Ārpus jebkādiem noteiktajiem termiņiem un ar vairākkārtēju uzplīšanos ar lūgumu, lai taču beidzot sniedz atbildes uz maniem jautājumiem. Vairākas reizes mani ignorēja. Tad nu beigās laikam sakaunējās, kad atkārtoti pārsūtīju e-pastu, ko pirmo reizi nosūtīju martā.

Beidzot saņemtās vēstules satura pirmā daļa mani iepriecināja – muļķe es neesmu un tomēr dīvainības, kas beigās izrādījās pārkāpumi, nevis vienkārši nesakritība, es māku saskatīt.

Taču otra vēstules daļa nedaudz lika pievērst uzmanību un daļēji apjaust, kādēļ atbildes vēstule kavējās tik ilgi. Proti, pārkāpumi, kas vēstulē saukti par neatbilstībām, ir, bet pārkāpējam uzdots atklāto pārkāpumu novērst.

Vai tādēļ atbildes vēstule kavējās? Pārkāpējs bija izsniedzis dokumentu bez attiecīgas atļaujas, bet cits izmantojis to tiesvedībā kā pierādījumu sev par labu. Taču nu jau vairs neko – tiesvedības beigušās.

Iestāde arī pauž nožēlu, ka nav atbildējusi likumā noteiktajos termiņos. Jā, man arī žēl, tikai

ceru, ka šis atklātais atgadījums liks attiecīgajam dienestam parūpēties, lai tādi pārkāpumi neatkārtotos, jo pretējā gadījumā iestāde zaudēs uzticamību un prestižu.

Lūk, laikam likumi un termiņi attiecas tikai uz parastajiem mirstīgajiem cilvēkiem. Rūgtums. Dzīve neatgriezeniski diezgan pabojāta vairākiem cilvēkiem. Varbūt sīkums, jo līdzīgos negodīgos gadījumos var notikt daudz ļaunākas lietas.

Tam pierādījums ir avārija uz Rīgas-Liepājas šosejas, kur autovadītājai, kas izraisīja autoavāriju, bijušas viltotas tiesības. Divi cilvēki gāja bojā.

Tālākie jautājumi – kur, kāpēc un kas uztaisīja nopirktās tiesības? Kāpēc viņa nekārtoja tiesības likumā noteiktajā kārtībā, kā to dara visi – vai tas, ka neies jau nu apliecināt savu protu, protu? Kam tagad jāmaksā par šo plastikāta gabalu, kas nemaz nav likumīgs? Kas novērsīs nepilnības šajā dokumentā?

Samaksāt naudas summu par nenokārtotu drošu uzvedību satiksmē, tā vietā saņemot viltotu plastikāta gabalu, maksāja dārgi – sabojātas, izpostītas dzīves mūžīgi būs uz sirdsapziņas.

Kas mani vēl fascinē, tulkojot likumus un mēģinot tos ieraudzīt reālajā dzīvē? Ja tīši esi ko izdarījis un atzīsies, sods būs mazāks nekā tad, ja būsi to izdarījis aiz nezināšanas vai netīšām, bet tomēr šo faktu gribēsi paturēt noslēpumā jeb neatzīsies. Bet kādēļ tā jārīkojas?

Nezināšana jau neatbrīvo no atbildības – atzīsti kļūdu, dabū mācību un dzīvo tālāk. Neatzīstas, jo kauns atzīt kļūdu, grib pierādīt, ka nekļūdās, un šī sajūta var vairāk iedragāt pašapziņu, man pamatoja juridiskie eksperti.

Atzīties, ka kaut ko esi izdarījis negribēti vai nezinot, ka tā nedrīkst, nozīmētu pazaudēt labā un pareizā tēla slavu, zaudēt autoritāti citu acīs un, iespējams, pat statusu sabiedrībā. Zaudēt varenību.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.