Augstākā tiesa (AT) iepriekš atcēla apgabaltiesas spriedumu, ar kuru prasība noraidīta, un nodeva lietu jaunai izskatīšanai.

Īniece bija noslēgusi dzīvojamo telpu īres līgumu uz noteiktu laiku, vienojoties, ka par telpu lietošanu netiks maksāta īres maksa.

Īres līguma darbības laikā izīrētāja noslēdza dāvinājuma līgumu ar prasītāju, atdāvinot viņam dzīvokli, kuru īrēja sieviete.

Lai panāktu sievietes un viņas meitas izlikšanu no dzīvokļa, prasītājs cēla tiesā prasību, argumentējot, ka noslēgtais īres līgums ir bezatlīdzības patapinājuma līgums un neesot saistošs prasītājam, jo nav bijis ierakstīts zemesgrāmatā.

Latgales rajona tiesa prasību apmierināja daļēji, savukārt Latgales apgabaltiesa – noraidīja, atzīstot īres līgumu par tiesiski noslēgtu un spēkā esošu, kā arī saistošu jaunajam dzīvokļa īpašniekam.

AT savukārt uzskata, ka apgabaltiesa nav iedziļinājusies lietas dalībnieku starpā pastāvošo tiesisko attiecību būtībā, tostarp nav pienācīgi izvērtējusi strīdus līguma būtiskās sastāvdaļas un līdzēju patieso gribu, bet, pretēji Civillikuma noteikumiem par līgumu iztulkošanu, atzinusi to par īres līgumu, balstoties vienīgi uz līdzēju izvēlēto dokumenta nosaukumu un parakstiem uz tā.

AT uzsvēra, ka līguma parakstīšana liecina par līdzēju piekrišanu tajā atspoguļotajiem faktiem, nevis līguma juridiskajai kvalifikācijai.

Kā norādīja AT, apgabaltiesa arī atsaukusies uz apstākli, ka līguma noslēgšanas pamats bija īrnieces vienošanās ar bijušo laulāto par nodrošināšanu ar mājokli, taču nav pamatojusi, kādā veidā šī vienošanās ietekmējusi līguma slēgšanu ar citu personu, ar kuru atbildētāju nesaista ģimenes tiesiskās attiecības, un kāds bijis līguma noslēgšanas un tā nosaukuma norādīšanas patiesais mērķis.

AT skaidroja, ka, atkārtoti izskatot lietu, tiesai būs jāvērtē arī īrnieces paustais arguments, vai tas, ka prasītājs zinājis par dzīvokļa nodošanu lietošanā atbildētājai, varētu būt liecinājis par apzināti negodprātīgu rīcību nolūkā priekšlaikus izbeigt līgumu.