Ik gadu aizsalušās ūdenstilpēs ziemas mēnešos tiek novērota zivju slāpšana. Arī šogad šī problēma ir aktuāla, jo ilgā sala dēļ uz ūdenskrātuvēm izveidojusies bieza ledus kārta. Problēma jau konstatēta Pērkones kanālā, noskaidroja portāls.

Kā portālam pastāstīja Valsts vides dienesta Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes Liepājas iekšējo ūdeņu sektora vadītājs Ģirts Liepiņš, zivju slāpšana nupat konstatēta Pērkones kanālā: “Bojā gājušu zivju tur vēl nav, bet pirmās pazīmes, ka zivīm trūkst skābeklis, tika konstatētas – zivis pulcējas pie āliņģiem.”

Kopumā Liepājas ezerā gan zivju slāpšana neesot novērota. “Liepājas ezers ir caurtekošs, līdz ar to tur skābekļa trūkums nevarētu būt. Ja nu vienīgi kādā attālākā ezera stūrī, kādā līcī,” lēš Ģ.Liepiņš. Tāpat zivju slāpšana neesot novērota arī Papes un Durbes ezeros: “Ūdens līmenis ūdenskrātuvēs ir normāls.” Bīstamākā situācija esot seklos, stipri aizaugušos ezeros ar nelielu ūdens noteci.

Sektora vadītājs skaidro, ka pirmā pazīme, ka zivīm sāk trūkt skābeklis ir tā, ka zivis bariem vien pulcējas pie ledū izcirstiem āliņģiem. Ja ūdenstilpnē jau novērotas beigtas zivis, tad situācija pēc viņa teiktā jau kļuvusi kritiska.

Taujāts par to, vai tiek veikti kādi zivju glābšanas pasākumi Pērkones kanālā, Ģ.Liepiņš skaidro, ka informācija par novēroto zivju slāpšanu šajā vietā nodota biedrībai “Liepājas ezeri”, kas ir ūdenstilpnes apsaimniekotāja. Viņš zināja teikt, ka biedrības pārstāvji jau saurbuši kanāla ledū āliņģus.

Vides dienesta pārstāvis iedzīvotājiem, gadījumā, ja tiek novērots, ka kādā ūdenstilpnē sāk slāpt zivis, iesaka par novēroto ziņot pašvaldībai, kuras pienākums pēc viņa teiktā ir nodrošināt glābšanas pasākumus. “Var ziņot arī mums, Valsts vides dienestam,” piebilst amatpersona: “Mēs tālāk informāciju nodosim attiecīgās ūdenstilpnes apsaimniekotājam.”

Savukārt privāto ūdenstilpņu saimniekiem par glābšanas pasākumiem jārūpējas pašiem, skaidro Ģ.Liepiņš. Pēc viņa ieteikumiem zivju slāpšanu var mazināt, urbjot vai zāģējot ledū āliņģus: “Vien jāatceras, ka āliņģi jāaizpilda ar niedrēm vai salmiem, lai tie no jauna neaizsaltu. Un āliņģus vajag daudz, sevišķi lielākās ūdenskrātuvēs – daži nedos nekādu efektu.”

Attiecībā par gaisa sūknēšanu zem ledus ar speciālām ierīcēm – kompresoriem, Ģ.Liepiņš atzīst: “Tādejādi ūdens tiek papildināts ar skābekli. Var arī pārsūknēt ūdeni no viena āliņģa otrā. Taču šo metodi parasti izmanto, ja situācija jau kļuvusi kritiska.”

Caurumu urbšana ledū ar urbjiem šobrīd varētu būt apgrūtinoša un neefektīva: “Šobrīd ledus ir biezs, un urbšana būs laikietilpīgs process.” Ģ.Liepiņš atzīst, ka praktiskāk āliņģus izzāģēt ar motorzāģi. Viņš gan piekrīt, ka tādējādi ūdens var tikt piesārņots ar eļļu. Tad netiks sasniegts cerētais mērķis, jo eļļa var radīt uz ūdens plānu kārtiņu, kuras rezultātā zivis pie skābekļa netiek. “Jāpievērš uzmanība zāģa tehniskajam stāvoklim,” norāda Ģ.Liepiņš.

To, vai situācija nepasliktināsies, prognozēt šobrīd nevarot, viņš atzīst: “Aprīļa pirmo pusi vēl sola aukstu, tādēļ jāseko līdzi, vai zivis nesāks slāpt arī citviet. To arī darīsim.” Situāciju uzlabotu apstāklis, ja gaisa temperatūra strauji paaugstinātos: “Strauja pavasara atnākšana būtu ļoti vēlama, jo tad ūdenstilpnēs pieplūstu ūdens. Jo pašlaik laika apstākļi zivīm nav labvēlīgi.”