Linda Kilevica, Agrita Maniņa
"Kurzemes Vārds"
EP Zivsaimniecības komiteja nonākusi pie slēdziena, ka zivju stāvoklis nav būtiski uzlabojies un to krājumi joprojām ir uz kritiskas robežas, nozvejas kvotas nav pilnībā balstītas zinātnieku ieteikumos.
Tāpat nav pietiekami ņemta vērā ierobežojumu ietekme mazo zvejnieku dzīvē, apdraudot šo seno rūpalu un piekrastes ļaužu dzīvesveidu.
Formāli noteikumi
“Mencu krājumi Baltijas jūrā ir sarukuši un nav atjaunojušies, neskatoties uz to, ka mērķtiecīga zveja ir slēgta kopš 2019. gada,” EP Zivsaimniecības komitejas sēdē 11. novembrī ziņoja EP deputāte Izabella Levina (“Zaļā partija”).
Mazapjoma piekrastes zvejā iesaistīti 92% no kuģiem Baltijas jūrā, lai gan to loms ir tikai 7% no kopējā nozvejas svara, bet veido 22% no izkrautās loma vērtības, uzrādot augstāku pievienoto vērtību šajā flotes segmentā.
Pēc Eiropas Komisijas datiem, kaut cik veselīgi resursi ir Rīgas līča reņģēm, bet Baltijas reņģu krājums ārpus līča definēts “starp pietiekamu un kritisku”,
savukārt brētliņu resursi, kas līdz šim zvejā kompensēja mencu liegumu, arī sāk sarukt.
Iepriekšējais Baltijas jūras daudzgadu plāns pilnībā nestrādāja, jo tas bija pārlieku birokrātisks un nepietiekami ņēma vērā dalībvalstu atšķirīgos apstākļus un zvejnieku realitāti, uzskata EP deputāts no “Patrioti Eiropai” Vilis Krištopans.
“Noteikumi bieži tika piemēroti formāli, bez pietiekamas koordinācijas starp valstīm un bez skaidra ekonomiskā pamatojuma,
kas mazināja to efektivitāti.”
Sabiedriskajās un politiskajās diskusijās zvejas ierobežojumi tiek nosaukti kā risinājums jūras ekosistēmas aizsardzībai.
Tomēr paši zvejnieki uzsver: realitāte jūrā ir sarežģītāka, un nepārdomāti liegumi var apdraudēt piekrastes zvejniecības pastāvēšanu, neatrisinot patiesos vides problēmu cēloņus.
“Šobrīd nozvejas iespējas ir ierobežotas – mencām noteikts nepietiekams nozvejas limits, bet jūrā spēkā vispārējs lašu zvejas liegums.
Pārējās zivju sugas drīkst zvejot, taču nozveja vienmēr ir atkarīga arī no dažādiem liegumiem, laikapstākļiem un citiem faktoriem,”
Dienvidkurzemes piekrastes zvejnieks Jānis Pētermanis uzskata, ka liegumi paši par sevi neatjauno jūras ekosistēmu, neaptur aļģu masveida augšanu un neuzlabo zivju un citu ūdens iemītnieku dzīves apstākļus.
“Ja nespēsim samazināt vides stāvokļa pasliktināšanos un piesārņojumu, ko jūrā ienes notekūdeņi un ar tiem saistītā eitrofikācija, tad pat ar visstingrākajiem liegumiem zivis un ūdens organismu daudzveidība izzudīs, jo to dzīves vide kļūst arvien nepiemērotāka,” tāda ir viņa pārliecība.
“Nepamatoti liegumi tikai novērš uzmanību no patiesā risinājuma – jūras piesārņojuma un vides pārmaiņu mazināšanas.
Tīru jūru un bagātus lomus nākamajām paaudzēm iespējams nodrošināt vien ar līdzsvarotu pieeju:
aizsargājot dabu, vienlaikus atbalstot zvejniekus un vietējo kopienu ekonomiku, kā arī mērķtiecīgi novēršot piesārņojuma un vides pārmaiņu cēloņus tur, kur tie patiesībā rodas.”
“Baltijas jūra cieš no daudzveidīgas cilvēku izraisītas noslodzes un ilgstošas degradācijas, un tā ir īpaši neaizsargāta tās seklā jūras baseina dēļ ar ģenētiski unikālām sugām, kas ir attīstījušās, lai dzīvotu iesāļā ūdenī ar dabiski zemu sāļuma un skābekļa līmeni,” pauž arī I. Levina.
Jāsakārto visas jomas
Ivaru Rogu šībrīža situācija piekrastes zvejniecībā kopumā apmierina. Par nozvejas kvotām viņš teic, ka pietiek ar to, kas piekrastē ir atļauts, taču satraukumu rada nākotnes plāni un iespējamie papildu liegumi.
“Bieži tiek izteikti pārmetumi, ka piekrastes zvejnieki iznīcina jūraszāles vai samazina zivju krājumus, taču tā nav taisnība.
Dažas zivju sugas, piemēram, mencas, gadu gaitā ir pakāpeniski samazinājušās, bet tās ietekmē arī laikapstākļu izmaiņas – agrāk tie bija prognozējamāki, tagad kļuvuši nestabili, tā ka darbs jūrā ir apgrūtināts,” saka I. Roga.
