Vairāki liepājnieki, kuri jau ilgākus gadus dzīvo un strādā Lielbritānijā, portālam atzīst, ka pēc ”Brexit” viņu ikdienā pārmaiņas nav jūtamas.

Inga, kura ar ģimeni dzīvo Skotijā – ”apmēram pusceļā starp Edinburgh un Glasgow” stāsta: ”Divu gadu garumā, kopš dzīvoju šeit, nekad neesmu jutusi jebkādu negatīvu attieksmi ne pret mani, ne pret maniem ģimenes locekļiem. Un arī no saviem paziņām neesmu saņēmusi tādu informāciju.”

Un turpina: ”Pati strādāju lielā uzņēmumā un nupat tiku paaugstināta. Turpinu mācīties koledžā, papildinot angļu valodas zināšanas. Valdība un dažādi fondi (vismaz Skotijā) ļoti cenšas palīdzēt cilvēkiem, kas vēlas izglītoties, neatkarīgi no tautības – daļēji vai pilnīgi atmaksā studijas. Ģimenēm, kuru ienākumi ir ne pārāk lieli, bērniem tiek atmaksāts bērnudārzs vai pēcskolas grupiņas uz to laiku, kamēr kāds no vecākiem atrodas skolā. Mans dēls mācās skolā kopā ar visiem citu tautību bērniem, apmeklē dažādus treniņus, spēlē futbolu. Viņam ir daudz draugu uz skolotāji arī slavē par panākumiem. Neviens netiek šķirots.”

”Arī pēc referenduma viss rit savu gaitu,” viņa skaidro: ”Mana kredītiestāde atsūtīja vēstuli, lai nesatrauktos, referenduma iznākums nekādā gadījumā neietekmēs manu sadarbību ar banku un es arī turpmāk varu lietot savu kredītkarti kā ierasts.” 

”Taču ir nepatīkami lasīt medijos ziņas, ka latvieši UK tiek pazemoti, dzīti kravāt mantas utt.,” viņa atzīst: ”Varbūt kaut kur ir bijis kāds precedents un tagad žurnālisti un politiķi no tā ir izpūtuši ziloni. Tas ir tāpat kā Krievijā – iedzīvotājiem katru dienu potē informāciju, ka Latvijā krievi tiek pazemoti visos iespējamos veidos.” 

”Starp citu, UK šāda veida izteicieni attiecībā pret citu cilvēku, neatkarīgi no nacionalitātes, ir krimināli sodāms pārkāpums un cilvēkiem jau no bērnības tiek mācīts ar cieņu izturēties pret ikvienu, neatkarīgi no tautības vai ādas krāsas. Vajadzētu dzirdēt, kādas lekcijas saņēmu no sava dēla, kad pateicu vārdu “nēģeris” vai tikai nedaudz iesmaidīju par skolotājas uzvārdu,” tā Inga.

Savukārt Evita stāsta: ”Pirms vēlēšanām ļoti aģitēja, lai stājoties ārā no ES un tad visus iebraucējus sūtīs mājās. Pat pa mājām staigāja. Bet par palikšanu ES aģitācija bija visai trūcīga. Un šobrīd visiem, kuri vēlas UK izstāšanos no ES un viesstrādnieku deportācijas, ir panika, jo nevienu mājās nesūtīs. Britiem ir lielnācijas pārliecība, ka viņi ir dikti svarīgi un neaizstājami, bet patiesībā viņi nesaprot, ka nekas īpašs viņi nav – ne viņiem milzīgas naftas ieguves vai briljantu raktuves. Nu nekā tāda tak viņiem nav! Kā viņi iedomājas pastāvēt?”

”Mēs visi esam ES un mums šī spēle jāspēlē kopīgi, jo šajā savienībā ir visas lielās Eiropas valstis. Tā es domāju,” ir pārliecināta Evita.

Arī Armands, kurš jau vairāk nekā desmit gadus ar ģimeni dzīvo un strādā Anglijā, teic, ka jūtamas izmaiņas pēc ”Brexit” nav. Viņš ar sievu ik dienu iet uz darbu, bērni – uz skolu.

”Ne mēs, pieaugušie, ne arī mūsu bērni neesam izjutuši negatīvu attieksmi no vietējo puses. Pret tiem iebraucējiem, kuri ir pieklājīgi, apzinīgi strādā, maksā nodokļus un rūpējas par bērniem, kā to prasa šejienes noteikumi, izturas ar cieņu,” rezumē Armands.

Vien piebilst: ”Pieļauju, ka negatīvu attieksmi no atsevišķiem vietējiem izprovocējuši iebraucēji no Baltijas valstīm un Polijas, kuri, ieradušies Anglijā, domā, ka varēs parazitēt – nestrādāt, saņemt pabalstus, uzdzīvot un traucēt angļu ikdienas mieru. Šādi gadījumi diemžēl ik pa laikam ir.”

”Tiem, kuri vēl plāno braukt šurp, derētu ielāgot, ka mannas biezputra no debesīm nelīst un pabalstus pa labi un pa kreisi nedala. Jā, nopelnīt, apzinīgi strādājot, var vairāk, nekā Latvijā. Taču prasības ir pat vēl augstākas un par noturēšanos darba vietā stingri jāpiedomā,” tā Armands.