Cālītis dzimis 1931. gada 5. martā.

Kā rakstīts Viļa Selecka grāmatā “Disidents”, pirmoreiz Cālītis arestēts 1948. gadā par skolēnu pretošanās organizācijas “Lāčplēsis” dibināšanu un proklamāciju izlīmēšanu par godu Latvijas Republikas 30. gadadienai.

Pēc pratināšanas stūra mājā un Centrālcietumā viņu nosūtīja uz Kolimu, kur Cālītis apcietinājumā pavadījis astoņus gadus.

Pēc atgriešanās, 1958. gadā, sekoja otrais arests, kura pamatojums bija kratīšanas laikā atrastais 18. novembra runas melnraksts un veci kara laika žurnāli bēniņos.

Trešais arests – 1983. gadā par parakstu uz 1979. gada Baltijas hartas, kurā pirmoreiz bija atklāti izvirzīta prasība atzīt Molotova-Ribentropa noziedzīgo līgumu par spēkā neesošu.

Cālīti atbrīvoja 1986. gadā, atstājot nosacīto sodu, liecina publiski pieejamā informācija. Tai pašā gadā viņš iestājās Starptautiskās apvienības par cilvēka tiesībām (ISHR/IGFM) Maskavas nodaļā, vēlāk Latvijas Vides aizsardzības klubā.

1988. gada rudenī piedalījās Neformālās tautas frontes (NTF) dibināšanā. Pēc Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas kļuva par LTF domes valdes locekli, piedalījās dažādu demokrātisko organizāciju dibināšanas pasākumos Maskavā, Ļeņingradā, Vladimirā, Novosibirskā, Čeļabinskā.

Cālīti 1990. gada martā no LTF saraksta ievēlēja Augstākajā padomē, kas 1990. gada 4. maijā pieņēma Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarāciju.

Cālītis 2010. gada martā piedalījās partijas “Par prezidentālu republiku” dibināšanā un kandidēja 2011. gada 17. septembra Saeimas vēlēšanās, taču 11. Saeimā ievēlēts netika.

Cālītim 2000. gadā piešķirts trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordenis, 2003. gadā Lietuvas Republikas Vīta ordeņa Virsnieka krusts.