Par nelikumīgu lašveidīgo zivju ieguvi šajā periodā paredzēta kriminālatbildība, kā arī zaudējumu atlīdzība – 715 eiro par katru noķerto un nogalēto aizsargājamo zivi.

Latvijas upēs lašveidīgās zivis sastopamas galvenokārt Gaujas, Irbes, Salacas un Ventas baseinos, kuru posmi bieži vijas cauri īpaši aizsargājamām dabas teritorijām. Nārsta laikā pēc gadiem, kas jūrā pavadīti, barojoties un augot, zivis dodas atpakaļ uz dzimtajām upēm. Orientējoties pēc ūdens ķīmiskā sastāva un smaržas, tās mēro desmitiem kilometru garu ceļu pret straumi, lai sasniegtu savu mērķi. Straumē zivis vairs nebarojas, un to vienīgais uzdevums ir atrast piemērotas oļainas un grantainas nārsta vietas, kur mātītes izrok ligzdas un iznērš ikrus.

Katras nārstojošas zivs saglabāšana ir kritiski svarīga sugas pastāvēšanai, uzsver DAP. Lašveidīgo mazuļu izdzīvošanas rādītājs ir zems, un vidēji tikai ap 50 jauno lašu atgriežas dzimtajā upē, jebkurš zaudējums nārsta laikā atstāj lielu iespaidu uz populāciju. Situāciju sarežģī arī citi faktori – upju aizsprostojumi, ūdens sasilšana un piesārņojums.

Lai efektīvi uzraudzītu lašu un taimiņu nārsta vietas, DAP valsts vides inspektori sadarbībā ar Valsts policiju, pašvaldību policiju un Zemessardzi visā valstī īstenos pastiprinātus kontroles reidus.

Saskaņā ar Makšķerēšanas, vēžošanas un zemūdens medību noteikumiem Latvijas iekšējos ūdeņos paturēt lomā lašus un taimiņus ir aizliegts visu gadu. Izņēmums ir atsevišķas licencētās makšķerēšanas vietas no 1. janvāra līdz 30. septembrim.

Savukārt noteikumos noteiktajās lašupēs no 1. oktobra līdz nārsta sezonas beigām makšķerēt ir aizliegts.

Alatas, kas arī ir lašveidīgās zivis, lomā nedrīkst paturēt no 1. februāra līdz 30. aprīlim, strauta foreles – no 1. septembra līdz 30. novembrim, sīgas un repšus – no 1. oktobra līdz 30. novembrim.