Zivis apēd kormorāni un roņi. Esot dienas, kad ronis redzams klātienē, bet citkārt tas atstājis tīklos vien zivju galvas un caurumus.
“Roņu ir ļoti daudz, un grūti pateikt, ar kādiem lēmumiem šo situāciju varētu būtiski mainīt,”
I. Roga min, ka zvejniekiem papildu izdevumus rada gan roņu postījumi, gan jūraszāles – arī tās plēš tīklus un apgrūtināja zveju.
Uz jautājumu par piekrastes zvejniecības nākotni I. Roga atbild, ka, viņaprāt, tā nebūs apdraudēta, ja vien netiks ieviesti nepamatoti liegumi un pārmērīgi ierobežojumi.
Viņaprāt, ir cerība, ka lēmumu pieņēmēji ieklausīsies zvejniekos, savukārt aroda pastāvēšanai ir vien zvejniekiem jāļauj strādāt.
“Sarežģītāka situācija ir ar jaunajiem zvejniekiem, jo licenču un tīklu skaits ierobežots.
Lai jaunais varētu sākt patstāvīgu darbu, kādam citam no saviem būtu jāatsakās, tāpēc ka papildu tīklus nepiešķir,”
saka I. Roga.
Savukārt J. Pētermanis uzskata: “Piekrastes zvejnieki būtu jāuztur un jāatbalsta kā pamatiedzīvotāji, līdzīgi kā indiāņi Amerikā. Ja piekrastniekiem ļautu zvejot visu, ko iespējams noķert, viņi neizzustu tik strauji.”
Eiropas Savienības dalībvalstīm būtu jānodrošina visu ieinteresēto personu, tostarp mazapjoma zvejnieku un piekrastes kopienu, sistemātiska un agrīna iesaistīšanās Baltijas jūras pārvaldībā, norāda EP deputāte Stefānija Jona-Kortēna
būtu jāpāriet no valstu plāniem uz jūras baseinu stratēģijām,
jāizstrādā makroreģionālās plānošanas sistēmas un jāuzlabo sadarbība ar kaimiņos esošajām piekrastes valstīm.”
Ievērojami resursi būtu jāpiešķir datu vākšanai un zinātniskajai pētniecībai.
Uzlaboti dati ļautu veikt uz pierādījumiem balstītu plānošanu un nodrošinātu zivsaimniecības un akvakultūras vietu kopējās jūras plānošanas sistēmās.
Daudzpusīga pieeja nodrošinātu, ka zivsaimniecība un akvakultūra netiek skatītas atrauti no Baltijas jūras vispārīgās ekoloģiskās un arī sociāli ekonomiskās situācijas.
Dzintara Ziemeļa pārliecība ir – lai zvejniecība būtu ilgtspējīga, nepieciešama gan pārdomāta valsts politika, gan rūpes par dabas resursiem.
“Salakas un raudas, kuru kādreiz Liepājā bija daudz, praktiski ir pazudušas, jo kormorāni ik dienu apēd milzīgu daudzumu zivju,
viens putns – vairākus kilogramus. Ir nepieciešama valdības rīcība, lai atrisinātu šo problēmu un atjaunotu vietējo zivju populāciju. Ja Zemkopības ministrija rastu risinājumu, tas būtu milzīgs ieguvums nozarei.”
Viņš uzsver, ka piekrastes zvejniecība Latvijā ir atkarīga no vairākiem faktoriem: kvotām, laika apstākļiem, investīcijām un dabas resursu aizsardzības: “Zvejnieks ir atkarīgs no jūras, bet ar pareiziem risinājumiem var nodrošināt gan savas ģimenes iztiku, gan saglabāt zivju krājumus nākamajām paaudzēm.
Ja sakārtosies trīs jomas vienlaikus – zvejniecība, pārstrāde un tūrisms –, tad zvejnieks varēs dzīvot labi un būt neatkarīgs.”
Lai uzlabotu Baltijas jūras stāvokli un ļautu atjaunoties zivju resursiem, nepieciešama pragmatiska pieeja – lēmumi, kas balstīti zinātnē, bet vienlaikus ir elastīgi un īstenojami praksē, saka V. Krištopans.
“Jāstiprina dalībvalstu sadarbība, jāmazina piesārņojums, īpaši no sauszemes, un jāatbalsta ilgtspējīga zveja, nevis jāuzliek vienādi ierobežojumi visiem bez izvērtējuma. Ilgtspējība nedrīkst nozīmēt piekrastes kopienu iznīcināšanu, bet gan līdzsvaru starp vidi un cilvēku darbu,” viņš atzīmē.
Uzziņai
Nozvejas apjomi Latvijas zvejniekiem Baltijas jūrā 2026. gadā
- Reņģes – 2674 t jūrā (+15% pret 2025. gadu), Rīgas līcī – 18 497 t (–17%).
- Brētliņas – par 45% vairāk jeb 27 942 t.
- Laši – 3359 gabali un tikai piezvejā (–27%).
- Mencas – 47 tonnas un tikai piezvejā.
Avots: Zemkopības ministrija
Publikācija sagatavota sadarbībā ar Eiropas Parlamenta biroju Latvijā.
