Likumprojekts izstrādāts, lai paplašinātu iespējas veidot jaunus sociālos pakalpojumus gadījumos, kad to infrastruktūru attīsta privāts sociālo pakalpojumu sniedzējs, bet zeme pieder pašvaldībai vai valstij.

Patlaban Civillikums pieļauj uz apbūves tiesības pamata uz sveša zemes gabala celt un lietot tikai nedzīvojamu ēku vai inženierbūvi.

Savukārt Dzīvojamo īres māju apbūves tiesību likumā noteikts izņēmums, kas ļauj uz publiskai personai piederošas zemes būvēt daudzdzīvokļu dzīvojamās īres mājas.

LM piedāvā šo izņēmumu attiecināt arī uz kopdzīvojamām mājām.

Ar tām saprotamas dzīvojamās ēkas vai savstarpēji funkcionāli saistītu ēku kopums, kas paredzēts dažādu sociālo grupu kopīgai dzīvošanai vai laika pavadīšanai un kurā tiek nodrošināti sociālie pakalpojumi.

Šādās ēkās varētu sniegt, piemēram, ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, ģimeniskai videi pietuvinātus aprūpes pakalpojumus, grupu mājas jeb dzīvokļa un dienas aprūpes centra pakalpojumus.

Likumprojekta anotācijā norādīts, ka Latvijā pieaug pieprasījums pēc sociālajiem pakalpojumiem.

Pēc Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā veiktajām izmaiņām pašvaldībām, kuras līdz šim nodrošināja ierobežotu sociālo pakalpojumu loku, tas būs jāpaplašina, nodrošinot likumā noteikto minimālo sociālo pakalpojumu grozu.

Sociālo pakalpojumu pieejamība jāturpina uzlabot arī tajās pašvaldībās, kur pakalpojumi jau tiek nodrošināti, bet neapmierina visu iedzīvotāju vajadzības, uzsver LM.

Kopdzīvojamās mājas būtu paredzētas personām ar invaliditāti, pensijas vecuma cilvēkiem ar sociālās aprūpes vajadzībām, personām ar garīga rakstura traucējumiem, jauniešiem pēc ārpusģimenes aprūpes, bezpajumtniecības riskam pakļautām personām un citām sociālajām grupām, kurām nepieciešama atbalstīta dzīvesvieta vai sociālie pakalpojumi.

LM skaidro, ka pašvaldībās arvien biežāk īsteno projektus, kuros veido ģimeniskai videi pietuvinātus un sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus.

To attīstīšanā arvien vairāk iesaistās biedrības, nodibinājumi un privātie sociālo pakalpojumu sniedzēji.

Šādu projektu īstenošanu nereti apgrūtina tas, ka pakalpojuma izveidei piemērota zeme pieder publiskai personai.

Piemēram, pašvaldība var būt ieinteresēta pakalpojuma izveidē konkrētajā vietā, taču tai nav lietderīgi atsavināt zemi pirms pakalpojuma infrastruktūras izbūves.

Piedāvātais regulējums saglabātu likumā jau ietvertās garantijas pret jauna dalītā īpašuma veidošanos.

Uz apbūves tiesības pamata uzcelto ēku būtu aizliegts sadalīt atsevišķos dzīvokļu īpašumos vai citos patstāvīgos nekustamā īpašuma objektos.

LM vērtējumā šādas izmaiņas veicinātu sociālās infrastruktūras un ģimeniskai videi pietuvinātu pakalpojumu attīstību, uzlabotu sociālo pakalpojumu pieejamību reģionos un pašvaldību spēju tos nodrošināt.

Tieša ietekme uz valsts vai pašvaldību budžetu nav paredzama, jo likumprojekts radītu papildu tiesisku instrumentu, bet neuzliktu publiskām personām pienākumu piešķirt finansējumu, norāda LM.

Par likumprojektu vēl būs jālemj Saeimā.