātu ikviena izglītojamā integrāciju sabiedrībā, iespējas iekļauties darba tirgū, īstenot savas tiesības demokrātijas procesos un iegūt augstāko izglītību, Latvijā vairāk nekā 20 gadu garumā pakāpeniski tiek īstenota izglītības reforma pārejai uz vienotu izglītības sistēmu valsts valodā.

Šīs reformas ietvaros, pakāpeniski stiprinot ikvienam izglītojamam pieejamu vienotu izglītības sistēmu un valsts valodas lietojumu, 2018.gadā pieņemti grozījumi Izglītības likumā un tam pakārtotajos Ministru kabineta noteikumos, ar kuriem palielināta latviešu valodas kā mācību valodas proporcija pirmsskolas, pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē valsts un privātajās izglītības iestādēs.

Grozījumi tika izvērtēti Satversmes tiesā, un 2019.gada 13.novembrī Satversmes tiesa pasludināja spriedumu lietā “Nr.2018-22-01” attiecībā uz izglītības ieguves valodu pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē privātajās izglītības iestādēs. Satversmes tiesa atzina Izglītības likums noteic, ka privātajās izglītības iestādēs vispārējo izglītību un profesionālo izglītību pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē iegūst valsts valodā, par atbilstošu Satversmei.

Pēc šī Satversmes tiesas sprieduma 2019.gada 11.decembrī, 2020.gada 24.februārī un 2020.gada 13.maijā iesniedzēji vērsās ECT ar sūdzībām par iespējamu Konvencijas pārkāpumu.

LETA jau rakstīja, ka 2022.gada decembrī Satversmes tiesā (ST) ierosināta lieta par normām, kas noteic izglītības iegūšanu tikai valsts valodā privātajās izglītības iestādēs, aģentūra LETA noskaidroja tiesā.

Lieta ierosināta pēc Danas Džibuti un Dominika Džibuti pieteikuma.

Pieteikuma iesniedzēji, kuri ir izglītojamie, identificē sevi ar Latvijā dzīvojošajām nacionālajām minoritātēm, viņu dzimtā valoda nav Latvijas valsts valoda, bet gan mazākumtautību valoda, un viņi mācās privātajā izglītības iestādē mazākumtautību izglītības programmās pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē.

Viņi lūdza ST pārbaudīt Izglītības likuma 9.panta 1.1 daļas, pārejas noteikumu 102.punkta 1.apakšpunkta un 2022.gada 29.septembra likuma “Grozījumi Izglītības likumā” 1., 5. un 6.panta atbilstību Satversmes 1.pantam, 112.panta pirmajam teikumam un 114.pantam.

Izglītības likuma 9.panta 1.1 daļa nosaka, ka privātajās izglītības iestādēs vispārējo izglītību un profesionālo izglītību pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē iegūst valsts valodā.

Ar 2022.gada 29.septembra likuma “Grozījumi Izglītības likumā” paredzēts izslēgt Izglītības likuma 9.panta otrās daļas 2.punktu, 38.panta otrās daļas 1.punktu un 41.pantu.

Ar šiem grozījumiem izslēgtas visas normas Izglītības likumā, kas paredzēja vispārējās izglītības iegūšanu mazākumtautību izglītības programmās.

Savukārt Izglītības likuma pārejas noteikumu 102.punkta 1.apakšpunkts noteic, ka grozījumi, kas paredz izslēgt šā likuma 41.pantu, stājas spēkā 2023.gada 1.septembrī – attiecībā uz pirmsskolas izglītības programmas un vispārējās izglītības pamatizglītības programmas īstenošanu 1., 4. un 7.klasē.

Satversmes 1.pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, tikmēr tās 122.panta pirmais teikums norāda, ka “ikvienam ir tiesības uz izglītību”.

Vienlaikus Satversmes 114.pants nosaka, ka personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.

Abi iesniedzēji uzskata, ka apstrīdēto normu dēļ viņiem vairs nebūšot iespējams izglītības procesā pamatizglītības pakāpē iegūt izglītību arī dzimtajā mazākumtautību valodā, jo atbilstoši apstrīdētajām normām tikšot izslēgtas visas normas Izglītības likumā, kas pieļāva vispārējās izglītības iegūšanu mazākumtautību izglītības programmās.

Iepriekšējā izglītības reforma, kas paredzēja latviešu valodas un mazākumtautību valodas lietojuma proporciju izglītības ieguves procesā, stājās spēkā 2019.gada 1.septembrī.

Pieteikuma iesniedzēji paļāvušies, ka veiktā reforma būs pēdējā valsts valodas lietojuma reforma mazākumtautību skolās.

Pēc pieteikuma iesniedzēju ieskata apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes 1.pantam, 112.panta pirmajam teikumam un 114.pantam, jo tās liedzot viņiem no minētajām Satversmes normām izrietošās tiesības uz vispusīgas un kritiski domājošas personības attīstību un tiesības uz pilnvērtīgu savas valodas lietošanu sabiedriskajā un privātajā dzīvē.

Kā vēstīts, septembrī ECT pasludināja spriedumu lietā “Valiullina un citi pret Latviju”, vienbalsīgi secinot, ka nav noticis iesniedzēju Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā garantēto tiesību pārkāpums.

Savās 2019.gada 21.oktobrī, 2020.gada 19.janvārī un 2020.gada 9.februārī iesniegtajās sūdzībās ECT iesniedzēji apgalvoja, ka 2018.gadā īstenotā izglītības reforma, kas paredzēja latviešu valodas kā mācību valodas proporcijas palielināšanu, skārusi viņu kā mazākumtautībām piederošu ģimeņu bērnu tiesības uz izglītību mazākumtautību valodā – krievu valodā.

Iesniedzēji apgalvoja, ka 2018.gadā īstenotā reforma ierobežoja iesniedzēju – bērnu tiesības uz pieeju izglītībai un diskriminēja viņus valodas dēļ. Sūdzības šajās lietās bija iesniegtas saistībā ar pamatizglītības līmenī īstenoto izglītības reformu valsts izglītības iestādēs.