Kamēr mazais kunkulis vēl nesaprot, cik sveces iespraustas kūkā un ka, tās nopūšot, var vēlēties, ko sirds kāro, ir viegli. Tomēr te pēkšņi tu attopies pie putu ballēm, lāzertagiem un tā, ka papildu lellīte uz kūkas būs vēl plus desmit eiro.

Lielākiem bērniem gribas tādu balli kā klasesbiedram, bet vecāki ne reti ļaujas vēlmei piepildīt savas bērnības sapni realitātē. Galu galā biznesa haizivīm, kuras peldas iztērētajās māmiņalgās, šī ir satriecoša niša, jo neviens nav dāsnāks kā jaunie vecāki.

Mēs esam gatavi maksāt par savu bērnu prieku tik, cik mums ir, mēs esam gatavi maksāt par to, kas mums bērnībā kārojās,

par to, lai manam Jānītim būtu tikpat labi kā Jurim no 6.b vai vismaz labāk nekā pagājušā gada ballē. Tā nu latiņu mēs esam pacēluši tik augstu, ka dažbrīd vairs paši netiekam tai pāri.

Bērnu dzimšanas dienas ir arī vieni no mūsu draugu loka svinētākajiem svētkiem, kuros ieguldamies, kā nu kurš māk. Mammas plosās virtuvē, tēti cīnās ar piepūšamajām atrakcijām, omes vaktē, lai bērni pārsteigumus neieraudzītu pirms laika. Un tad sanāk viesi, bērni smejas, vecāki pļāpā un maciņš plok klusītēm, bet acīmredzami.

Ja dzimšanas diena ir rudens vai ziemas mēnešos, ar piepūšamajām atrakcijām neizlīdzēsies, tad vecāki meklē bumbu istabas vai citas bērnu atpūtas telpas. Arī Liepājā pieejamās svinību telpas ir lielā cieņā.

Kad septembra sākumā meklēju kādu rotaļu istabu, kur varētu nosvinēt dēla dzimšanas dienu, attapos pie tā, ka visas telpas ir izķertas līdz novembra vidum vai pat decembrim. Arī torti reiz mēģināju pasūtīt trīs nedēļas pirms svētkiem – kūkmeistare atteica, jo esot jau par vēlu. Grafiks ir pilns.

Un tad es atceros savas bērnības dzimšanas dienas. Tolaik piepūšamās atrakcijas vēl nebija izgudrotas, mēs sēdējām dīvānā pie skaisti saklātā galda, tur bija rausīši, upeņu morss glāzēs, rasols. Animators pēc nepieciešamības bija mamma, aktivitātēs – baloni, burbuļpūšamie un krāsojamās grāmatas. Ciemos tikai meitenes, jo puikas aicināt bija kauns. Lielākais prieks bija, kad tikām klāt mammas drēbēm vai kosmētikai. Satupušas dīvāna stūrī, mēs bildējāmies ar taimeri un, ballei beidzoties, nevarējām vien atvadīties. Tās bija labākās dzimšanas dienas, kādas vien varēja iedomāties.

Un tad vēl krusttēvs ieslidina saujā kādu divlatnieku vai apaļos svētkos papīrnaudiņu, ko krājkase sevī uzticīgi turēja vēl kādus gadus piecus, jo rotaļlietu klāsts nemaz nav tik liels. Tolaik pat sapņos nevarējām iztēloties, ka varētu būt vēl labāk.

Pats pamats jau paliek viens un tas pats – vecāki atbilstoši konkrētajam laikam un iespējām iepriecina savu bērnu. Tomēr jāatzīst, ka

šodien preces bērniem ir biznesa niša, kas aizies uz urrā jebkurā gadījumā. Gatavā zelta bedre.

Draugi galvaspilsētā bērnudārza grupiņas izlaidumu svinēja uz kuģa. Ko tādā gadījumā darīt, absolvējot universitāti?

Kādā intervijā psihoterapeite Ingrīda Rateniece skaidro, ka ar šādām pārmērībām tomēr jāuzmanās, jo mūsu bērni dzīvo laikā, kad apkārt ir daudz interesantu pārsteigumu, un bērni tiek ar tiem pārsātināti, tāpēc nereti nespēj izdzīvot sīkumus ar prieku. Ar laiku viņi vēlas arvien lielākus pārsteigumus.

Tas, kas seko aiz pārsātinājuma, ir riebums, vienaldzība, tukšuma sajūta, ka nekas nedod apmierinātību, un pat depresija, jo nav kairinātāja, kas var radīt pārsteigumu, adrenalīnu, uzbudinājumu. Tāpēc nākamo līmeņu “pārsteigumus” jaunieši nereti meklē nepareizās vietās un lietās.

Varbūt nākamajā dzimšanas dienā ballīšu latiņu nolaist zemāk?

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.