No lietas materiāliem izriet, ka vīrietis, kuram bija noteikts aizliegums sazināties ar sava bērna māti, 29 reizes veica naudas pārskaitījumus uz viņas bankas kontu, lai nodotu viņai informāciju.

Vīrietis maksājuma uzdevuma ailē rakstīja dažādus sadzīviska satura tekstus par saviem sapņiem, vēlmēm, sajūtām, kā arī par abu tiesvedības procesiem.

Rīgas pilsētas tiesa atzina vīrieti par vainīgu, nosakot 180 stundas sabiedriskā darba, bet šo spriedumu vīrietis un viņa aizstāvis pārsūdzēja.

Vidzemes apgabaltiesa kā apelācijas instance atzina, ka nav pamata apšaubīt pirmās instances tiesas secinājumus par vīrieša vainu, tomēr mīkstināja piespriesto sodu līdz 140 stundām sabiedriskā darba, jo izmeklēšanas iestāde pēc pierādījumu iegūšanas vairāk nekā pusotru gadu nebija virzījusi procesu tālāk, tādējādi neievērojot vīrieša tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā.

AT atteikusies ierosināt kasācijas tiesvedību šajā lietā, līdz ar to stājies spēkā apelācijas instances tiesas lēmums.

Izskatot kasācijas sūdzību, AT atzina, ka tajā faktiski atkārtoti iesniegtie apelācijas sūdzībās iekļautie argumenti, kuri jau tika izvērtēti un noraidīti apgabaltiesā.

AT uzsvēra, ka bankas maksājuma uzdevumā bija iekļauts teksts, kas nebija saistīts ar maksājumu, līdz ar to tā ir uzskatāma par saziņu, ja to apliecina teksta saturs, mērķis un konkrētie apstākļi.

AT ieskatā nav izšķiroši tas, ka internetbanka vispārīgi nav paredzēta savstarpējai saziņai, jo būtiski ir tas, ka šādu saziņas mehānismu bija iespējams izmantot un ka apsūdzētais to faktiski izmantojis, lai mērķtiecīgi nodotu informāciju laikā, kad citi saziņas veidi viņam bija liegti.

Tiesa arī norādīja, ka vairākkārtēji savstarpēji saistīti pārskaitījumi veido vienu turpinātu noziedzīgu nodarījumu, kam piemīt kopīgs nodoms un mērķis, un ka uzturlīdzekļu maksāšana bērnam pati par sevi neattaisno saziņas aizlieguma pārkāpšanu, ja maksājuma mērķī iekļauts ar to nesaistīts saturs.