Viņš norādīja, ka arī Eiropas regulējuma virziens ir tāds, ka uzraudzības mehānismi vairāk vai mazāk izlīdzināsies visā Eiropā, tāpēc agri vai vēlu šis jautājums tik un tā būs jārisina.

Likumprojektu pakotne jau ir nodota Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai.

Kučinskis atzina, ka pretestība ir diezgan liela, Ekonomikas ministrija un paši nebanku kreditētāji ir rūpīgi sarakstījuši argumentus.

Kučinska vērtējumā daļa ir racionāli argumenti, kuros var ieklausīties, bet aiz tiem ir arī netiešie un nepierādītie argumenti.

“Viņi baidās, ka uzraudzība varētu kļūt stingrāka. Es viņiem saku, Latvijas Bankā jums, goda vārds, nebūs sliktāk. Turklāt būs lētāka arī samaksa par kontrolēšanu,” sacīja Kučinskis.

Latvijas Banka ir nodefinējusi, ka uzraudzība nebūs tāda kā Skandināvijā, kur nebanku kreditētājiem mēdz uzlikt gandrīz tikpat stingrus kontroles mehānismus kā bankām.

“Mums tā uzraudzība būtu maigāka – nebūtu bankām līdzīgas kapitāla prasības, dalības maksa būtu mazāka,” skaidroja Kučinskis.

Finanšu ministrs uzsvēra, ka Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) pēc sava rakstura ir patērētāju un tirdzniecības uzraugs, nevis finanšu sektora uzraugs.

Pēc Kučinska skaidrotā, vēsturiski nebanku kreditētāju uzraudzība PTAC nonāca tāpēc, ka Ilmārs Rimšēvičs, būdams Latvijas Bankas vadītājs, negribēja ar šo sektoru “ķēpāties”.

“Viņš bija pietiekami ietekmīgs, lai politiķu vairākumu pārliecinātu, ka banka šo uzraudzību neņems. Tad atrada institūciju, kas nemācēja pateikt nē. Tā šī uzraudzība tur nokļuva,” teica Kučinskis.