Vidusskolas un augstskolas sākuma laikā satiku vairākus jaunus vīriešus, kuri stāstīja, ka nevarot īsti atrast īsto jomu, ko studēt. Vairākus gadus viņiem bija īslaicīga studiju pieredze atšķirīgās programmās. Tikai gadiem ejot, sapratu, ka šie vīrieši centās izvairīties no obligātā militārā dienesta.

Pagāja gadi, dienests bija atcelts, un sāka izlīst caur dažādām situācijām visādi kukaiņi no sabiedrības galvām par bērnu, īpaši dēlu, audzināšanu.

Pēc gadiem satiku bērnudārzā psihologu un kādas ģimenes skolas vadītāju, kurš sacīja, ka tas ir liels mīnuss, ka dienesta vairs nav, sāk parādīties visādas tendences attiecībās – nav jau obligāti tas jāuztver, ka jādodas karot ar fizisku agresoru, bet iemācās novērtēt lietas un izvērtēt vērtības, savu mīļoto sievieti novērtēt un samīļot, rūpēties par ģimeni.

Daudzi diemžēl šīs lietas tā arī neiemācās, nepārgriež nabas saiti jeb pat neiemācās paši par sevi parūpēties.

”Dēliņ, noslauki degunu un sakārto džemperi! Nu taču, sēdi taisnām kājiņām, muguru piespied atzveltnei! Jā, tā ir pareizi!” reiz tramvajā dzirdēju, kā sieviete dod norādes savam blakus sēdētājam.

Intereses pēc paskatījos, cik mazu puiku sieviete māca labi uzvesties. Manā acu priekšā bija sieviete ap gadiem 50 un viņas dēls tuvu 30 gadiem, kurš klusējot darīja to, ko lika.

Kādā citā gadījumā kāds 40 gadus vecs vīrietis zvanīja un prasīja atļauju mammai, vai drīkst šovakar būt mājās vēlāk, ka nokavēs vakariņas, jo grib ar draugiem doties izklaidēs. Bija dzirdams, ka viņa radītāja uzdeva vairākus jautājumus satrauktā tonī.

”Es nebūšu! Mamma neļāva iet!” teica aptuveni 30 gadus vecs vīrietis telefona klausulē savai tā brīža otrajai pusītei.

Izklausās kā anekdotē, bet tā patiešām bija! Kad dēls bija devies savās gaitās, visbiežāk ieceres tika norautas – viens zvans, un vienmēr kaut kas bija noticis, kaut kas neatliekams, satraucoši teksti, kas lika dēlam skriešus doties mājās.

Protams, ir jāsaprot katras mātes uztraukums par saviem bērniem, bet…

Pieaugušajiem bērniem ir sava dzīve un galva uz pleciem.

Nevajag jau savus bērnus, ja līdz šim viss bijis normāli, uztaisīt un padarīt par garīgi atpalikušiem vai garīgi slimiem, kuri nespēj par sevi parūpēties un kuriem trūktu paškritikas, neprastu izvērtēt savu rīcību vai rīkoties savās interesēs.

Savukārt vēl kāda cita māmiņa bija dikti pret un bija gatava vienalga ko darīt, pat maksāt ārstam ar kukuli, kad dēla draudzene pateica, ka precoties laulību vietas bieži pieprasa abiem iziet ārstu komisiju! ”Lai nu ko, bet mans dēls sevi tā nepazemos, ka kāda priekšā vilks bikses nost!” strikta bija pusmūža sieviete.

Lieki piebilst, ka šī vīrieša sapnis bija strādāt iekšlietu un valsts aizsardzības struktūrās, un tas izplēnēja.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.