Bērnudārza “Gulbītis” vadītāja Tatjana Trofimova bērnībā un jaunībā dzīvoja Vites ielā, vienā no vēsturiskajām Jūrmalas parka vasarnīcām, un tā bija viņas ideja, ka “Gulbīša” bērniem vajadzētu tādus rotaļu namiņus, kas atbilst parka videi.

“Vide audzina, ir ļoti svarīgi, kādā vidē bērni uzturas bērnībā,” saka T. Trofimova. Viņa uzskatot, ka skaistais bērnos paliek uz visu mūžu.

T. Trofimova safotografēja apkārtnes šveiciešu stila mājas, vasarnīcas, senās villas un to balkoniņus, tornīšus, kokā darinātās mežģīnes, ornamentus, kas rotā logus, durvis, jumtus. Kopā ar audzinātājām samērīja, cik lielām vajadzētu būt rotaļu mājiņām, lai bērniem tajās būtu droši, ērti un patīkami spēlēties. Ideju ar pašvaldības atbalstu īstenoja 2015.–2016. gadā, ieceri saskaņoja būvvaldē, savas fotogrāfijas parādīja celtniekiem. Namiņus izgatavoja divas būvfirmas. Kad pirmā mājiņa bija novietota bērnudārza teritorijā, visi bērni gribējuši spēlēties tikai tajā, prasījuši – kad arī pārējām grupiņām tādas būs. Pusdienu pārtraukumos auklītes nākušas atpūsties tieši uz rotaļu namiņu. “Mēs, kas strādājam bērnudārzā, jau paši mazliet esam kā bērni,” saka T. Trofimova.

“Gulbītī” ir četras bērnu grupas, katrai sava rotaļu vieta, katrā laukumiņā – savs romantiskais parka namiņš. Trim no tiem ir konkrēti prototipi jeb māsas tepat tuvumā, otrpus Gulbju dīķim un pie Dzintara ielas. Ceturtais namiņš, kuram ir vairāki tornīši, ir “pašsacerēts”. Tas ar saviem tornīšiem mazliet atgādina Disnejlendu, taču arī tam rotājumu paraugi ņemti no apkārtnes mājām, arī no tepat blakus E. Rimbenieka ielā esošā “Sapņu namiņa”, balkona rakstiem. Pēc savas pieredzes bērnudārza vadītāja spriež, ka šādu rotaļu namiņu izmaksas daudz neatšķiras no citu, standarta rotaļlaukumu ierīču cenām.

Kopš ir šīs mājiņas, bērni rotaļājas citādi – vairāk iejūtas ģimenes lomās, rotaļas ir sižetiskākas. Viņi klāj galdu, iet cits pie cita ciemos – stāsta bērnudārza metodiķe Svetlana Sehina.

Arī pats bērnudārzs “Gulbītis” atrodas vēsturiskajā parka teritorijā, blakus Gulbju dīķim. Bērnudārza ēka sākotnēji bijusi tirgotāja Georga Dītriha Puherta “torņa villa”, kurā arhitekts Pauls Makss Berči “sakausējis vēlīno klasicismu ar neorenesansi” – tā to aprakstījis mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis, nožēlojot, ka līdz mūsdienām tornis nojaukts un māja ar piebūvēm daudz zaudējusi no savas pirmatnējās harmonijas.