Pēc Šuvajeva teiktā, koalīcija faktiski bija kritusi jau 2025. gada septembrī, kad Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) kopā ar Šleseru sāka virzīt Stambulas konvencijas denonsēšanu. Tomēr “Progresīvie” nolēma no valdības neaiziet, jo tajā brīdī bija jāvērtē ne tikai partijas principi, bet arī tas, kas notiks pēc valdības krišanas.

Šuvajevs norādīja, ka tolaik cieši kopā sadarbojās Nacionālā apvienība, Apvienotais saraksts, ZZS un Šlesera politiskais spēks. Tādēļ “Progresīvajiem” bijis būtisks apsvērums, vai aiziešana no valdības neradīs koalīciju, kurā Šleseram būtu iespēja nonākt pie varas.

“Faktiski ir tikai divas iespējas – vai nu ir koalīcija un valdība, kurā ir Ainārs Šlesers, vai arī ir koalīcija un valdība, kurā ir ‘Progresīvie’,” sacīja Šuvajevs. Viņš uzsvēra, ka valdība, kurā nav Šlesera un kurā ir “Progresīvie”, esot labāka, taču tas nenozīmējot, ka partijai vajadzēja samierināties ar koalīcijas partneru rīcību.

Pēc Šuvajeva teiktā, “Progresīvie” nekavējoties prasīja konsekventu rīcību koalīcijas līmenī. Partija uzskatīja, ka no amata būtu jāatbrīvo labklājības ministrs no ZZS, jo Labklājības ministrija bija atbildīga par Stambulas konvencijas ieviešanu, bet ZZS vienlaikus virzīja Latvijas izstāšanos no tās. Šuvajevs norādīja arī uz citiem ZZS ministriem, kuriem, viņaprāt, vajadzēja uzņemties politisku atbildību.

Tomēr premjere Siliņa izvēlējās ministrus neatlaist. Šuvajeva ieskatā viņa centās saglabāt “Jaunās vienotības” kopējo politisko pozīciju Saeimā.

Lēmums palikt valdībā tika pieņemts arī tādēļ, ka vēl nebija pieņemts budžets un būtisks bija aizsardzības finansējums. “Progresīvie” tolaik bija mazākā koalīcijas frakcija ar deviņiem deputātiem un trim ministriem, tādēļ viņu iespējas ietekmēt valdības lēmumus esot bijušas ierobežotas. Partijā notikušas iekšējas diskusijas un biedru noskaņojuma aptaujas, lai izvērtētu, vai valdības pamešana konkrētajā situācijā būtu atbildīga rīcība.

Šuvajevs noraidīja pārmetumus, ka “Progresīvie” būtu vienkārši samierinājušies ar koalīcijas partneru rīcību. Viņš atgādināja, ka partija turpināja kritizēt arī tā dēvēto kokrūpnieku lietu un uzskatīja, ka par notikušo jābūt politiskām sekām.

Vienlaikus Šuvajevs atzina, ka partiju var kritizēt par to, vai tā konkrētajā brīdī nebija rīkojusies pārāk piesardzīgi un vai nebija jāizvirza stingrāki nosacījumi. Tomēr viņš uzsvēra, ka lēmums palikt valdībā tika pieņemts, lai nepieļautu, ka politiskā nestabilitāte noved pie Šlesera nonākšanas valdībā.