Par to aizdomājos tāpēc, ka paziņa stāstīja par ūdens bruņurupuci un pie reizes pajautāja, vai es gadījumā nevēlos to paņemt. Varbūt es arī nesatrauktos, taču tas bija jau trešais piedāvājums – turklāt divi no tiem pēdējā laikā. Paziņa zina, ka man divi rupuči jau ir un tāpēc varbūt es piekristu paņemt vēl vienu.

Kas par iemeslu? Nu ģimene rupucīti nopirkusi maziņu, piespraudes izmērā, taču dažu gadu laikā tas tā izaudzis, ka nu jau jāpērk lielāks akvārijs. Un tas ir dārgs prieks – tie maz nemaksā. Un bērnam tomēr vairāk patīk pūkainas radības, ar šo nevar spēlēties… un ūdens jāmaina, ātri sastāvas un sāk smirdēt, vēl jau šie dinozaurveidīgie arī kakā. Un vajag ūdens filtru, kas darbojas ar elektrību diendienā, speciālās ūdens attīrīšanas baktērijas un, protams, barību, kas patiesībā mēnesī izmaksā vismazāk.

Jā, pie maniem vecākiem lauku mājās 175 litru akvārijā ar plauktiem, kur atpūsties un pastaigāties, mitinās divi rupuči. Viņi tiešām dzīvo ūdenī, nevis uz sauszemes, kas izmaksu ziņā varbūt sanāktu lētāk, arī noņemšanās būtu mazāka. Bet dzīvnieki ir eksotiski, un tas nozīmē, ka mākslīgi jārada viņu pierastajai dzīvei maksimāli pietuvināti apstākļi.

Mūsu rupučiem ir kādi 30 gadi, bet viņu mūžs var sasniegt pat 300! Tas nozīmē, ka šie mājdzīvnieki ir pārmantojami no paaudzes paaudzē.

Mēs pirms septiņiem gadiem piekritām tos paņemt caur paziņām no viņu paziņām, kuri tos bija mantojuši, nopērkot māju. Tajā bija atstāta visa iedzīve, ieskaitot šos kustonīšus, kas, visticamāk, saimniekiem kalpoja kā dzīvās dekorācijas.

Paziņām un pēcāk arī mums gribēja iestāstīt, ka kustībās aktīvajiem rupučiem pietiks ar stikla trauku un ar to, ka ēst iedos vienu reizi nedēļā, varbūt pat retāk. (Ak, šausmas, tā viņi dzīvoja visus šos vairāk nekā 20 gadus, līdz nonāca pie mums!)

Nē, ēst ir jādod katru dienu! Turklāt šie dzīvnieki grib pastaigāt arī pa sauszemi. Viņu miteklis jātīra vismaz reizi divās nedēļās, un tas nav fiziski viegli, turklāt ūdenim jādabū atbilstoša temperatūra.

“Ja neviens neņems, nekas cits neatliks, kā palaist no kādas peldvietas lielākā ūdenī,” mana paziņa aprakstīja, kāds varētu būt piedāvātā rupuča liktenis, ja mēs to neņemsim.

Kas par lietu, kādēļ tad piedāvātāji atsakās? Esot atteikušies arī no abiem bērniem iegādātajiem grauzējiem – jūrascūciņas un šinšillas. Baigā ņemšanās ar tiem parazītiem esot, turklāt ģimenē tagad ienāks bēbītis.

Grauzējiem mājas atrastas, bet ko iesākt ar rupuci? Bail iedomāties, kas notiktu, ja rupuci palaistu kādā upē vai ezerā, zinot viņa vajadzības, vispirms jau pēc silta un līdz ar to arī sekla ūdens, turklāt tas ar bezzobaino, bet spēcīgiem žokļiem apveltīto muti, saožot medījumu vai jau pa gabalu caur stiklu ieraugot saimnieka pirkstu, cenšas to nežēlīgi sagrābt.

Jā, ir dzirdēti stāsti par izbēgušiem nebrīvē turētiem savvaļas dzīvniekiem, kuri izdzīvo, taču ne vienmēr šie stāsti ir ar laimīgām beigām. Ceru, ka šim rupucim jaunas mājas atradīsies un cilvēkiem nebūs jāuztraucas par pēkšņi nokostu kājas īkšķi, dodoties peldēt kādā no apkārtnes peldvietām.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.