Toreiz man bija uzticēta galvenās varones – mājas saimnieces – loma. Man bija jātēlo diezgan neapmierināta vecene, kurai ne pārāk patīk skaļo svešinieku maskās ielaušanās mājās, uztaisot jandāliņu.

Droši vien mūsdienās mana atveidotā varone izsauktu policiju, kura dancojošajam Lācim, Dzērvei un Nāvei, kas ir populārākās latviešu budēļu maskas, lai aizbiedētu ļaunos garus, sastādītu protokolus par miera traucēšanu un ielaušanos īpašumā bez brīdinājuma.

Kad tagad ar pieaugušā prātu atceros iestudējumu, nodomāju, ka mūsdienu bērni, kas pēdējā oktobra vakarā dodas Halovīnā un tikai pieklauvē pie durvīm jautrības labad, izdiedelējot pa kādai konfektei, ir varbūt pavisam nevainīga aktivitāte.

Protams, ja vien sīkie ar izjokošanu saldumu vietā nedomā durvis nomētāt ar olām, noliet mašīnas logu un durvis ar kečupu vai nomētāt mājas saimnieku ar miltiem, bet par āboliem kā saldumu pateikt, ka tie nav nekādi našķi!

Bet te, ķekatnieki, budēļi, čigāni – kā nu kurā vietā viņus sauc, vesels bars, vienkārši ielaužas mājās un uztaisa bardaku, un pieprasa, lai bagātīgi cienā!

Pirms diviem gadiem kādā pagastā katram, kurš vēlas, bija aicinājums iesaistīties un savas mājas ceļgalā uztaisīt kādu no ķekatu simboliem. Atsaucību šī aktivitāte neguva.

Kad aprunājos ar kādu sievieti, aicinot viņu atcerēties laikus, kad ķekatās iešana vēl bija norma, viņa atzinās, ka tā ir bērnības trauma –

kad bijusi kādus trīs gadus veca, ķekatas ielauzušās mājās Vecgada vakarā pusnaktī, uztaisījušas ļembastu, bet aizejot nostutējušas visas izejas durvis.

Pa nakti snidzis sniegs, un durvis bijušas tik aizputinātas, un vēl stutes, kas turējušas durvis, nav ļāvušas tās uzreiz attaisīt! Telefoni tolaik nav bijuši, bet logi aizsaluši. Laimīgā kārtā ģimenes vīriešiem izdevies durvis izcelt. Visos laikos ir bijuši cilvēki, kuri otra izjokošanu pārvērtuši par huligānismu un kaitējumu otram.

Šādi gadījumi ar ķekatām un Halovīnā, protams, met ēnu gan uz senajām, gan mūsdienīgajām pārģērbšanās un ampelēšanās aktivitāšu tradīcijām.

Nākas vien piekrist, ka ne jau visi ķekatnieki bija tādi un ne jau visi halovīnbērniuzvedas un izskatās kā ķēmi. Tikai daži tādi gadījumi, bet laikam atmiņā visvairāk paliekošie.

Vienīgais redzamais iemesls, kādēļ neatbalstīt Halovīnu – tādēļ, ka nav mūsu tradīcija. Protams, uzskatu, ka būtu jāatpazīst latviskie simboliskie tēli.

Bet cik daudzi gājuši ķekatās pēdējo gadu laikā un kuri ies šogad? To var darīt no Mārtiņiem līdz Meteņiem!

Vēl šur un tur ķekatu tradīcija tiek piekopta un atjaunota. Piemēram, cik stilīgi un vienlaikus sirsnīgi notikusi ķekatās iešanas tradīcijas atjaunošana Otaņķu pagastā – gandarījums, ka šī senās Nīcas kultūrtelpas tradīcija, cerams, paliks ne vien ļaužu prātos un grāmatās, bet arī turpinās dzīvot kā vislabākais piemērs tradicionālās kultūras vēsturē!

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.